Mārtins Īdens ir  divdesmit gadus vecs, vienkāršs, neizglītots jūrnieks. Savā dzīvē Mārtins jau agri iepazinies ar to, kas ir nabadzība, smags, fizisks darbs un nemitīgā cīņa par eksistenci, taču nejauši iepazīstot kādas bagātas un aristokrātiskas ģimenes atvasi Rūtu, viņš nolemj, ka ar izglītības palīdzību pārkāps starp viņiem esošo šķiru un šķietamā intelekta plaisu. Cerībā kādreiz būt kopā ar inteliģento un bagāto Rūtu, Mārtins ar viņas palīdzību autodidaktiski nododas drastiskām mācībām un neviļus atklāj sevī rakstnieka dotības. Līdzās plaukstošajai mīlestībai, Mārtins neviena nesaprasts, izdevniecību un žurnālu noraidīts un izsmiets, tomēr nezaudē ticību saviem spēkiem un turpina rakstīt, līdz iegūst pasaules slavu, naudu un uzmanību. Taču kaut kas ir mainījies. Mārtins nespēj priecāties par sasniegtajiem mērķiem un justies laimīgs. Līdztekus gudrībai, šķiet, sekojis kāds lāsts…

Pēc „Mārtina Īdena” izlasīšanas es, neierasti sev, ieturēju vairāku dienu pauzi, nemetoties jaunā „cīņā” ar kādu citu grāmatu un nesteidzoties rakstīt apskatu, kaut arī sakāmā nepavisam netrūka. Gluži otrādi – nolicis grāmatu viegli aizsniedzamā vietā, es vēros ārā pa logu un centos sakārtot domas, ko šis Džeka Londona meistardarbs bija sagrābis un izmētājis pa visu manu apziņu. Pirmā doma ko sagrābstīju bija apjausma, ka lasot kādu grāmatu, nekad neesmu bijis tik satriekts un iespaidots. Protams, bieži vien kāda laba grāmata manī ir izraisījusi kaut ko katarsei līdzīgu vai, tieši pretēji, uzjundījusi kādu depresīvu noti lielajā sajūtu katalogā, taču nekad tik spēcīgi kā šoreiz. Pēc grāmatas izlasīšanas, kas notika rekordlielā ātrumā, es jutos kā pats pārdzīvojis visu to, ko pārdzīvoja Mārtins. Kādā brīdī pat nosaucu grāmatu par briesmīgu un nolādēju to brīdi, kad paņēmis rokās to, sačakarēju sev garastāvokli uz vairākām dienām, taču ātri apķēros un sapratu, ka dvēseles frustrācija ko jutu un jūtu vēl joprojām liecina par to, ka esmu grāmatai atdevies pilnībā; iegājis rakstnieka uzburtajā valstībā ar visu savu būtību. Varbūt pat biju iegājis nedaudz par dziļu, jo atgriezties reālajā dzīvē nebija viegli. Tagad atskatoties, es saprotu, ka augstākais ko var sasniegt lasot grāmatu, ir spēja identificēties ar tās tēliem un just to, ko jūt viņi, ēst to, ko ēd viņi, darīt to, ko dara viņi un dzīvot tā, kā dzīvo viņi. Tikko kā tas ir izdevies, cilvēks var teikt, ka ir sasniedzis augstāko viņa brīnišķīgās iztēles pakāpienu – brīdi, kad tu vairs nelasi, bet dzīvo.

Džeks Londons spēlēja lielu lomu manā bērnībā, jo autora biezie, smagie sējumi lieliski noderēja zaldātiņu cietokšņu būvēšanai un dažādu lietu saspiešanai, un, ja kāds man jautāja, par ko raksta Džeks Londons, tad es pārliecinoši atbildēju, ka par Londonu un Angliju. Tikai tagad, apstākļu sakritības dēļ manās rokās nonākušais „Apgāda Zvaigzne ABC” izdotais Džeka Londona daļēji autobiogrāfiskais darbs „Mārtins Īdens”, pārliecināja mani, ka tā nav bijusi taisnība.
 Mārtins Īdens ir neizglītots, rupjš un nekulturāls strādnieku šķiras pārstāvis. Izglābjot kādas aristokrātiskas un bagātas ģimenes locekli no kautiņa, pateicībā Mārtins tiek uzaicināts uz vakariņām izglābtā aristokrāta ģimenes namā. Mārtins nemana, ka ārēji nevainīgais uzaicinājums ir tikai augstākās šķiras vēlme pasmieties par neizglītotu mežoni. Neskatoties uz to, Mārtinu savaldzina aristokrātijas un bagātības seja. Viņš lūkojas uz izglītotajiem un kulturālajiem ģimenes locekļiem kā uz dieviem „Nekad viņš vēl nebija pacēlies šādos dzīves augstumos (..)” [27.lpp]  Un, tad vēl Mārtins iepazīstas ar Rūtu – skaisto un gudro ģimenes atvasi. „Beidzot viņš sastapis to sievieti par ko gan reti domājis (..), bet ko vienmēr neapzināti ilgojies satikt”. [38.lpp] Protams, iemīlas viņā no pirmā acu skatiena, tomēr saprot, cik liels bezdibenis šķir viņus –bezdibenis, ko dēvējam par izglītību un naudu. Rūta, lai gan necenšas izrādīt, tomēr izjūt pret Mārtinu kaut ko kaislei līdzīgu. Rūtu apbur (reizē arī biedē) spēks un veselība, ko izstaro visa Mārtina būtība. „Jauneklis viņu biedēja, bet vienlaikus viņa izjuta dīvainu tīksmi, ka viņu kāds tā uzlūko”.  [18.lpp] Atstājot bagāto namu, Mārtins nolemj pārkāpt milzīgajai šķiru, izglītības un naudas plaisai pāri un iegūt Rūtu, kurā viņš iemiesojis visu pasaules skaistumu, mīlestību un varenību. Jau nākamajā dienā Mārtins apzinīgi un mērķtiecīgi nododas autodidaktiskām mācībām. „Vai viņa prāts spēs to visu apgūt? Tad viņš atcerējās, ka ir cilvēki, daudz cilvēku, kuri to visu apguvuši, un viņš dedzīgi apzvērēja, ka arī spēs paveikt to, ko paveikuši citi”. [62.lpp] Apciemo Rūtu, kas apsola viņam palīdzēt mācīties un pievēršas drastiskai pašdisciplīnai. Un, tas viss atmaksājas – Mārtins lēnām veidojas par izglītotu jaunekli, Rūta jūt, ka vēlas būt Mārtinam līdzās arvien biežāk, un plaisa šķietami sāk zust, taču lēnām tās vietā sāk veidoties cita. Mārtins jūt, ka rakstniecība ir viņa aicinājums un tic, ka spēs kļūt bagāts rakstot, taču Rūtas domas ir savādākas. Laikam ejot, Mārtins sāk saprast, ka viss ko agrāk tika uzskatījis par skaistu un varenu patiesībā ir no iekšpuses sapuvis auglis. Visi izglītotie aristokrāti ir tikai snobiski liekuļi un dzīves nepieredzējuši cilvēki, kuri tikai slēpjas aiz kultūras, politikas un naudas maskas. Patiešām izglītots un gudrs cilvēks sabiedrībā ir tāds pats retums kā dzīvnieks-albīns savvaļā. Brīdī, kad pēc bezgalīgiem pūliņiem Mārtins sāk triumfēt rakstniecības lauciņā, viņa uzskati un viedoklis par pasauli un cilvēkiem ir pagriezies par 180 grādiem. Nekas vairs neliekas īsts un patiess; pat skaistums, ko tik ilgi meklējis izrādās cilvēkam pārāk nesasniedzams.

Godīgi sakot, jau grāmatas sākumā mani nepameta sajūta, ka Mārtins ir svešinieks apkārtējo cilvēku starpā. Pašā sākumā jau varēja noskārst, ka stāsts nebūs par tradicionālu mīlestību. Vispār, mīlestībai šajā darbā ir tikai otršķirīga loma, tāpat kā Rūtai, kas kalpo tikai kā salīdzinājums un simbols Mārtina Īdena dzīvē. Svarīgāk ir tas, ka Mārtins meklē skaistumu un sākumā kļūdaini uzskata, ka tas slēpjas aristokrātijā. Mārtins cenšas analizēt skaistumu, nodoties tā izpētei kā alķīmiķis, kas cenšas no nevērtīgas lietas iegūt vērtīgu akmeni. „(..), viņš gluži kā ķīmiķis laboratorijā, mēģināja sadalīt skaistumu sastāvdaļās, lai izprastu tā uzbūvi un vēlāk pats spētu radīt skaistumu”. [257.lpp]
Grāmatas atver Mārtinam acis un ļauj saskatīt to, cik aprobežots ir cilvēks. Nav svarīgi kādas šķiras pārstāvis tu esi – aprobežotība, iepotēti uzskati, no galvas iekaltie viedokļi ir tavs tērps, kuru novilkt vari tikai apjaušot īstā kodola esamību vienkāršās lietās un apstākļos. Mārtins sevi burtiski nodala no dzīves un reizē ar gudrību iegūst „spitālību”.

Šī grāmata var lieliski kalpot kā iedvesmas avots cilvēkiem, kas cenšas kaut ko sasniegt savā dzīvē, bet bez redzamiem rezultātiem. Kaut gan, Mārtina sasniegumi un pūliņi ir tikai daļa no stāsta, katram būtu jāpievērš uzmanība, kas slēpjas īstu panākumu saknēs. Šī grāmata varētu kļūt par revolūciju, ja vien cilvēki no sirds censtos to saprast. Tas nav nedz mīlas stāsts, nedz dramatisku notikumu atspoguļojums; tas ir ceļš līdz apskaidrībai: viena cilvēka ceļš līdz sapratnei par to, kādu pasauli radījis cilvēks. Sapratnei par to, ka puvums zem zelta slēpjas biežāk nekā mēs iedomājamies.

Džeks Londons būs manā izzināmo autoru listē arī turpmāk un noteikti neskopošos izteikt savu viedokli. Ar tīru sirdsapziņu iesaku visiem izlasīt šo grāmatu un garantēju, ka vienaldzīgi nepaliksiet.

„Man kaut kas ir atgadījies. Es nekad neesmu baidījies no dzīves, bet nekad nevarēju iedomāties, ka zaudēšu interesi par dzīvi. Tomēr dzīve ir mani pārsātinājusi. Es neko vairs nevēlos (..). Nu tu redzi, cik slims esmu”![516.lpp]

_Dorotija Hēra ir mācītāja meita kādā nelielā Anglijas provinces pilsētiņā. Despotiskā un konservatīvā tēva (mācītāja) pakļautībā, Dorotija rūpējas gan par mājsaimniecību, gan baznīcas vajadzībām, akli klausot sava tēva, taču, vēl jo vairāk, Dieva baušļiem. Taču, kādas smagas darba dienas vakarā, rutīnas ieaustais pavediens pārtrūkst, un mācītāja meita attopas Londonas vidū starp bezpajumtniekiem, ielasmeitām un visapkārt valdošo nabadzību, badu un izvirtību, pie tam, bez jebkādām atmiņām par to, kas viņa ir, un kāda bijusi viņas dzīve līdz šim. Klejojot apkārt, un lūdzot ubagu dāvanas, Dorotija pamazām sāk atcerēties savu iepriekšējo dzīvi, taču reizē nojauš, ka nekas vairs nebūs kā agrāk.

Džordža Orvela daiļrade manā „grāmatmīļa karjerā” vienmēr spēlējusi ļoti svarīgu lomu, un jau kopš pirmās reizes, kad paņēmu rokās šī izcilā rakstnieka grāmatu – ja nemaldos tā bija „1984” un „Dzīvnieku ferma” – es zināju, ka šis autors būs tas, pie kā atgriezties, ko pārlasīt, kura uzskatus paust kā analogus savējiem, kura domas citēt, un kura darbus izmantot kā prizmu, dodot sev iespēju aplūkot apkārtni patiesāk un kritiskāk. Protams, personiski man, Orvels nav vienīgais, kuru raksturojot, es izmantotu šādas slavinošas rindas, tomēr viņš ir viens no; Un, ja mēs runājam par tādām lietām kā materiālisms, naudas vara pasaulē, autoritārisms, sabiedrībā valdošā hierarhija utt. tad viņš ir viens no spožākajiem uzskatu paudējiem un „atmaskotājiem” attiecībā uz šo tēmu. Lieki piebilst, ka tēmas par kādām viņš raksta ir ļoti aktuālas arī mūsdienās, tomēr cik gan daudz mēs redzam un saprotam no tā paši? Mums trūkst prizmas caur ko skatīties un lietas, ar ko salīdzināt. Orvels var palīdzēt mums saprast - cik daudz no tās dzīves, ko mēs tik pašapmierināti vai, gluži otrādi, neapmierināti dzīvojam, ir sūdu bedre un cik daudz no tās ir tīrradnis. Tālāk atliek tikai saprast, ko ar to sapratni darīt, bet tas jau ir cits stāsts, katram individuāls un katram pašam uzrakstāms.

Stāsts mūs ieved kādā Anglijas provinces ciematiņā Naiphilā, Safolkā, kur divdesmit sešus gadus vecā Svētā Atelstana baznīcas draudzes mācītāja Čārlza Hēra meita Dorotija Hēra vada savu nemierīgo un rūpju pilno dzīvi. Tēva dzelžaino un absurdo uzskatu dēļ, Dorotijai nākas saskarties ne tikai ar rūpēm par mājas saimniecību un tēva labklājību, bet arī ar naudas trūkumu un neskaitāmajām problēmām baznīcā. Dorotijai ir uzkrauts pārdabiski liels pienākumu blāķis, kas neļauj atslābināties ne mirkli, taču viens patvērums viņai vēl ir atlicis – Dievs. Par patvērumu to gan saukt varētu tikai nosacīti, jo fanātiskā ticība tikai papildina samilzušo problēmu augoni un, paradoksāli, bet pārvērš Dorotijas dzīvi elles mocībās. Dorotijai ir tikai viens draugs, un pat tas, katrreiz satiekoties cenšas viņu izvarot. Kādā vakarā, dzīves ierastā gaita apraujas un neizprotamā kārtā Dorotija attopas Londonas viducī, bez atmiņas, ģērbusies skrandās un ar nieka grasi kabatā. Sabrāļojoties ar kādu klaidoņu grupiņu, Dorotija dodas darba meklējumos, taču tikai pēc kārtīgas klaidoņa dzīves „jaukumu” izbaudīšanas, Dorotija iekārtojas kādā fermā lai vāktu apiņus. Tajā pašā laikā atgriežas Dorotijas atmiņa, taču nelaimīgu sakritību un baumu dēļ viņa vairs nevar atgriezties mājās. Beigās Dorotija uzsāk darbu kādā meiteņu internātskolā par skolotāju, kur valda despotiska fūrija Mis Krīvija, kurai ir tikai viens mērķis – naudas slaukšana no skolēnu vecākiem. Orvels visā krāšņumā attēlojis nožēlojamās internātskolas kārtību un bezjēdzīgo, deģenerējošo bērnu audzināšanu. Dorotijai nekas cits neatliek, kā pakļauties bezjēdzīgajai kārtībai un „ieaugt” šausminošajā Mis Krīvijas pasaulē. Galu galā, laimīgas apstākļu sakritības dēļ, Dorotija atgriežas mājās, kur priekšā jauna dilemma – pieņemt precību piedāvājumu un kļūt par sievu bagātam, bet krietni vecākam, kungam, vai atgriezties ierastajā rutīnā, mācītāja meitas veidolā.

„Mācītāja meita” ir viens no darbiem, kurus Orvels neuzskatīja par pietiekami labiem esam, savā ziņā, pateicoties postošajam cenzūras zīmogam, kas lika autoram krietni vien padīrāt manuskriptu, labojot, raujot ārā no konteksta un, visādi citādi, manipulējot ar teikumiem, kas pēc cenzoru domām bija neatbilstīgi sabiedrībai. Šis izdevums ir daļēji restaurēts, pateicoties piezīmēm un vēstulēm, ko Orvels atstājis pēc sevis. Piezīmēs par tekstu, kas iespiestas pašā grāmatas sākumā, var atrast paskaidrojumus par izmainītajām vietām. Tomēr, man bija vieglāk šīs piezīmes lasīt tieši pēc darba izlasīšanas un nav saprotams, kāpēc tās nodrukātas tieši grāmatas sākumā, bet tas jau ir tikai sīkums pie kā piekasīties, jo katrs jau var izvēlēties kā veidot savu lasīšanas kompozīciju.
Tieši pirms izlasīju „Mācītāja meita” es biju pabeidzis lasīt „Lai plīvo aspidistra”, par kuru, diemžēl vēl neesmu uzrakstījis, jo sanāca ielaist radošo pauzi tieši pēc grāmatas pieveikšanas, un rezultātā esmu piemirsis daudzas svarīgas nianses, tāpēc, nespēlēšu diletantos un kādā brīvā brīdī grāmatu izlasīšu vēlreiz un tad gan uzrakstīšu. Jāpiemin, ka arī „Lai plīvo aspidistra” Orvels nevērtēja ļoti augstu un nevēlējās izdot tieši tādu pašu iemeslu dēļ kā „Mācītāja meita”, tomēr  neskatoties uz to, uzskatu, ka šie darbi ir ļoti labi izdevušies un neņemot vērā autora, saprotams, pamatotās kaprīzes, ir vērti lasīšanai un analizēšanai. Atskatoties uz Orvela agrīno darbu „Posts Parīzē un Londonā” , par kuru apskats ir atrodams arī šeit, ir velkamas pamatīgas paralēles ar „Mācītāja meita”, jo abos ir pamatīgs ieskats „sabiedrības padibeņu” dzīvēs un likteņos. Vienā vārdā izsakoties, ļoti iesaku izlasīt šo, nosacīti, triloģiju un paprātot par dzīvi, ko dzīvojam mēs paši.
P.S. Pārsteidza, ka grāmatas vidū pēkšņi uzpeldēja tāda kā ludziņa par nakti, ko Dorotija pavadīja Trafalgaras laukumā. Tiešām vēl neredzēts autora izgājiens.
Par citātu izvēlējos vēstuli, ko Dorotijai, laikā, kad viņa strādāja internātskolā, rakstīja viens no skolēnu vecākiem. Atklāti parāda cik absurds ir pats mācīšanās fakts Mis Krīvijas vadītajā skolā un cik deģenerēta ir attiecīgā proletariāta daļa.

„Dārgā mis, - lūdzu vai var dot Meibelai vairāk arihmētiku? Man rādās, ka tas, ko viņai dod, nav diezgan praktiskis. Visas tās kartes un tā. Viņai vajadzīgs praktiskis darbs, nevis kaut kādas smalkas būšanas. Tāpēc vairāk arihmētikas, lūdzu. Palieku
Ar cieņu jūsu Geo. Brigss
PS. Meibela stāsta, jūs gribot mācīt viņai decimāļus. Es to nevēlos, vēlos, lai viņai māca arihmētiku.” 

_Psihoterapeits Dr. Mels Gils savā grāmatā „Neparastais prāts” neuzdod jautājumus un nesniedz atbildes, viņš liek to darīt lasītājiem. Ja dzīvē sastopamies ar grūtībām, nespējam sadzīvot ar saviem „dēmoniem”, citos saskatām savas labklājības un esības biedus, slīgstam depresijā vai vienkārši brīžiem nespējam saskatīt kvalitāti savā dzīvē, šī grāmata palīdzēs sākt domāt par to un, ja reiz mēs domājam, tātad progresējam. Nē, tā nesniegs jums atbildi, neatklās brīnumainas receptes labākai dzīvošanai, bet tā liks jums analizēt sevi un strādāt ar sevi līdz brīdim, kad attapsieties vietā, kur vienmēr esat vēlējies būt.

Grāmata par jautājumiem, ko mēdzam sev uzdot un atbildēm, ko varam sniegt.

Katrs no mums reizi pa reizei savā dzīvē ir sastapies ar grūtībām. Vai tās izpaužas kā dzīves apnikums, pusmūža krīze, depresija, kautrība, pašpārliecinātības trūkums, neveiksmes darbā vai ģimenē, strīds ar kaimiņu, neieraugāmais baļķis savā acī utt. Problēmu uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi, tomēr bezgalībai varētu pienākt beigas tūlīt pat, ja katrs no mums kaut nedaudz ieklausītos sevī – savā ķermenī, dvēselē un zemapziņā. Grāmatas autors ir radījis grāmatu, kas šķiet satur sevī visu psiholoģijas un pašizziņas grāmatu plauktu saturus un reizi par visām reizēm burtiski kliedz, lai nemeklē tajā durvis, pat ne norādi uz tām, jo norāde esam mēs paši, tomēr mums nebūs lemts to saprast, ja neņemsim lāpstu un lauzni, un nelauzīsimies iekšā sevī. Un kas tad būtu lāpsta ar lauzni? Protams, kāds spēks un palīdzība no malas. Šajā gadījumā kāpēc gan, lai tā nebūtu šī grāmata. Dr. Mels Gils, kā jau pieredzējis psihoterapeits ir ļoti labi sapratis, ka cilvēks pēc dabas ir slinka būtne un,  īpaši, modernajā pasaulē, kad nekas vairs nav jādara pašam. Cilvēks var sēdēt dīvānā un spaidīt pogas, kas liek mannai no debesīm gāzties virsū. Tāpēc grāmata nemelo mums, ka to izlasījuši kļūsiet bagāti, slaveni, laimīgi un iemīlējušies, tā vispirms liek izzināt sevi un tiklīdz tas izdarīts, ieņemt sevi kā ienaidnieka cietoksni un beidzot valdīt pār sevi, savām vēlmēm, „dēmoniem”, kaprīzēm un visu citu, kas līdz šim nav ļāvis pilnvērtīgi izbaudīt dzīvi.   

Ar grāmatas lasīšanu man nepavisam negāja viegli, jo katra nodaļa bija kārtīgi jāpārdomā un vairākas reizes jāpārlasa, nemaz nerunājot par veselu gūzmu ar testiem, ko nācās izpildīt, tāpēc pirms ķeraties klāt šim darbam pārliecinieties vai jums pie rokas ir kāda palielāka lapiņa pierakstiem un zīmulis, jo šo grāmatu lasot, neiztiksiet bez īsām piezīmēm grāmatā un jau apjomīgākām uz lapiņas. Runājot tieši par testiem, kas lielā skaitā bija izvietoti grāmatas sākumā, (Ne bez nolūka sākumā) tad kaut ko līdzīgu katrs no jums noteikti būs aizpildījis pamatskolā un vidusskolā, brīžos kad skolotājiem uznācis „psihoterapeitisks” noskaņojums. Būtībā lieliski un vienkārši testi, kas palīdzēs jums sākot ar sava temperamenta noteikšanu un beidzot ar psiholoģiskajiem tipiem,  domāšanas veidu, radošumu utt. Kāpēc testi ir grāmatas sākumā? Ļoti vienkārši – pirms esam iedziļinājušies grāmatā un vēl tā īsti neesam sapratuši ap ko grozās lieta, mēs sistemātiski sakārtojam sevi un sagatavojam tālākajam darbam. Testa rezultāti dod iespēju strādāt ar sevi kā ar labi sagatavotu materiālu un nenoklīst no ceļa, ko autors nobruģējis tālāk. Biju visnotaļ priecīgs par šiem testiņiem, kaut gan vairumā gadījumu jau atbildi zināju, taču bija interesanti palasīt sīkāk par sevi un savu raksturu, kas brīžiem bija tik patiess, ka mati cēlās gaisā no brīnumiem. Sākumā gan likās, ka nekad neizurbšos cauri testu blāķim, jo katrs no tiem prasīja krietnu devu spēka un koncentrēšanās, tomēr „pašizziņas kursam” beidzoties, jutos krietni vien gatavāks un optimistiskāks lasīt grāmatu tālāk, tāpēc liels pluss autoram, par tik veiksmīgu grāmatas kompozīciju un dažādajiem, brīžiem banālajiem, taču tik nepieciešamajiem testiem. Pēc tiem lasītāju sagaidīs daudz īsu, taču blīvu nodaļu, kas gandrīz katra būtu norakstāma un liekama kabatā pie sirds. Līdzīgi kā Natālijas Goldbergas darbā „Rakstīt par būtisko” arī šeit nodaļas nav obligāti jālasa secīgā kārtībā, jo, lai gan brīžiem tās atsaucās viena uz otru, būtībā katrai ir sava doma un savs verdikts. Tomēr, tādu ķecerību kā lasīt grāmatu no beigām vai no vidus un šķietami nevajadzīgās nodaļas izlaist pat es neatļāvos. Kā zemene uz putukrējuma tortes bija daudzie trāpīgie slavenu autoru citāti un dzejoļi, kas palīdzēja saprast autora domu labāk un atcerēties to pat pēc negulētas nakts. Tāpat arī daudzie piemēri no autora paša un viņa līdzcilvēku dzīves nodzēsa sausa psiholoģiska darba birku no šī darba un pielīdzināja to literāri baudāmam, filozofiskam un interesantam veikumam, kas var tikt lasīts ne tikai lai mērķtiecīgi „sakoptu” sevi bet arī vienkārši tāpat vakarā pie tējas krūzes. Piemēram, atnāk cilvēks no darba noguris un priekšā viņam rēgojas dzeltenraibā Dr. Mela Gila grāmata. Cilvēks atšķir to jebkurā vietā un lasa, ka, piemēram, pozitīva domāšana pat galēji negatīvos notikumos ir atslēga uz atveseļošanos un laimi. Cilvēks sadusmojas, jo viņam tās šķiet muļķības, taču tad atšķir citu vietu grāmatā un tur autors saka, ka arī dusmas ir veselīgas un nedrīkst apspiest tās. Cilvēks jau priecīgāks iemalko tēju un izlasa Džonatana Robinsona poēmu „Vecais vīrs” kas iespiesta pāris lapaspuses tālāk un aizvērdams grāmatu sāk domāt un fantazēt vai varbūt dodas gulēt, vai tikties ar draugiem. Tajā pašā laikā viņa zemapziņā aizķērušās lietiņas veic savu darbu un cilvēks nemanāmi sāk justies labāk.
Kopumā noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu visiem tāpēc, ka katrs no mums ir pelnījis atsvabināties, vai vismaz to mēģināt, no vecāku, sabiedrības un mediju iepotētajām muļķībām, iepazīt sevi kā kailu, neaizsargātu un garīgu būtni, saplūst ar pasauli un visumu, likt mums visiem kļūt par vienu veselumu un dzīvot tā, kā to mēs iztēlojamies savās fantāzijās.

_  Vasīlija Voronova tulkotās, izcilā krievu absurda literatūras pārstāvja Daniila Harmsa (1905-1942), laikaposmā no 1933. līdz 1939. gadam rakstītās miniatūras, lai gan kopskaitā tikai trīsdesmit, ir liels iepriecinājums ne tikai krievu literatūras mīļotājiem, bet arī vienkārši absurda un dažādu margināliju cienītājiem. Nelielā izmēra grāmatiņa ar trīsdesmit īsām, taču literāri blīvām miniatūrām dažos izraisīs neizpratni par šī darba jēgu, citos atkal uzjundīs smalkas interpretācijas spējas un vēlmi pēc intelektuālām diskusijām, taču daži vienkārši iemācīsies miniatūras no galvas, grāmatu ietūcīs bikšu kabatā un dosies pasaulē sludināt, saucot D. Harmsa „Gadījumi” par savu Bībeli.  

Daniils Harmss ar saviem darbiem manu neviltoto uzmanību piesaistīja jau krietnu laiku atpakaļ, kad zināmajā literatūras un kultūras portālā Satori.lv uzgāju vairākus viņa darbu tulkojumus. Kopš tā brīža es zināju, ka esmu atradis autoru ko citēt un mācīties no galvas. Taču tikai pirms neilga laika uzgāju Neputna mājaslapā šo pilno tulkojumu un lieki piebilst, ka tūliņ tas jau gulēja manā kabatā. Nepieklājīgi zemā cena nespēlēja nekādu lomu pirkšanas faktā – es to būtu iegādājies arī par desmit un divdesmit reizes lielāku summu un jāsaka – grāmata ir to vērta.
Jana Kukaine jau priekšvārdā min, ka Danīla Harmsa „Gadījumi” izraisa dīvainu vēlmi to deklamēt priekšā citiem, tomēr jāsaka, ka būtu stingri jāizvēlas publika, kam to darīt, jo kāds varētu arī nesaprast. Nav jau gan tā īsti ko saprast, jo, ja nemeklējam Harmsa tekstos, kādu literāri pamatotu jēgu, vai saistības ar 20. gs. kultūru, filozofiju utt. miniatūras ir vienkārši jautras un smieklīgas un tādas tikai tāpēc, ka ir tik absurdas. Citējot tās citiem, mēs gaidām, lai tie nemeklējot loģiku absurdā apjauš to burvību. Tomēr plāns ledus pa kuru staigāt, jo loģikas meklēšana tur, kur tā ir nosacīta raksturīga lielai daļai cilvēku un tā jau ir problēma. Tomēr nevajadzētu turēt Harmsu zem pūra un kādā saviesīgā pasākumā stingru balsi nodeklamēt „Anekdotes no Puškina dzīves” vai sliktākajā gadījumā „Satikšanās”. Atzinība, lai arī kāda, noteikti nepaskries jums garām. Ja, jums nepietiek ar deklamēšanu vien tad varat noorganizēt miniatūru teātra aktieru trupu un uzvest kādu mini ludziņu, kas sastopamas šo trīsdesmit miniatūru vidū. Harmss ir daudzpusīgs rakstnieks, tas nu ir skaidrs.

Ja, tomēr lasītāju neapmierina Harmsa daiļrade un pēc pirmajām izlasītajām lapaspusēm gribās sviest to pret sienu vai mest ārā pa logu pakaļ krītošajām vecenēm, to darīt nevajadzētu, jo grāmatas glītais noformējums, nemaz nerunājot par Raida Kalniņa zīmējumiem ir īsti atbilstīgs Harmsa neparastajai daiļradei t.i. māksliniekam ir izdevies radīt attēlus, kas iet roku rokā ar miniatūrās mītošo noskaņu. Man piemēram kļuva baisi ap sirdi, kad lasīju „Lāde” un aplūkoju savādo ilustrāciju lapas malā. Atlika vēl tikai audiosistēmā iemānīt Mocarta Rekviēmu vai filmas „Migla” (2007) soundtreku. Kopumā sakot, lielisks darbs – Daniila Harmsa daiļrade,Vasīlija  Voronova tulkojums, Raida Kalniņa zīmējumi, Ingrīdas Zāberes mākslinieciskais noformējums, Janas Kukaines priekšvārds utt. Prieks, ne tikai par grāmatas saturu, bet arī par to, ka grāmata lieliski ieguļ kabatā un ir vizuāli skaista.  

 Ļoti liels prieks un atzinība jāizsaka Janai Kukainei par saturīgo un informējošo priekšvārdu, kas darīja zināmas daudzas svarīgas lietas par Harmsa radošo dzīvi. Tekstiem, kuri bez šiem komentāriem varētu arī palikt vienkārši absurdas anekdotes, tādi vajadzīgi vairāk nekā jebkurā citā gadījumā. Tāpat arī tulkotāja Vasīlija Voronova pēcvārds nāk kā saukts pēc pavadītajiem mulsuma brīžiem Harmsa valodas spēlēs. Šī grāmata ir ideāls pretendents uz „mīļākās grāmatas” statusu cilvēkiem, kas dzīvē meklē visu neparasto un alkst pēc sabiedrotā. Ceru, ka šis nav pēdējais Daniila Harmsa darbu tulkojums, jo absurda literatūras žanrs diemžēl ir gaužām skopi atalgots ar uzmanību mūsu zemē un noteikti prasītos pēc krietna papildlādiņa Latvijas absurda lielgabalā.  

 

_ Neilgi pirms vasaras saulgriežiem Stounhendžas apkārtnē pašnāvību izdara, kāds plaši pazīstams un ļoti cienījams arheologs, pētnieks un zinātnieks – Nataniels Čeiss. Tajā pašā laikā, kāda ļoti slepena un mistiska brālība gatavojas svarīgam un asiņainam rituālam - saulgriežu naktī godinot sentēvus un ģildes radītājus, kā arī sniedzot savu artavu dieviem, kas iemājojuši Stonhendžas slavenajos akmeņos, brāļiem ir jāupurē vairāki izredzētie. Nataniela Čeisa dēls Gideons Čeiss, kas domstarpību rezultātā atsvešinājies no tēva, sirdsapziņas pārmetumu mākts dodas uz dzimtajām mājām, kur atrazdams tēva mūža dienasgrāmatas atklāj, ka tēva pašnāvība pārsteidzošā kārtā ir saistīta ar mistisko brālību. Izmeklēšanā iesaistoties izcilajai izmeklētājai Meganai Beikerei notikumi sajaucas aizraujošā un šķietami neatrisināmā mīklā, kas līdzīgi eksplozijai sarauj gabalos lasītāja loģisko domāšanu un liek pārsteigumā notrīsēt.

Sākot spriedelēt par šo darbu jāpiezīmē, ka neesmu nekāds dižais detektīvu lasītājs un manā kontā no šāda rakstura romāniem vientuļi rēgojas vien Džona Grišama „Pavēste” un Dena Brauna „Da Vinči kods”, tomēr pat nezinātājam, izlasot vien šīs grāmatas anotāciju būs skaidrs, ka vienā maisā vien bāžami abi ir, nu Brauns ar Kristeru.  Protams, tas tā rupji runājot, jo kā saka dēlis mums parastajiem ļaudīm ir un paliek dēlis, taču galdniekam dēļa nav - tam ir priede vai ozols. Ar to gribēju tikai pateikt, ka visu cieņu debitantam Semam Kristeram, taču būtu nesmuki salīdzināt šos abus rakstniekus. Dens Brauns vienkārši raksta vareni, bet Kristers vienkārši labi. Lai kā nu tur Būtu Kristers tomēr ir uzcepis ļoti izklaidējošu un aizraujošu romānu par visādām mistiskām lietām, sakrāliem rituāliem un pat šaušanām duršanām un seriāla „CSI” cienīgu izmeklēšanu. Jā, stāstā bija pat savs Horācijs ar visām brillēm un harizmu. Un, ja reiz iesākts par filmām un seriāliem, tad atļaušos piezīmēt vienu pagalam interesantu lietu par šo grāmatu, kas man diezgan asi dūrās acīs un tas ir Scenārijs. Grāmata ir pilnībā uzrakstīta, kā Holivudas dižfilmas scenārijs. Īsās nodaļas pamīšus attēlo katra savu atsevišķu notikumu, kas lēnām savienojas vienā veselumā. Gluži kā filmas kadri, kad vienā brīdī mēs redzam rosīgu detektīvu, kas pēta nozieguma vietu, bet otrā noziedznieku, kas drošā vietā asina palielu dunci un plāno nākamo varasdarbu. Un tad pēkšņi uzraksts „tajā pašā laikā tur un tur” un atkal kaut kas notiek. Galvenais jau, ka tas nav slikti. Lasītājs var mierīgi, daudz nepiepūlot smadzenes lasīt, vērojot, kā ainas vizualizējas pašas no sevis. Šī grāmata ir atpūta. Spraigs sižets, viegla valoda, sava deva noslēpumu un pārsteigumu, laba izklaide drūmā ziemas vakarā pēc smagas darbadienas. Ideāli. Līdzīgi kā ar dažām Džilindžera iestudētajām komēdijām Dailes teātrī – superinteliģentie prāti, atstājiet savu inteliģenci mājās un nāciet atpūsties. Šo trilleri gribētos nosaukt tieši tā – par inteliģentu cilvēku atpūtu, izrāvienu no reālās pasaules fantāzijā, par saldo ēdienu, kad apēsts viss brangais.

Tātad stāsts ir interesants.  Ne viena vien satraukuma trīsa pārskrēja pāri manai mugurai, kad stāsts ievilināja mani slepenajos svētajo ģildes kambaros, kur diezgan šausminošā veidā tika veiktas jauno ģildes locekļu iesvētības, nemaz nerunājot par upurēšanas baisajām procedūrām. Godīgi sakot, tā arī nesapratu, vai ģilde bija nevajadzīga un ļauna, vai vienkārši mūsdienu sabiedrībai nepieņemama. Protams, upurēšana nav nekas labs, bet, ja reiz tas notiek tik varena spēka labad, tad laikam jau var, reizi pa reizei, kādu pārīti izredzēto nolaist no kātiem un izbarot dieviem. Problēma slēpjas tajā, ka izredzētais var izrādīties jebkurš no mums un piekrišana ieņemt tik godājamo upura statusu mums nemaz netiktu prasīta. To jau piezīmējis bija viens no romāna galvenajiem tēliem Nataniels Čeiss un krasi iestājies pret to, ļaujot stāstam ieņemt šo aizraujošo gaitu. Lai nu kā tur būtu, bet atrisinājuma tam visam arī nebija. Šķiet pats autors vēlējās, lai aizverot grāmatas pēdējo lappusi, lasītājam neliktu mieru jautājums, kas tad galu galā notika ar visu vareno ģildi. Neba inspektore Megana Beikere un Nataniela dēls Gideons Čeiss izjaucot upurēšanas rituālu būs apturējuši līstošo debesmannas strūklu, kas svētīja uzticīgāko ģildes brāļu galvas. Un, kas gan bija tas sirmgalvis…? Labi, gana teikts priekšā. Lai grāmata pati pavēsta jums savu vēsti.

Tuvāk par kompozīciju un tīri tehniskām lietām - romāns sadalīts piecās daļās, kas man kā lasītājam likās ļoti ērti, jo katra daļa beidzās ar intriģējošu noti un padarīja neiespējamu apstākli, ka grāmata varētu netikt izlasīta. Ērtības vairoja arī īsās nodaļas – kopskaitā 191 un treknie burti, kas lasīšanu padarīja acij ļoti patīkamu. Šajā ziņā jāsaka, ka izdevējdarbība mūsdienās ir ļoti progresējusi, lai pavairotu lasītāja ergonomisko labklājību. Romānu mierīgi var izlasīt pāris dienās, kas gan man pašam neizdevās, jo svētki un darbs paņēma savu tiesu mana brīvā laika, taču vienmēr esmu uzskatījis, ka sabiedriskais transports ir viena no labākajām lietām interesantu grāmatu lasīšanai, tāpēc nekautrējos to arī veiksmīgi izmantot. Domāju, ka ļoti ieteicams šo grāmatu un, protams arī citus šāda veida darbus, būtu lasīt jauniešiem, jo tie krietni paplašina iztēli un liek tai pieņemt krāsas – nepalikt mūžīgi melnbaltai. Tomēr, ja kādam iztēles spodrināšana nav svarīga, tad droši saku – izlasiet un būsiet ļoti labi pavadījis savu laiku.

Bonuss:

Piemērs nelielai literārai terapijai (viens kurss):

H.Heses „Stikla pērlīšu spēle” – attīstīs domāšanu, prasmi pamatoti filozofēt un loģiski spriest.

Ž. P. Sartra „Vārdi” – Attīstīs personību, intelektu un interpretāciju.

S. Kristers „Stounhendžas mantojums” – palīdzēs no visa iepriekšminētā atpūsties un lieliski izklaidēties, paralēli attīstot iztēli.

    

Reinhold Messner „Alleingang Nanga Parbat” 1979

Izdevniecība: RĪGA „LIESMA” 1989
Lappušu skaits: 279

Pasaulslavenā un izciliem sasniegumiem un nopelniem bagātā alpīnista, filozofa un rakstnieka Reinholda Mesnera grāmata, kurā aprakstīts viņa leģendārais un neticamais kāpiens vienā no pasaules augstākajām virsotnēm – Nanga Parbatā (8125 m). Alpīnists paveic neiespējamo – iekaro virsotni pa jaunu maršrutu, gandrīz bez ekipējuma un, esot pilnīgā vienatnē. Reinholdam Mesneram tā ir sava veida rēķinu nokārtošana ar Nanga Parbatu, kas vairākus gadus pirms „Gājiena vienatnē” laupījis viņam brāli, mums lasītājiem – bezgalīgi filozofisks un dziļš dialogs starp cilvēku un kalnu, bailēm un drosmi, iespējamo un neiespējamo.

Ceļš uz virsotni –
tāpat kā ceļš uz sevi –
ir gājiens vienatnē.

/Alesandro Goņja, alpīnists no Milānas/

 
Gluži kā Reinholds Mesners savu grāmatu nobeidzot, tā es savu aprakstu uzsākot, izmantoju Alesandro Goņjas atziņu, kas pirms šīs grāmatas lasīšanas būtu bijusi tikai skaists un tikai virspusēji saprotams vārdu savirknējums, kam jēgu var piešķirt tikai kāpiens vienatnē kādā no pasaules astoņtūkstošniekiem vai piezemētāka un vismaz manā gadījumā iespējamāka darbība – šīs grāmatas iepazīšana. Tomēr skatoties no otras puses, ar virsotni jau var apzīmēt jebko un nešaubos, ka jebkurš no jums, ilgāk padomājot, nonāks pie secinājuma, ka ceļš uz jebkurieni, tāpat kā ceļš uz sevi ir gājiens vienatnē. Nerunāsim gan šoreiz par gājienu uz pārīšu balli vai pastaigu pa Maskavas parku, ko diezin vai būtu prātīgi veikt vienatnē. Labi, metu lētu humoru pie malas un ķeros pie lietas.

Veicot virspusēju informācijas atlasi jāsecina, ka Reinholds Mesners ir varen ražens savos darbos. Vienīgais cilvēks, kas uzkāpis visos četrpadsmit pasaules astoņtūkstošniekos, pie tam, lielākoties pa jauniem maršrutiem, bez skābekļa maskām, bez svarīgiem drošinājumiem, vienatnē utt. Uzkāpis vēl „miljons” citās, mazākās virsotnēs. Kopā ar Arvedu Fuksu šķērsojis Antarktīdu. 2004. Gadā, gandrīz sešdesmit gadu vecumā noslēdzis 2000 kilometrus garo ekspedīciju caur Gobi tuksnesim. Vairāk nekā 35 grāmatu autors. Lepojas ar savu personīgo muzeju un šobrīd vēl darbojas politikā. Lielisks iedvesmas avots ir šis cilvēks. Dzīvs pierādījums tam, ka ar lielu gribasspēku un pašatdevi mēs varam paveikt visu. Atliek tikai pietiekami stipri gribēt un darīt. Attiecināt to var uz jebkuru jomu dzīvē.
Tomēr kautrīgi jāatzīstas, ka, lai arī pasaulslavens, tomēr šis cilvēks ar saviem darbiem un grāmatām manā apvārsnī uzpeldēja tikai tajā brīdī,  kad ieejot lietoto grāmatu veikaliņā, ieraudzīju šo grāmatu, kas piesaistīja tieši ar savu nosaukumu, kā arī ar žanru, jo jau krietnu laiku kāri lasu visu, kas saistīts ar ceļojumiem, kalniem, sevis izzināšanu utt. Pirmā ko izlasīju no šāda tipa grāmatām bija, ja nemaldos „Pasaules jumts”, kurā, visiem zināmā latviešu ekspedīcija ar diviem gazikiem devās uz Tibetu lūkoties augstāko pasaules virsotni Everestu. Tālāk nāca Pētera Struberga „Trīs pērles Āzijas kaklarotā”, kas gan nelikās īpaši saistoša dēļ autora rakstības stila. Kā atvasinājumu šim žanram var minēt arī Fībagu „Mūžības mašīna” un Hartviga Hausdorfa „Pasaules noslēpumainākās vietas”. Un protams citas šāda veida grāmatas. Godīgi sakot, nav ne jausmas, kas ir tas dzinulis, kas vilina caur grāmatām baudīt reālu cilvēku, reālus piedzīvojumus. Varbūt vēlme pašam izrauties no ikdienas rutīnas un mesties dēkās, varbūt kāre pēc sapņošanas, varbūt vēlme būt pašam tur un redzēt to, varbūt…varbūt… Taču, lai atklāsmes par sevi paliek citai reizei, jo vēl krietni daudz ir jāpagūst izlasīt, par piemēru minot kaut vai šī paša rakstnieka grāmatu „Kailais kalns”, kur tas apraksta savu pirmo uzkāpšanu Nanga Parbatā kopā ar brāli vairākus gadus pirms sava solo kāpiena. Kā jau sākumā minēju, Reinholda Mesnera brālis Ginters Mesners atpakaļceļā no Nanga Parbata virsotnes iekļuva lavīnā un pazuda.

 Jāsaka liels paldies autoram, ka tas netika žēlojis fotouzņēmumus un bagātīgā daudzumā publicējis tos grāmatā. Rezultātā, lasot rakstīto, var arī uzreiz redzēt attiecīgo notikumu, virsotni, seju, bēdas, prieku utt. Pie tam, grāmatā vēl atrodamas dažādas kartes un, ja nav slinkums, tad iesaku sekot līdzi Mesnera maršrutam tajās – iegūsiet daudz vairāk no izlasītā. Brīžiem skatoties kādā attēlā pārņēma pavisam dīvainas un neaprakstāmas sajūtas. Nemitīgi atkārtoju sev, ka tas viss ir patiess, nekas nav izdomājums. Neaprakstāma sajūta, kad zini, ka tu esi gandrīz vai līdzdalībnieks šajā kāpienā vai vismaz informācijas un noslēpumu glabātājs par šo piedzīvojumu. Emocijas, ko piedzīvoju, kad Reinholds pieveica Nanga Parbatu ir neaprakstāmas. Spēju vien izdvest „Tas tiešām ir kaut kas!”

Ja jūs māc bažas, ka grāmata varētu nebūt nekas vairāk kā sauss kāpiena atspoguļojums, kas pārbāzts ar profesionālismiem un tehniskām detaļām, tad nav pamata uztraukties. Darbs ir vairāk literārs un dramatisks nekā zinātnisks. Lielākoties teksts sastāv no Reinholda filozofēšanas par bailēm, nāvi, spēku, Nanga Parbatu kā dzīvu būtni, arī domām par sabiedrību, dabu un to savstarpējām attiecībām. Godīgi sakot, pats kāpiens aizņēma tikai pāris nodaļas, kas gan nelika vilties, jo esence šeit nav meklējama alpīnista veiktajos kilometros, bet gan dvēseles un prāta veiktajā dialogā ar cilvēku.

Ja jūs kādreiz esat cīnījies ar vientulību, ilgojies pēc tās vai baidījies no tās, tad šī grāmata lieti noderēs, lai sakārtotu sevi un varbūt pietuvotos kādu metru tuvāk savai dvēselei. Pavisam īsi sakot, šis darbs ir filozofiska eseja vairāk nekā alpīnista sasnieguma apraksts.

Grāmatas beigās atradīsiet arī plašus vēsturiskus aprakstus un statistikas datus, kas saistīti ar Nanga Parbatu un tā „iekarotājiem”

„9 augusta rītā pamostos nomākts. Ir tāda sajūta, it kā es nespētu atvērt acis. Esmu jau nomodā, tomēr negribu mosties. Es izjūtu nospiedošu pārejas stāvokli starp pusmiegu un biedējošo realitāti: tās ir bailes būt šeit, būt tam, kas es esmu, vispār būt cilvēkam. Miegā biju aizmirsis, ka esmu viens. Pēkšņā sadursme ar tik absolūtu vientulību tūlīt manī izraisa depresiju. Vairākus mēnešus pēc šķiršanās no Uši pamostoties es jutos līdzīgi. Šis pēkšņais spiediens, kas draud mani saplosīt gabalos, ir kā izmisums, kas nāk no pašas apakšas un sagrābj mani visu tik stipri, ka man jāraud.”  

  /Reinholds Mesners, atrodoties teltī netālu no Nanga Parbata virsotnes. Sniega vētras, kas var liegt atpakaļceļu, gaidās./

Ervīns Zommers ir pārticis lauksaimniecības preču veikala īpašnieks, kas sava pacietīgā un nosvērtā rakstura, izdevušās laulības dzīves un allaž kārtīgās personības dēļ iemantojis neviltotu cieņu gan pilsētiņas iedzīvotāju, gan biznesa partneru un klientu acīs, taču uzņēmumam piedzīvojot finansiālas grūtības, Ervīns neiztur smago pārbaudījumu nastu un lēnām sāk slīgt alkoholisma purvā, kas aprij visu, kas kādreiz darījis Ervīnu par cienījamu un bagātu cilvēku, atstājot tā vietā vien kailu, bezpalīdzīgu un nožēlojamu dzērāju.

Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds, izdevniecība „Liesma”, 1987
No vācu valodas tulkojusi Ērika Lūse
224 lpp.

Pēdējā laikā Hansa Falladas darbi ir pārliecinoši dominējuši manā lasāmo grāmatu sarakstā, atstājot puslasītas tādas grāmatas kā Pēteris Strubergs „Trīs pērles Āzijas kaklarotā”, Dmitrijs Veriščagins „Atbrīvošanās”, Johanness un Pēters Fībagi „Mūžības mašīna” (šo gan vairs neturpināšu, jo uzzināju visu ko vēlējos par Mannas mašīnu un tās eksistences hipotēzēm) un citus darbus, pie kuriem protams vēl atgriezīšos. Šis fenomens, ja drīkst to tā saukt, skaidrojams ar Falladas prasmi rakstīt vairāk nekā interesanti un aizraujoši. Tikai tagad esmu pamanījis, ka jau krietnu laiku izvēlos lasīšanai tikai zinātniska un filozofiska rakstura grāmatas, tā pati „Trīs pērles Āzijas kaklarotā” nedaudz pievīla mani, jo cerēju atrast tajā ko līdzīgu Ekspedīcijas „Pasaules jumts”  saistošajam stāstam, taču pretī mani gaidīja diezgan sausi, taču ne mazāk interesanti un vēl jo vairāk izglītojoši fakti un skaidrojumi, kas ietverti saistošā tekstā. Jau kuro mēnesi cenšos tikt galā ar A. Kamī „Mīts par Sīsifu”, Karls Jasperss „Ievads filozofijā”, pavisam nesen nākusi klāt arī Ž.P. Sartra „Domas un atklāsmes” u. c. vienlīdz labas grāmatas, ko es, kā tāds autodidakts sagrābies, cenšos sagremot. Hanss Fallada man palīdzēja kādu mirkli atpūsties un nomierinot prātu, likt darboties dvēselei. Tieši tā, lasot Falladas darbus pierasto kņudēšanu smadzenēs nomainīja nedaudz piemirstā nieze krūtīs un „Dzērāja” gadījumā, plosošs smagums un emociju viļņi, kas ar katru izlasīto teikumu arvien pieauga, draudot izspert sirdi laukā pa muti un sāļos šķidrumus pa acu dobuļiem.

Krietnu laiku jau lasu visus viņa darbus pēc kārtas, sākot jau ar „Cilvēks mirst vientulībā” (Jeder stirbt für sich allein, 1947), kura apskats ir rodams arī šī bloga lapās, un beidzot ar „Mazais Cilvēk, ko nu?” (Kleiner Mann, was nun?, 1932) (Apskats ir tapšanas stadijā) un „Dzērājs” (Der Trinker, 1950). Nelasītas pagaidām vēl ir „Dzelzs Gustavs” (Der eiserne Gustav, 1938) un „Starp vilkiem” (Wolf unter Wölfen, 1937), taču domāju arī šos darbus drīz vien pieveikt un noteikti arī uzrakstīt par tiem kādu rindiņu.

Pievēršoties apskatāmajai grāmatai, jāsaka, ka ne tikai tās nosaukums, bet arī vizuālais noformējums jau pirmajā acu uzmetienā rada baismas nojausmas par tās saturu – melnbaltā sēpija tonī uzņemta bilde ar saviebtu, varbūt nemaz ar tik traki nenodzertu, bet drīzāk pamatīgu mēriņu ieņēmuša pusmūža vīrieša gaļīgo viepli. Divas miglainas acis rezignēti raugās, it kā cauri jums – tieši dvēselē. Tumšiem bārdas rugājiem apslēpta, sejas apakšā vīd pretīgumā sašķobīta mute, kas radusi tvert pēc pudeles kakliņa, kā zīdainis radis tvert pēc krūts. Trūkst vēl tikai dūšīgāku maisu zem acīm un pārplēsta deguna, lai varētu teikt – jā, šitais te ir zildegunis, plencis gatavais. Attēls nemaldina. Stāsts sākas interesanti taču uzreiz var manīt, ka nebūs labi. Kompozīcija ved uz neapšaubāmu kulmināciju. Pēc pirmās pudeles, strīda un vājuma mirkļa seko nākamie, līdz mēs varam skatīt cilvēka pagrimuma pēdējo pakāpi. Pretīgas ainas virknējas viena pēc otras, lasītāja smadzenes nespēj vien tās vizualizēt un dvēsele pieņemt. Kad biju pabeidzis lasīt šo grāmatu, vienīgie vārdi, kas nāca man pār lūpām bija cik briesmīga, briesmīga grāmata. Ilgi nevarēju atbrīvoties no nepatīkamās sajūtas un domām ne tikai par alkoholismu, bet arī par atkarībām kopumā, taču tagad, ar skaidru galvu (cik ironiski skan) varu teikt, ka ne vien izcils, bet arī zināmā mērā pamācošs un derīgs ir šis darbs. Taču derīgs ne jau klasiskajā moralizēšanas nozīmē, bet derīgs tīri praktiski. Moralizēts šeit netiek ne druskas, taču parādīta visa dzērāja dzīves zampa un realitāte gan. Neviens nesaka: redzi, cik briesmīgi ir šņabi dzert. Drīzāk jau: redzi, ir arī tāda dzīve, gribi meties tajā, negribi nemeties. 
Grāmatas beigas, kā jau tas Hansam Falladam mēdz gadīties, mani pārsteidza un noteikti pārsteigs arī jūs. Vietām stāsts varbūt ir par kripatiņas daļu pārspīlēts un neticams, taču tam nav jāpievērš liela uzmanībā. Tiešām iesaku izlasīt šo grāmatu visiem, kas staigā uz divām kājām un reizēm  mēdz nīst un mīlēt, draudēt un piedot, uzklausīt un runāt, grēkot un svētuļot.

„Taču nakts vidū, īsi pēc pulksten vieniem, jau atkal atrados basām kājām, pidžamā ēdamistabā un aši iztukšoju to, kas vēl trijās pudelēs bija palicis pāri. Un, kamēr vēl turēju pēdējo pudeli pie mutes, ar nežēlīgu skaidrību sapratu, ka esmu pazudis, ka man nav vairs glābiņa, ka esmu ar miesu un dvēseli alkohola varā. Tagad bija vienalga, vai es vēl kādas dienas vai nedēļas noturos kaut cik cieņas un pieklājības robežās, - tikpat viss pagalam. Lai tik viņa nāk, tā Magda, un redz mani te dzeram! Neslēpdamies pateiktu acīs, ka esmu dzērājs un ka viņa mani par tādu pataisījusi  - viņa ar savu ellišķīgo krietnumu!” (36. lpp.)

1866. gads. Pasauli pārņem skandalozas ziņas, ka okeānos un jūrās siro šausminošs vaļveidīgs nezvērs, kas nekautrēdamies nogremdē kuģus un visādi citādi rada milzīgu postažu virs un zem ūdeņiem. Trīs kolorītas personības – Profesors Pjērs Aronakss, viņa sulainis Konsels un drošsirdīgais harpūnists Neds Lends nelaimīgas (laimīgas) sagadīšanās pēc nonāk aci pret aci ar izslavēto briesmoni un atklāj, ka „briesmonis” nav nekas cits, kā kāda mizantropijas pārņemta ģēnija vadīts zemūdens kuģis, kas pētīdams okeānu un jūru dzīles, klejo cilvēkam vēl neiepazītajos zemūdens klajumos. Nesagūstīta, taču ne brīva, trijotne dodas līdzi ekscentriskajam kapteinim apkārt zemeslodei un piedzīvo prātam neaptveramas un brīnumainas pasaules esamību, neprātīgus piedzīvojumus un noslēpumus, ko slēpj jūra un šis dīvainais vienpatis un mizantrops – kapteinis Nemo.

Vienmēr esmu bijis liels grāmatu pārlasītājs, gan bērnībā, kad D. Defo „Robinsons Kruzo”, H. Malo „Bez ģimenes”, E. S. Tompsona „Divi mazi mežonēni”, A. Lindgrēnes „Lennebergas Emīls”, dažādas pasakas un neskaitāmas citas grāmatas tika pārmaltas atkal un atkal, gan arī šodien, kad H. Heses „Stepes vilks”, Ž.P. Sartra „Nelabums” A. Kamī, J. Einfelda, H. Falladas, D. Orvela u.c. izcilu rakstnieku darbi stāv vienmēr man pa rokai, lai sniegtu man arvien jaunas atklāsmes ar katru pārlasīšanas reizi. Nekad neesmu uzskatījis, ka grāmatu pārlasīšana ir bezjēdzīgs, zemē lieki nosviests laiks, un kā jau minēju, katru kārtējo reizi verot vaļā jau labi zināmās un krietni nobružātās lapas, es atrodu tajās ko jaunu un pārlasīšanas vērtu. Runājot tieši par Ž. Verna „20 000 ljē pa jūras dzelmi” jāsaka, šī grāmata ir pārliecinošā priekšgalā visiem pārlasītajiem darbiem, jo tikko, pēc krietna laika, izlasīju to vienpadsmito reizi. Varētu to saukt par slimīgu aizraušanos vai konservatīvu pieķeršanos stāstam, taču manuprāt labāks apzīmējums būtu vienkārši izcila rakstnieka izcils darbs, kas reizē izglītojoši un aizraujoši ļauj mums piedzīvot dēku, līdzīgi kā Nautila pasažieriem, kurus vienmēr esmu apskaudis un vēlējies no visas sirds būt viņu starpā.

Cik gan daudz vakarus, rītus un dienas es nebiju pavadījis vizinoties Kapteiņa Nemo vadītajā Nautilā, līdzās Konselam klasificējis molusku sugas, zivis, koraļļus, vienotā piedzīvojumu kārē ar Nedu Lendu medījis vaļus un Dugongus, dalījies mizantropijā ar pašu Kapteini Nemo un spiedis roku profesoram Aronaksam. Tikai tagad saprotu cik ļoti šī grāmata bija kalpojusi par manas iztēles veidotāju un tās varenības kaldinātāju. Šī grāmata būtu pelnījusi nokļūt skolēnu obligātās literatūras sarakstā, tieši tā iemesla pēc, ka nenoliedzama ir tās spēja raisīt iztēli, rosināt gan uz radošo, gan racionālo domāšanu. Varbūt bērna prātam tā ir par grūti sagremojama, taču pusaudzim, kura prāts un uztvere ir savas pilnveidošanās uzplaukumā tā ir tieši laikā. Atļaušos domāt, ka bioloģijas, fizikas un ķīmijas, kā arī protams literatūras pasniedzēji novērtē šo grāmatu, ne tikai kā lielisku izklaides lasāmvielu, bet gan arī kā izglītojošu, zinātnisku materiālu,  kas sniedz salīdzinoši advencētas zināšanas iepriekšminētajos priekšmetos. Psihologam noteikti būtu ko iebilst manai fanātiskajai šībrīža propagandai, jo dēļ šīs grāmatas un citām piedzīvojumu lasāmvielām esmu kļuvis par neglābjamu fantazētāju, sapņotāju, utopiju kaldinātāju, pilnīgi attālinātu no racionālas, loģiskas domāšanas, kas tomēr vairāk iekļautos sabiedriskajās sistēmās. Labi, ko tur daudz. Mīlošie vecāki, aizliedziet saviem bērniem lasīt piedzīvojumu grāmatas, pretojieties bērnu kārei lasīt Žila Verna un citu mistisko fantazētāju darbus ar visiem spēkiem, pretējā gadījumā jūsu dārgums nestāsies ekonomistos, baņķieros, matemātiķos, bet gan vēlēsies būt kosmonauts, pētnieks, zinātnieks, rakstnieks, aktieris un citas zaļo papīrīšu kultūrai perifēras profesijas pārstāvis. Labi, nu gan pietiks ņirgāties. Vien, vēlējos teikt, ka spēcīga, iztēli raisoša un sevī ievelkoša ir šī grāmata, tāpat kā citi Žila Verna darbi.

Tuvāk grāmatas saturam – darba nosaukums jau izsaka visu. Iedomājies, zemūdens kuģī apceļot apkārt zemeslodei, izrakņāt visus okeānus un jūras, redzēt dažādus zemūdens briesmoņus un piedzīvot visaizraujošākos piedzīvojumus? Viss ļoti saistošā un raitā manierē aprakstīts un sūdzēties par garlaicību lasot nav iemesla, kaut brīžiem grāmata atgādina no skolas nočieptu fizikas, ķīmijas vai bioloģijas darbu.
Kā jau Žila Verna darbiem raksturīgi, par stāsta galvenajiem varoņiem izvēlētas ļoti spilgtas personības, kas katra apveltīta ar kādu īpašu spēju un īpašību. Personīgi mani visvairāk fascinē Kapteiņa Nemo tēls, kas kļuvis par vienu no maniem, tā teikt, elkiem. Kolorīta, spēcīga personība. Ja man būtu 9 gadi, es teiktu, ka gribu būt kā viņš. Klusībā jau es to saku arī šobrīd, atzīstos.

Šobrīd lasu šī paša rakstnieka darbu „Noslēpumu sala”, kas ir kā netiešs turpinājums „20 000 ljē pa jūras dzelmi”. Par to ka, kapteinis Nemo parādās arī šajā darbā es uzzināju pavisam nesen un nejauši un jāsaka paldies dievam, jo grāmatas beigas mani dzina kapā katrā pārlasīšanas reizē.

Hansa Falladas romāns „Cilvēks mirst vientulībā” ir pacifistisks stāsts par cilvēku skaudro dzīvi nacistiskā režīma valgos Otrā pasaules kara laikā. Jau vairākus gadu desmitus ciešā laulībā dzīvojošais pāris, ko pārsteigusi vienīgā dēla nāve Hitlera armijas rindās, uzsāk īpašu pret Vācijā pastāvošo varu netieši vērstu pretošanās kustību – cilvēcīgu, jūtām pilnu, taču nacistiskajam režīmam pilnīgi nepieļaujamu un bīstamu pastkartīšu izvietošanu Berlīnes ielās. Diemžēl viss neiet tik gludi kā gaidīts un izmisušajam pārim nākas piedzīvot ne tikai Hitlera režīma un padoto nežēlību un netaisnību, bet arī līdzcilvēku nodevību, gļēvumu un bezspēcību šīs varas priekšā.

Pirms izlasīju šo darbu Hansa Falladas vārds man asociējās vien ar bērnībā bieži redzētu pabiezu, neinteresantu grāmateli, kurai uz vāka uzzīmēts smieklīgs vīrelis ar cilindru uz galvas un kas allaž mētājās mammas grāmatu plauktā. Grāmata starp citu saucās „Dzelzs Gustavs” Nezināmu iemeslu dēļ pat pusaudža gados šī grāmata bija paslīdējusi garām manai vērībai un es labāk izvēlējos septīto reizi pārlasīt Žila Verna „20 000 ljē pa jūras dzelmi” nekā iemest aci iepriekšminētajā darbā. Līdz ar to, Hansa Falladas vārds man tīri zemapziņā bija „iedējis” asociācijas par sevi, kā par rakstnieku kas raksta neinteresanti. Muļķīgi vai ne? Un pēc daudziem gadiem es nejauši atkal uzdūros šim rakstniekam, tikai šoreiz nevis darbam „Dzelzs Gustavs”, bet gan „Cilvēki mirst vientulībā”. Un paldies dievam, ka uzdūros, jo šī grāmata izrādījās varen gards un drūmu, pārdomām bagātu noskaņu raisošs kumoss manām lasītāja smadzenēm. Tātad šoreiz par Hansa Falladas pacifistisko un cilvēcisko darbu „Cilvēki mirst vientulībā”

Jau priekšvārdā tiek minēts, ka šis romāns pašos pamatos ir balstīts uz patiesiem notikumiem un materiāli tā tapšanai lielākoties ņemti no gestapo arhīva. Un atsaucoties uz šo faktu arī es no savas puses varu piebilst, ka šis darbs līdzīgi kā Remarka darbi ir lielisks veids kā sajust gandrīz vai uz savas ādas to atmosfēru, kas iespējams valdīja aprakstītajā laika posmā un arīdzan papildināt savas teorētiskās zināšanas par, teiksim Otro pasaules karu, ar tīri noskanīgām, emocionālām un sadzīviskām zināšanām. Beigās lasītājam veidojas tīri labs priekšstats par pagātnes notikumiem un posmiem, kuros viņš pats nav piedalījies. Tāpat ar jebkuru citu darbu, piemēram, ja es izlasu Viktora Igo „Nožēlojamie”, tad nedaudz, nu tīri pašmācības ceļā pastudēju par Francijas 19. gs kultūru, arhitektūru, sadzīvi utt. un tad vēlreiz izlasu iepriekšminēto darbu, man jau ir radies pienācīgs priekšstats par laiku, kad tas tika sarakstīts. Un tieši tāpat ar citiem darbiem. Bet, pieņemu ka šāda vispārīga un triviāla atziņa ir nonākusi pie katra indivīda savā laikā un savā veidā, tāpēc daudz lieki „ūdeni nelejot” pievērsīšos pašam darbam.

Kā jau liela daļa literāru darbu, kas tapusi pēc Otrā pasaules kara, arī šis apjomīgais romāns (1947) runā gandrīz vai ar pašu proletariāta balsi un savā smeldzībā un emociju patiesumā ir gan unikāls, gan tieši otrādi – pēckara laikam raksturīgs. Jāpiebilst ka romāna lapās savas pēdas atstājis 20. gs. vidum raksturīgais eksistenciālisms, ko visspilgtāk var manīt tieši grāmatas beigās, kad lasītājam tiek attēlotas galveno varoņu pārdomas galējās izvēles priekšā…līdz tam gan „aizlasieties” paši. Ja pirms šī darba lasīšanas nedaudz iepazīsieties ar eksistenciālisma filosofiju un Ž. P. Sartra daiļradi, tad garantēju, ka spriest un salīdzināt būs krietni vien interesantāk. Ja ieraugot grāmatas lappušu skaitu nobīstaties, tad es varu teikt, ka bailēm nav pamata un apsolu, ka romāns aizies tikpat viegli kā kārtējā Twilight grāmata pusaudžu meitenei. Grāmata ir ļoti interesanta. Neskaitāmās personības, katra ar savu raksturu, pagātni un īpatnībām romāna gaitā „samiksējas” un veido tādu kā tīklu ar savstarpējām likumsakarībām un paralēlēm. Notikumi, kas seko viens pēc otra ne mirkli neliks jums atslābt un novērsties no grāmatas. Nodaļas pamīšus katra vēsta par attiecīgās personas piedzīvojumiem un darbībām, kas nākamajā nodaļā redzamas otrajā plānā un no jau citas personas redzesloka. Lieki piebilst, ka romāna uzbūve un kompozīcija ir visnotaļ oriģināla un varbūt kādam pat nepierasta, taču nekādā gadījumā neērta vai traucējoša. Reizēm pat gribas pašķirt dažas lappuses atpakaļ un vēlreiz pārlasīt iepriekšējās nodaļas, lai labāk saprastu nākamās. Kā jau nopratāt, lasot šo darbu ir krietni vien jāpalauza galviņa un jāsasprindzina uzmanība, taču tā ir viena no grāmatas esencēm, neliels sīkums, kas padara tādu nodarbi kā lasīšana interesantāku un aizraujošāku.

Savukārt runājot par emocionālo nokrāsu šajā darbā, baidos, ka jāsaka varen drūms un melanholisks tas man likās, taču ne tik ļoti, lai sabojātu jums dienu un liktu novērsties no astronomiskā pavasara apbrīnošanas un izbaudīšanas. Vēl drūmāks fakts ir apziņa, ka nekas īpaši fantazēts un piedomāts šajā darbā nav, ja nu vienīgi varoņu vārdi un sadzīves sīkumi. Nāve, pašnāvība, gestapo neiecietība, Hitlers, nenovīdība, alkatība, alkohols, netaisnība utt. – tas viss kādreiz ir bijis un ir joprojām, tikai varbūt ne tik koncentrētā un tiešā formā. Lasiet šo darbu un topiet labāki, iecietīgāki un viedāki attiecībā pret sevi un citiem. Nobeigumā citāts:

„Katru pirmdienu un ceturtdienu miroņu namu sagrābj nemiers. Rēgi cilvēku izskatā sāk rosīties jau naktī, viņi tup pie durvīm, viņu locekļi dreb, viņi ieklausās gaiteņu trokšņos. Vēl sargi tāpat vien soļo, pulkstenis ir divi naktī. Bet drīz… Varbūt jau šodien. Un viņi lūdzas, skaita lūgsnas: vēl tikai šīs trīs dienas , vēl tikai šīs četras dienas līdz nākamajai soda dienai, tad es būšu ar mieru, tikai vēl šodien ne! Un viņi lūdzas, viņi lūdz dievu, viņi diedelē.

Kāds pulkstenis nosit četri. Soļi, atslēgu žvadzoņa, balsu murdoņa. Soļi tuvojas. Sirds sāk dauzīties, pār visu ķermeni izspogo sviedri. Pēkšņi kāda atslēga nočirkst slēdzenē. Klusu, un klusu, tā taču ir blakus kamera, kuru tagad slēdz vaļā, nē, tā ir aizviņējā! Tava kārta vēl nav klāt. Aši apspiests kliedziens: nē! Nē! Palīgā! Kāju švīkoņa. Klusums. Sarga vienmērīgie soļi. Klusums. Baiļu pilna gaidīšana. Es to neizturēšu…”