Iesākumā gan vēlētos sniegt nelielu skaidrojumu, kas tad īsti ir logoterapija, jo pieņemu, ka ierindas lasītājam, gluži kā man, kas nav padziļināti saskāries ar psihoterapiju un psihoanalīzi var rasties grūtības šī jēdziena atšifrēšanā un šī neziņa varētu kalpot kā pietiekoši liels traucēklis šī darba pilnīgā izprašanā. Tātad, skaidrojošā vārdnīca vēsta, ka logoterapija ir individuālā psihoterapijas metode, kuras pamatideja ir tā, ka galvenā cilvēka vajadzība ir atrast savas dzīves jēgu un savu ceļu dzīvē. Īsāk sakot, logoterapijas mērķis ir likt cilvēkam saskatīt savā dzīvē jēgu arī kritiskās situācijās, šajā gadījumā atrodoties koncentrācijas nometnē (likumsakarīgi tas var glābt indivīda dzīvību). V. Frankls liek saprast, ka izdzīvot šādā provizoriskā un šķietami bezjēdzīgā situācijā var tikai tas, kurš spēj piešķirt jēgu savām ciešanām un sagraut šo provizorisko stāvokli ar logoterapijā paustajiem paņēmieniem un idejām. Šis Eiropā asi kritizētais, bet ASV plašu atzinību guvušais paņēmiens (terapija) atklāj, ka meklējot dzīves/ciešanu jēgu nav jājautā dzīvei pēc tās, bet gan šis jautājums jāuzdod sev pašam, jo tikai katrs pats individuāli spēj uz to atbildēt. Nav vienota un vienāda cilvēka tāpat, kā nav vienas dzīves jēgas, ir tikai milzīgs indivīdu kopums, kas vai nu spēj, vai nespēj atbildēt šim jautājuma rikošetam „kas ir dzīves jēga?”
Cerams radīju kaut atblāzmu no šīs terapijas paustās idejas, jo cilvēkiem, kas, teiksim ieslīguši depresijā sakarā ar bezdarba problēmām (kas šodien ir diezgan aktuāli, jo tas ir tāds pats apstāklis kā atrašanās ieslodzījumā koncentrācijas nometnē, protams no tā provizoriskās puses) šis darbs var krietni vien psiholoģiski palīdzēt.
Frankls atklāj, ka atrodoties nometnē, krietni vien ir palīdzējis saviem „bēdubrāļiem”, liekot tiem rast iespēju, pat tik bezcerīgā situācijā saskatīt tās jēgu, likt saskatīt neizmērojamo ciešanu jēgu. Frankls liek izmisušajiem „uzburt” mērķi pēc kā tiekties, tādējādi graujot šo beztermiņa stāvokli.
Jāteic, pats šobrīd atrodos visai „riebīgā” situācijā, kad tīri psiholoģiski ir jācīnās ar dažādām problēmām un jācenšas piešķir neskaitāmām, šķietami bezjēdzīgām lietām un situācijām jēgu, tāpēc šis darbs ir pēdējā laika vērtīgākais pirkums, runājot tieši par garīgo veselību un labjūtību.
Tuvāk par pašu grāmatu un tās kontekstu vēlos piebilst, ka esmu ļoti apmierināts ar šo īpašo „Zvaigzne ABC” veidoto grāmatu sēriju „Mūsdienu domātāji”, jo iepriekš iegādājos arī Ēriha Fromma „Psihoanalīze un dzenbudisms”, kas nelika vilties, tāpat arī šis darbs. Nemulstot varu teikt, ka plānoju iegādāties visas šīs sērijas grāmatas, protams, ja maciņš nepievils. Bet ir to vērts.
Tātad, tāpat kā Ē. Fromma šīs sērijas grāmatā, arī šo ievada I. Šuvajeva ievads (Šuvajevs pats arī tulkojis šīs sērijas grāmatas), kas diezgan sīki sniedz autora dzīves datus, uzskatus utt. Tāpēc noteikti neiesaku laist garām šo ievadu un izlasīt to gan pirms paša darba lasīšanas, gan pēc, lai nejustu mulsumu un neizpratni par kādām lietām. I. Šuvajeva raksts arī noslēdz šo darbu ar nelielu koncentrācijas nometņu raksturojumu un vajadzību pēc tām jeb to jēgas „aprunāšanu”
Tieši šajā darbā, ļoti patika tā kompozīcija un struktūra, kad viss darbs sadalīts neskaitāmās mazās nodaļās, katra ar savu virsrakstu, šis apstāklis ļoti atviegloja lasīšanu. Darbs arīdzan ir sadalīts divās daļās, kas gan nav nekādi atzīmēts, bet ir ļoti labi jūtams resp. pirmā daļa attēlo Frankla novērojumus, sajūtas, apstākļus utt., bet otrajā mēs varam jau iepazīties tieši ar dziļāku sajūtu iztirzājumu un pašas logoterapijas būtību. Rupji sakot, pirmā daļa ir interesants, šausminošs koncentrācijas nometnes dzīves attēlojums, bet otrā, sīks sajūtu analizējums, kas atsaucoties uz grāmatas pirmo daļu, atklāj lasītājam gan Frankla pārdzīvojumu dziļāko būtību, gan ietver sevī jautājumus par ciešanu jēgu un iespējamās atbildes jautājumam: „Kā tu izdzīvoji koncentrācijas nometnē?”
Iesaku šo darbu ikvienam, kas atrodas savas eksistences jēgas meklējumos vai pārdzīvo smagu emocionālu krīzi. `