Lai nemulsinātu tos, kas šo darbu nav lasījuši, jāsaka, ka tas nav par mīlestību vien. Patiesību sakot, mīlestība tās banālākajā izpausmē tajā nav atrodama vispār un protams ka tā, jo citādi jau šis darbs nebūtu ieguvis tādu ievērību pasaules literatūras vēsturē. Šis romāns vairāk ir filozofisks un garīgs apcerējums par cilvēcību un jūtām, un īpašībām, kas cilvēku padara par cilvēku, atšķir no dzīvnieku pasaules un ierindo garīgu būtņu vidū. Ļevs Tolstojs ir ar burvja cienīgu meistarību radījis kaut ko, kas brīžiem pat nešķiet pieskaitāms pie šīs pasaules, tas „kaut kas” apkopo sevī skaistumu šī vārda cēlākajā nozīmē. Mākslas darbs, kurā atrodami cilvēka esības pamati. Skatoties uz kāda dižmeistara gleznu mēs neredzam tikai otas triepienus un mehāniskas rokas izveidotus ķermeņus, mēs redzam stāstu, veselu pasauli, kas slēpjas zem vizuālā maketa un tāpat arī šeit, cilvēku dzīves, attiecības un ikdiena ir tikai ietērps maģiskai domai, pavedienam, kura galā mēs nonākam pie mūžīgās enerģijas avota. Varbūt katrs lasītājs interpretēs savādāk šo darbu un katram tas nozīmēs kaut ko citu, jo šis ir pārāk apjomīgs romāns, lai tā interpretāciju neietekmētu laikmets kurā dzīvojam, personīgā dzīves pieredze, lasītāja vecums utt. Tomēr skaidrs ir viens – tas neatstāj vienaldzīgu nevienu, paliekoša vērtība, ko tiešām ir derīgi izlasīt un atcerēties.
Krievu literatūra – gan klasiskā (Dostojevskis, Čehovs, Tolstojs, Turgeņevs, Gogolis, Harmss, Bulgakovs), gan šis tas no mūsdienu (Peļevins ) - man likusies dvēselei tuva jau sen. Lasot iepriekšminētos rakstniekus jūtos dvēseliski saplūstam ar to radītajām pasaulēm. Nav tās nedrošības un tādas kā kautrības, kā tas ir lasot, piemēram angļu vai amerikāņu klasiķu darbus. Nepiesauksim šobrīd kaut kādus kultūrvēsturiskus aspektus, kaut gan arī tiem ir sava loma patikas vai nepatikas radīšanā, bet mani tiešām fascinē Krievija 19. Gadsimtā vai 20. Gadsimta sākumā. Valdzina Maskavas vai Sanktpēterburgas ieliņas, nami un cilvēki. Ne reizi vien esmu vēlējies padzīvot kādu brīdi tajā laikā, noīrēt netīru istabiņu kāda nama bēniņos un dzīvot tā kā dzīvoja, piemēram, Raskoļņikovs. Bet nu tās jau ir tikai manas romantiskās fantāzijas, pārkairinātas iztēles produkts. Tātad, krievu literatūrai ir kaut kāds „pipariņš”, kas padara to par krievu literatūru. Arī „Anna Kareņina” protams apstiprināja to, ka krievu literatūra manai gaumei un dvēselei vienmēr būs tuva.
Necentīšos pārstāstīt sižetu šim darbam, jo tas nemaz nebūtu iespējams šī apskata ietvaros, jo pavērsienu, svarīgu notikumu, konfliktsituāciju, atrisinājumu, sarežģījumu utt. tajā ir vairāk nekā jūs spējat iedomāties. Pat premisas šim romānam ir divas. Viena būtu attiecināma uz Annas Kareņinas, bet otra uz Levina dzīvi. Mierīgi šo darbu varētu saukt nevis „Anna Kareņina” bet piemēram „Konstantīns Dmitrijevičs Levins” vai kā savādāk un pat tad tas nebūtu tehniski absurdi vai nepareizi.
Apjomīga grāmata divās daļās. Brangs kumoss pat rūdītam lasītājam, tomēr interese ne mirkli nezūd, jo autors neaizraujas ar sīkiem detaļu aprakstiem, kā tas nereti gadās zināmāko klasiķu darbos. Taču romāns nav arī pārāk askētisks. Tajā notikumu gaita iet uz priekšu straujiem soļiem, tomēr pa ceļam nepazaudējot neko no savas būtības un dailes. Izraibināts ar tēlu monologiem un dialogiem, kā galvenos izšķirot Kareņinas monologus un Levina filosofiskos apcerējumus. Kā jau tas visiem šķiet zināms, autors identificējas ar Levina tēlu un tāpēc, it kā, starp citu, izklāsta arī daudzas lauksaimniecības problēmas un to risinājumus. Un tieši tāpēc šo romānu nevajadzētu saukt par mīlas romānu, jo lielāko daļu no tā veido tīri praktiskas un filosofiskas domas. Arī es, pirms ķēros klāt šim darbam, gaidīju tādu vairāk vai mazāk tradicionālu mīlas un greizsirdības pārpilnu romānu, tomēr nesagaidīju, jo Tolstojs savā meistarībā prata parādīt, ka mīlestībai ir vairāki līmeņi, ka tas dažreiz ir daudz dziļāk nekā mūsu acis spēj saskatīt.
Grūti patiesībā rakstīt par šo darbu, jo tas ir pārāk varens, lai par to varētu arī vareni uzrakstīt. Iesaku izlasīt visiem, kas to vēl nav paspējuši izdarīt, jo tas tiešām ir viens no pasaules literatūras meistardabiem, kas būtu jāizlasa katram sevi cienošam un kulturālam cilvēkam. Zinu, ka daudzi skatās nicīgi uz šo darbu un vēl neizlasījuši ir pārliecināti, ka tur jau kaut kādas dāmu blēņas vien sarakstītas, bet droši saku, ka tā nav un tajā kaut ko sev atradīs gan romantiķis, gan filozofs, gan izklaidējošu literatūru meklējošs cilvēks.