Par šo darbu gribētos teikt, ka tas noteikti ir pārāk nopietns un intelektuāls, lai pie tā neatgrieztos pat pēc rūpīgas izlasīšanas. Nešaubos ka daudziem šis darbs tāpat kā Džoisa „Uliss” ir nepieciešamais ķeksītis ar ko izcelt sava intelekta un gaumes izjūtas literatūrā izsmalcinātību, tomēr tā ir tāda kā spēlēšanās uz naža asmens, jo brīdī, kad kāds pajautās kas tad tur īsti ir tajā izslavētajā darbā, attiecīgais lasītājs var neprast tā sakarīgi atbildēt. Tāpēc, noteikti nevajadzētu žēlot laiku un spēkus un lasīt šo darbu atkārtoti. Par ļaunu nenāktu arī veikt dažādas atzīmes un pierakstus, jo darba saturs nereti pārtop par filozofiskiem traktātiem un intelektuālām diskusijām, kas spēj radīt pat 200 miligramīgā Ibumetīna neuzvaramas galvassāpes. Domāju, ka pat lepnākie lasītāji piekritīs, ka brīžiem radās vēlme triekt to papīra kluci pret sienu un izplūstot aizkaitinājuma asarās žēloties, ka brīžiem taču neko no tām briesmām nevar saprast. Šeit gan es runāju ierindas lasītāju vārdā, kas savā ziņā ir diletanti nopietnas filozofijas interpretēšanā, skaidrošanā un galu galā arī saprašanā. Arī es staigāju pa pagalam plānu ledu rakstīdams apkatu šim romānam, jo piemēru atkārtotā un rūpīgākā darba izstudēšanā nerādu (vismaz pagaidām) un atzīšos, ka daudzas grāmatā paustās idejas līdz sīkumiem tā arī nesapratu. Bet lai nu ko, ja reiz esmu tās pāris tūkstoš lappuses izšķirstījis, tad jātur klusībā dotais zvērests rakstiski apskatīt ievērojamas grāmatas un jāmēģina izspiest kāda druska no paša ģenerētās filozofijas par autora pausto filozofiju.
Vispirms noskaidrosim dažādās tēmas, kas autora meistarīgi apvārdotas parādās šajā darbā. Romāna mugurkaulu, šķiet, veido spriedelējumi par laiku. Otrā grāmata iesākas ar šīs parādības definēšanu: „Kas ir laiks? Noslēpums – nereāls un visuvarens. Nepieciešams nosacījums parādību pasaulē, virzība, sasaistīta un saliedēta ar ķermeņu eksistenci telpā un to kustību.” [5.lpp]
Monologi par laiku romānu caurvij no sākuma līdz beigām. Autors spriež, ka laikam sanatorijā nav pilnīgi nekādas nozīmes, atšķirībā no pasaulīgās dzīves līdzenumā. Sanatorijas iemītniekiem laiks ir kaut kas svešs, nevienam no viņiem nav termiņa, kuru nodzīvojot viņi kļūs veseli un varēs doties atpakaļ uz līdzenumu. Dzelžaina rutīna ir iemidzinājusi jebkādu apjausmu par laika ritējumu ikvienā, kas nolemts veseļoties sanatorijā Davosas ciemā. Laiks sanatorijā netiek mērīts stundās vai dienās, šīs mērvienības ir tas pats, kas mums sekundes simtdaļas un sekundes. Mazākā mērvienība ir mēnesis, bet arī tas ir piliens jūrā. Arī pati stāsta uzbūve spēlējas ar laiku un autors jau par to sākumā brīdina. Hansa Kastorpa pirmās trīs nedēļas tiek aprakstītas gausi – līdz pat piektajai nodaļai, kas arī noslēdz pirmo grāmatu. Savukārt pēc tam ir sajūta, ka stāsta ritējums ir atbrīvojies no važām un sācis gaismas ātrumā joņot uz priekšu. Tiek ieturētas milzīgas pauzes pēc kurām varoņu dzīvēs jau pagājuši gadi un mēneši, taču tāpēc lasītājs neko nezaudē. Autors kā burvju mākslinieks ir sasaistījis mūs ar savu stāstu un liek joņot tam līdzi neko nepalaižot garām. Tik daudz par laiku.
Vēl romānā dominē tādas tēmas kā humānisms, nāve, mīlestība u.c. Iesaku paklausīties pedagoģiski izglītotajā un spilgtākajā (inteliģentākajā) romāna varonī – Setembrīni kungā, kura diskusijas (vairāk gan pedagoģiski monologi, kas vērsti uz Hansu) ir šī romāna galvenā pērle. Caur Setembrīni kungu autors pauž dažādus uzskatus par dažādām tēmām, galvenokārt humānismu. Vispār ļoti interesanti ir pavērot kā autors ir būvējis šo darbu, ar nodomu izveidodams vairākus spilgtus tēlus caur kuriem vēstīt savus uzskatus, filozofiju, pretrunas utt. Romānā gandrīz nav statistu, jo gandrīz katrs pauž kādu svarīgu domu. Tomēr es nespēju iedomāties, kad reālajā dzīvē vienuviet varētu sanākt tik daudz spilgtu personību. Kastorps, Setembrīni, Nafta, Pēperkorns, Šošā u.c.
Mīlestībai romānā autors ir devis pavisam mazu bet nozīmīgu lomu. Hansa iemīlēšanās Šošā kundzē ir vairāk simboliska nekā reāla. Nebija līdz galam skaidra viņas nostāja un arī romāna beigās tā netapa skaidrāka. Drīzāk šī mīlestība Hansa un Šošā kundzes starpā bija vajadzīga, lai skaidrotu mīlestības kā jēdziena un apstākļa, kas eksistē pasaulē nozīmi un veidolu.
Īsi sakot, ja esat nolēmis ķerties klāt šim darbam, tad gatavojieties uz tēmu dažādību un plaša vēriena prātuļošanu, jo autors ne mirkli neļauj atslābt.
Laikam jau vajadzētu vairāk nekā dažas lapas, lai aprakstītu visu kas tika pausts šajā romānā. Atliek vien apbrīnot autora inteliģenci un spēju uzrakstīt tik iespaidīgu, sakārtotu un nozīmīgu darbu. Katra personība, kas parādās grāmatas lapās ir izstrādāta līdz pēdējam sīkumam, taču ne jau tikai uz personībām balstās šis darbs. Piemēram daudz un krāšņi tiek aprakstīta Alpu daba, nevienmērīgie laikapstākļi, ēdienreizes (man katru reizi saskrēja mutē siekalas, kad lasīju par sanatorijas iemītnieku ēdienreizēm), mūzika, aktivitātes utt. Šis romāns ir bagāts, šķiet, bagātākais un sātīgākais ko man jelkad ir nācies lasīt un tā lasīšana prasa spēku un koncentrēšanos. Tomēr, cik gan liels ieguldījums savā lasītāja intelektuālajā attīstībā tas ir!
Romānu vissiltāk iesaku lasīt tiem, kas alkst pēc kārtīga intelektuāla izaicinājuma un augstākās raudzes emocijām visa darba garumā.