Personīgi iepazītos Orvela darbus, es varētu iedalīt divās neoficiālās kategorijās. Pirmā kategorija: Darbi, kas izpelnījušies nedalītu lasītāju uzmanību, atnesuši autoram pasaules slavu, kļuvuši par kulta romāniem 20.gs literatūras vēsturē un savdabīgiem manifestiem cilvēku grupām, kas pauž kādu zināmu domu, pārliecību utt., zināmi visur un visiem, pat tiem, kam nav nekādu īpašu tieksmju nodarboties ar lasīšanu. Otrā kategorija: Darbi, kas radīti vēl ar „neierakstītu” roku, bijuši autoram vieni no pirmajiem, autobiogrāfiski, paša autora vairāk vai mazāk neatzīti un nonievāti literāri sacerējumi, kas mūsdienās ieguvuši tādu kā otro elpu un izslāpušu lasītāju pamanīti tiek pārizdoti, kritizēti, apspriesti, protams, kāri lasīti utt. Orvela gadījumā un nereti arī citu autoru daiļrades „revidēšanā”, es būšu no tiem, kas vairāk uzmanības pievērš tieši otrajā kategorijā ierindotajiem sacerējumiem. Pirmkārt jau tāpēc, ka tie sarakstīti ar zināmu autobiogrāfisku pieskaņu un otrkārt, tāpēc, ka šeit apspēlētas man tik mīļās tēmas, ko neapzināti vai apzināti meklēju literatūrā t. i. nabadzība, alkoholisms, klaidonība, proletariāts, dzīves pabērni, saules brāļi utt. divi Otrai kategorijai visatbilstošākie darbi Orvela daiļradē būs „Posts Parīzē un Londonā” un „Lai plīvo aspidistra” Par pēdējo tad es arī esmu nolēmis nedaudz uzrakstīt, jo tā blakus Džeka Londona, Knuta Hamsuna, Hansa Falladas, Hermaņa Heses u.c. autoru darbiem kļuvusi par vienu no grāmatām, ko mēdzu pārlasīt vēl un vēl.
Romānā tiek vēstīts par divdesmit deviņus gadus veco Gordonu Komstoku, kas savdabīgu iemeslu mudināts, uzsaka „labu vietu” (Vārdu salikums „laba vieta” romānā parādās bieži un vēstītājam kļuvis par ironijas pilnu apzīmējumu kārtīga mietpilsoņa darbavietai) un sāk strādāt kādā grāmatu tirgotavā. Kopš pieteicis karu naudai, Gordons uzskata, ka tieši šāds darbs viņam der vislabāk. Neiespējama karjeras izaugsme, pieticīga alga, kas nodrošina tikai pašu nepieciešamāko, lai eksistētu; kluss kaktiņš, kur var mierīgi nodoties rakstīšanai. Tomēr, kopš viņa debijas dzejas krājuma „Peles” izgāšanās Gordona ieceres ir lielākas par ieguldīto darbu. Nekādi neizdodas uzrakstīt vairāk par dažām rindiņām dienā. Un, kā tad, lai strādā, ja naudas neatliek pat cigaretēm? Kā, lai sagūsta iedvesmas dejojošo stāvu, ja vēders tukšs, īrētajā istabiņā nežēlīgi auksts, bet aspidistra… aspidistra uzvaroši plivina savas derdzīgās lapas visur, kur vien acis sniedzas.( Aspidistru – ierastu mājas augu sīkpilsoņu mitekļos – Gordons ir pasludinājis par simbolu visam, pret ko viņš cīnās.”…viņš izlasīja par badā mirstošo namdari, kas bija ieķīlājis visu, izņemot podu ar aspidistru, un viņa acīs aspidistra kļuva par simbolu. Aspidistra, Anglijas puķe! Impērijas ģerbonī lauvas un vienradža vietā jābūt puķu podam! Kamēr uz palodzes stāvēs aspidistra par revolūciju var nebēdāt.” [45.lpp.] ) Lai arī darbs rakstniecības lauciņā nav gana auglīgs, Gordons tomēr pamanās reizi pa reizei saņemt honorārus no literatūras žurnāliem par aizsūtītajiem nedaudzajiem dzejoļiem. Saņemot necerēti lielu summu, kādā izmisuma pilnā dienā, Gordona dzīvē pienāk lūzuma punkts, Gordons iekrīt naudas izliktajos slazdos, un beigās, nespēdams samierināties ar pastāvošo pasaules kārtību, viņš apzināti sāk gremdēt sevi arvien lielākā nabadzībā līdz viņa kājas drūmi atduras pret ielas rensteli. „Pēc tās nakts kaut kas Gordona dzīvē bija beidzies. Viņš pēkšņi un negaidīti sāka ripot lejup. Agrāk viņš bija sacēlies pret naudas tirāniju, tomēr šādus tādus pieklājības likumus atzinis un ievērojis. Tagad tieši no pieklājības gribējās bēgt. Viņš ilgojās nonākt pēc iespējas dziļāk un zemāk, nokļūt tādā pasaulē, kurā pieklājība vairs nepastāv; pārcirst pašcieņas žņaugus, aiziet postā – iet dibenā, kā teica Rozmarija.” [196.lpp]
Stāsta gaitā varam sekot līdzi ne tikai Gordona attiecībām ar sevi un pasauli, bet arī ar apkārtējiem cilvēkiem. Viņa mīļotā meitene Rozmarija, kas, manuprāt, ir viens no jaukākajiem un labsirdīgākajiem tēliem visā literatūras un mākslas vēsturē, Gordonam ir kā sargeņģelis, tomēr viņa nesaprot vai nespēj saprast jēgu viņa cīņai ar naudu. Labais draugs Rāvelstons iemieso tiešām laba drauga tēlu, kaut arī ir naudīgs un proletariāta sadzīvē nespēj līdz galam ielūkoties. Gordona māsa Džūlija, trūcīga un pārstrādājusies vecmeita, tipiska naudas dieva kalpone, Gordonu nesaprot, bet nekad neatsaka, ja viņam vajadzīga palīdzība. Un visi apkārtējie radinieki un pilsoņi, kas veido fonu šim romānam un palīdz autoram parādīt mums un saprast naudas pasauli un mūs pašus šķērsgriezumā.
Nav jābūt mācītam vīram, lai saprastu, ka Orvels šo darbu, līdzīgi kā dažus labus citus savus darbus (Posts Parīzē un Londonā, Toreiz Birmā) rakstījis, vadoties pēc paša personīgās pieredzes. Savā laikā strādājis arī grāmatveikalā un strādnieku ļaužu dzīvi, kā arī klaidoņu ikdienas „jaukumus” uz savas ādas paspējis piedzīvot pamatīgi. Tāpēc, lasot šo darbu, var izjust tik svarīgo klātesamības noskaņu, kad gandrīz kā uz savas ādas lasītājs piedzīvo visu to drazu, ar ko saskāries grāmatas varonis. Te jau daži noteikti teiks, ka arī realitātē pietiek negatīvā, kāpēc, lai ar to piesūktos vēl caur grāmatām, kas taču ir izgudrota atslēga uz miera un atpūtas valstību. Ha, es smejos, tā teiks mietpilsonis A. Un mietpilsone G., reizē aplaistot aspidistru (Latviešiem tā, iespējams, būtu hmm… līdakas aste vai naudas koks), un, vīstot kājas RIMI segā, gaidot nākamo dienu, lai dotos uz savu „labo” vietiņu nostrādāties. Naudas varas apstulbināti, mēs vairs nespējam iedomāties dzīvi bez kapitālisma uzburtajām ērtībām un ilūzijām. Nauda mums ir viss. Mēs esam naudas dieva vergi un verdzenes un pats labākais ir tas, ka savādāk jau nemaz nevar. Mēs varam līdzīgi kā Gordons nolaisties līdz renstelei, bet tik un tā nauda mūs tur uz grauda. Tikai nomirstot mēs varam atsvabināties no šī žņauga. Tikai nomirstot, satrūdot un nekad vairs neparādoties, uz šīs saindētās zemes virsas. Lai tad tā arī paliek, šķiet bez vārdiem, romāna beigās saka arī Gordons. Neko citu darīt, kā samierināties nevaram arī mēs.
„Jo dienas, jo skaidrāk viņš apjauta, ka dzīšanās pēc naudas ir pārvērtusies par reliģiju: iespējams, ka tā ir vienīgā mums atlikusī reliģija – vienīgā, kas spēj aizkustināt mūsu sirdis. Nauda ieņēmusi Dieva vietu. Laba un ļauna jēdzieniem vairs ir tikai veiksmes un neveiksmes nozīme, visa sākumu un galu izsaka peļņas un zaudējuma jēdzieni. Desmit baušļi nav vajadzīgi, pietiek ar diviem: viens – darba devējiem, izredzētajiem, naudas priesteriem – „Tev būs naudu pelnīt!”, otrs – padotajiem, vergu baram: „Tev nebūs savu darbu zaudēt!”” [45.lpp.]
Romāns „Lai plīvo aspidistra” klajā tika laists 1936. gada 20. aprīlī un diemžēl piedzīvojis pamatīgu cenzūru no izdevēju puses, par ko savukārt bija pagalam neapmierināts pats Orvels. Piezīmēs par tekstu, kas rodamas grāmatas beigās, izlasāms arī tas, ka Orvels pats šo savu darbu nav atzinis par literāri ļoti vērtīgu un daudz citu interesantu faktu par šī romāna tapšanas un publicēšanas gaitu un tā saturu.
Ja lasītājam interesē vēl kāds līdzīgs darbs šim, tad nešauboties varu ieteikt dažus, pašam ļoti mīļus un neskaitāmas reizes pārlasītus, iedvesmojošus darbus:
Džordžs Orvels „Posts Parīzē un Londonā”
Džeks Londons „Dziļuma Cilvēki”, „Mārtins Īdens”
Knuts Hamsuns „Bads”
Hanss Fallada „Mazais Cilvēk, ko nu?”, „Dzērājs”
Fjodors Dostojevskis „Noziegums un Sods”