<![CDATA[Kriedoklis.weebly.com - Kino apskati]]>Fri, 04 Dec 2015 03:46:11 -0800Weebly<![CDATA[Barton Fink (1991)]]>Fri, 30 Jul 2010 15:40:33 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/barton-fink-1991Picture
Žanrs – Comedy / Crime / Drama / Thriller
Režisors - Joel Coen / Ethan Coen
Izdošanas laiks – 1991.
Ilgums - 116 min.

 IMDB reitings - 7.7/10

Galvenajās lomās - John Turturro, John Goodman, Judy Davis, Michael Lerner, Tony Shalhoub, John Mahoney

Mans vērtējums: 9/10

Jauns, talantīgs amerikāņu dramaturgs Bērtons Finks (Barton Fink) dodas uz Holivudu, lai nodotos darbam pie pasūtītās filmas scenārija, taču nokļūstot savādajā viesnīcā, sastopas ar pilnīgu iedvesmas un radošuma izsīkumu. Nespēdams koncentrēties darbam, Bērtons iepazīstas ar savādo, taču draudzīgo un izpalīdzīgo kaimiņu - apdrošināšanas aģentu Čārliju (Charlie Meadows) un nokļūst pavisam savādu un pēkšņu notikumu un apstākļu krustugunīs.

Sākšu jau ar to, ka pirmkārt šo filmu izvēlējos skatīties tāpēc, ka Brāļu Koenu daiļrade jau sen man tīri labi ir gājusi pie sirds (The Big Lebowski (1998); No Country for Old Man (2007); Burn After Reading (2008); A Serious Man (2009) u.c.) un nodomāju kāpēc, lai šis tad arī būtu izņēmums. Un, re, kļūdījies nebiju un filmai tagad drošu sirdi varu ielikt apaļas deviņas balles un ierindot to manā must see sirreālo un mindfuck filmu sarakstā starp tādiem šederviem kā Brazil (1985); Delicatessen (1991); Ereaserhead (1976) u.c.


Filmas sižets ir diezgan sarežģīts un ar simboliem krietni pārsātināts, taču spraigums un noskaņa nezūd ne mirkli. Izcilā aktierspēle un asprātīgie sižeta pavērsieni, kā arī krietna deva parodijas un melnā humora veido baudāmu estētisko kokteili, kas graujoši iedarbojas uz skatītāja uztveri un estētiskajām garšas kārpiņām. Atļaušos teikt, ka brāļiem Koeniem ir izdevies radīt šedervu, kas ievietojams vienā plauktiņā ar tādām kulta filmām kā Naked Lunch (1991) vai pat Citizen Kane (1941) un, ja reiz ieminējos par izcilo aktierspēli, tad vēlētos uzteikt Tony Shalhoub veikumu, jo tas ko viņš parādīja uz ekrāna bija kaut kas neaprakstāms; tā bija zemene putukrējuma krāvuma virsotnē. Tas pats sakāms arī par Michael Lerner un protams John Turturro veikumiem. Šo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tikai dēļ šo izcilo aktieru parādītās meistarklases un nav brīnums, ka tā Kannu kinofestivālā pacēlusi trīs apbalvojumus un piedevām tikusi nominēta trīs Oskariem. Kopumā saņēmusi 13 apbalvojumus un vēl divas nominācijas šī filma lieliski parāda kādam ir jābūt īstenam šedervam.

Protams, lai kaut nedaudz saprastu šīs filmas vēstījumu ir pilnībā jāatveras tai, aizdzenot prom visu skepsi un visas šaubas par tās „īpašo” vēstījumu un tēlu. Saku „kaut nedaudz”, jo domāju pilnībā izprast to ir diezgan neiespējami un kā jau lielākajā daļā šādu darbu, katra skatītāja subjektīvā interpretācija ieņem salīdzinoši lielu lomu filmas jēgas izpratnē. Pēc filmas noskatīšanās atliek tikai prātot, kas varēja slēpties kastē, ko Bērtonam atstāja Čārlijs, vai kāda vispār bija filmas nobeiguma jēga utt. Skaidri redzams, ka Koeni pacentušies, lai parodētu Holivudas kino industriju un tās darboņus – tas viņiem arī ir lieliski izdevies un smaidu no skatītāja lūpām būs grūti nodzēst, protams, ja saprot par ko īsti iet runa. Galvenās asociācijas un emocijas laikam lielos vilcienos būšu izklāstījis. Jums atliek tikai šo meisterdarbu noskatīties pašiem. Ir vērts ziedot šo pusotru stundu, nebūsiet vīlušies. Jā, un iesaku noskatīties arī visas pārējās manis šeit pieminētās filmas. Ieteiktu sākt ar Brazil vai Delikatessen.   


]]>
<![CDATA[The Cove (2009)]]>Tue, 02 Mar 2010 15:05:18 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/the-cove-2009Picture
Žanrs – Documentary | Drama
Režisors – Louie Psihoyos
Izdošanas laiks - 2009
Ilgums - 92 min

IMDB reitings -
8.6/10

Galvenajās lomās - Richard O'Barry,  Joe Chisholm, Mandy-Rae Cruikshank, Charles Hambleton, Simon Hutchins u.c.

Mans vērtējums: 10/10

 

Dokumentāla filma par grupiņu cilvēku, tajā skaitā visiem zināmā delfīna Flipera dresētāju, Ric O’Barry, kas savāc vajadzīgo aparatūru un dodas uz mazu Japānas ciematiņu, lai iemūžinātu un beidzot darītu galu nežēlīgajām masveida delfīnu slepkavībām, kas šausminošu iemeslu dēļ norisinās tajā, katru gadu laupot dzīvību vairākiem tūkstošiem šo miermīlīgo un inteliģento dzīvnieku.

Pirms kāda laika, vienā no Latvijas vadošajiem mediju portāliem uzgāju ziņu, ka delfīni atzīti un pret tiem būs jāizturas kā pret  „personām”, jo ir pierādīts, ka intelekta līmenis tiem ir daudz augstāks nekā šimpanzēm, kas agrāk tika ierindotas kā saprātīgākās būtnes tūlīt aiz cilvēka. Ļoti iespējams, ka šīs „personas” daudzējādā ziņā ir prātīgākas par cilvēkiem, tikai iemesls, kāpēc tās nevar ar mums pilnvērtīgi komunicēt ir delfīnu roku un balss trūkums. Runā, ka delfīni ir atlidojuši no kādas citas kosmosa civilizācijas, tiek vilktas paralēles starp šiem brīnimainajiem dzīvniekiem un nogrimušo Atlantīdu, apkārt klīst brīnumaini stāsti – gan patiesi, gan varbūt izdomāti – par to, kā delfīni pašaizliedzīgi un nesavtīgi glābuši cilvēkus no nelaimēm un kuģus no sēkļiem un rifiem. Apbrīnojami, bet no delfīna bīstas pat briesmīgākā un nāvējošākā jūras radība – haizivs.  Zinātnieki un psihologi runā par delfīnu spēju dziedināt smagi slimus cilvēkus. Nav noslēpums, ka tie, gluži kā dievišķas būtnes izstaro apbrīnojamu auru, kas spēj izvest jūs no depresijas un garīgas vai fiziskas kaites un iedvest dzīvesprieku – tādu pašu dzīvesprieku, kādu tie izstaro paši. Brīnišķīgas būtnes, lai neteiktu vairāk un, piekritīsiet, lai nodarītu pāri delfīnam vai jebkurai citai miermīlīgai būtnei ir jābūt vai nu ļoti ļaunam vai garīgi neveselam. Šajā filmā tādu cilvēku ir kaudzēm un kārtējo reizi tie pārliecināja mani par cilvēku kā dabas postītāju un parazītu, kas nav pelnījis atrasties uz zemes un ne tik nav pelnījis vietu uz dabas hierarhijas augstākā pakāpiena.

Šī filma nedaudz atšķīrās no iepriekš redzētajām dokumentālajām filmām un paralēli dažādām statistikām, faktiem un hipotēzēm, šermuļus un „nagu kodīšanu” izsauca ainas, kad filmētāju komanda ar Riku O’Beriju priekšgalā, nakts vidū, vairāku automašīnu izsekoti un novēroti, cenšas atkratīties no tiem, lai varētu nemanāmi ielavīties nacionālā parka teritorijā (aiz šķietami nevainīga parka slēpās kautuve) un uzstādīt slēptās kameras un mikrofonus, kas palīdzētu iemūžināt šausmas, kas tiek piekoptas aiz šī „parka” žogiem.

Viss notiek reāli un neuzbāzīgi resp. ja skatoties piemēram Zeitgeist vai kādu citu zināmāko dokumentālo filmu nomāc nemitīga sajūta, ka kārtējo reizi tiek skalotas smadzenes un hipotēzes tiek pieņemtas par patiesībām, tad šajā filmā viss notiek piezemēti un mierīgi. Ir konkrēti fakti un konkrēts video materiāls, tas arī viss, par pārējo nākas domāt un spriest pašam.

Līdzīgi kā citi, kas šo filmu ir redzējuši, arī es silti iesaku šo filmu nerādīt bērniem, jo asiņu un slepkavošanas ir ļoti daudz. Ja jūs zināt, ka nespēsiet skatīties uz ainām, kad delfīni un to mazuļi tiek ķeksēti ar asiem un līkiem āķiem un vilkti laivās, kur otrs japānis to apstrādā ar vāli vai vēl dzīviem, krastā izvilktiem vaļiem un delfīniem tiek ar zābakiem lēkāts pa ķermeni un zvetēts, durts, griezts utt. tad šo filmu jums neiesaku skatīties, kaut gan tā ir/bija realitāte un tas ir jāredz katram. Personīgi mani visvairāk izveda no pacietības smaidošie japāņu slepkavas, kas peld ar delfīnu pilnām laivām caur asiņu jūrai. Japānis ir noguris pēc smaga darba, bet smaidam vēl atliek vieta. Kad tiem jautā kāpēc jūs ar to nodarbojaties, tie nekaunīgi melo – tā ir mūsu kultūra un tradīcija, jums to nesaprast.


Filmas noslēgumā vairāk nekā lielisks ir O’Berija izgājiens, bet to redzēsiet paši.

 


]]>
<![CDATA[Keurosing (2008)]]>Tue, 02 Mar 2010 10:18:32 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/keurosing-2008Picture
Žanrs – Drama
Režisors – Tae-gyun Kim
Izdošanas laiks - 2008
Ilgums - South Korea: 107 min

IMDB reitings - 7.6/10

Galvenajās lomās -  In-Pyo Cha, Myeong-cheol Shin, Young-hwa Seo

Mans vērtējums: 10/10

 

Stāsts par kādas ģimenes dzīvi komunistiskajā Ziemeļkorejā, kad kādreiz slavenais futbolists Kim Yong-soo (In Pyo Cha) dodas pāri robežai uz Ķīnu, ar cerību pārvest mājās vajadzīgos medikamentus savai ar tuberkolozi sirgstošajai sievai. Kim Yong-soo apzinās, ka neveiksmes gadījumā viņš var tikt nogalināts vai ievietots valsts nodevējiem paredzētajā koncentrācijas nometnē, taču ne Ziemeļkorejas stingrais režīms, ne dēlēna asaras, nespēj atturēt Kim Yong-soo no šīs afēras, kas ir vienīgā iespēja izraut mīļoto sievu no nāves ķetnām.

 
Šo diezgan mazpazīstamo filmu uzgāju pavisam nejauši, kad meklēdams kādu dokumentālo filmu par Ziemeļkoreju un tās valsts pārvaldi, sociālajām sistēmām utt., uzgāju to un nekavējoties, daudz par to nelasīdams, nolēmu noskatīties, protams gaidot kārtīgu dokumentālo gabalu ar „mūžīgā prezidenta” Kim Ir Sena runām un darbu/nedarbu atspoguļojumiem, tautas smadzeņu skalošanas ainām, uzskatāmiem propagandas piemēriem, pārīti šokējošu skatu utt., bet biju pamatīgi kļūdījies un, jāsaka, par laimi kļūdījies, jo manām acīm pavērās lieliska drāma par vienkāršu ogļraci, kas valsts komunistiskā režīma spiests nevar iegādāties zāles savai smagi slimajai sievai, tāpēc nolemj doties pāri robežai uz Ķīnu. Kā zināms, Ziemeļkorejā „valsts nodevība” ir baismīgākais no visiem iespējamajiem grēkiem, tāpēc…labi, vai Kim Yong-soo iekļūs ķezā vai nē, to jūs pačekosiet paši, manās interesēs šobrīd būtu uzrakstīt par to, cik lieliska(apbrīnojama) aktierspēles meistarība piemita galvenajiem varoņiem, kā arī par nedaudz par pašu stāstu.

Nebaidīšos šo darbu nosaukt par vienu no emocionālākajiem un dramatiskākajiem, ko man bija nācies redzēt. Reti kura mūsdienu Amerikāņu drāma vai „raudamgabals” (vienmēr ir riebušies tradicionālie amīšu raudamgabali) spētu pat tuvot tam tēlam un noskaņai, kādu radīja šī filma. Reālisms savijās ar traģismu un nepārspīlētu drāmu, kopumā radot gabalu, kas, prasti sakot, lika sirdij sažņaugties un balsij aizlūzt. Es apbrīnoju galveno aktieru meistarību un prasmi tik perfekti iejusties savā lomā, nepārspīlējot ne nieka. Īpaši jāuzsver Kim Yong-soo un viņa dēla Myeong-cheol Shin izcili paveiktais darbs. Nav bieži nācies saskarties ar austrumu kino (pēdējais, ko noskatījos bija filma „Chocolate”), bet šoreiz aktieru meistarība mani savaldzināja tik ļoti, ka turpmāk krietni vien stiprāk paokšķerēšos iekš austrumu kino plauktiņiem.

Vēlreiz jāatkārto, ka šajā darbā nekas nebija pārspīlēts – ne emocijas, ne vardarbība, ne dzīves apstākļi, kaut gan, es tur neesmu nekad bijis un cerams nekad arī nenokļūšu, bet pieņemu, ka viss ir attēlots ļoti reālistiski un patiesi. Gribētos zināt, kā pati Ziemeļkoreja reaģēja uz šo filmu. Droši vien Dienvidkorejai tika paslepšus draudēts ar kodolraķeti vai armiju. (nesmieklīgs melnais humors).   

Sava loma filmā arī bija Dievam, lai gan tikai tāda, lai parādītu tā neesamību un vienaldzību. Aina, kad bībele tiek svaidīta pa gaisu un kliegts par to, ja Dievs eksistē, kāpēc viņš ir aizmirsis par Ziemeļkoreju, vispār lika zosādas šalkām pārskriet pār ķermeni. Jā, un filmas beigas nebija no tām tradicionālākajām, tāpēc ietriecās sirdī kā papildus naža dūriens. Garantēju, ka šo filmu jūs neaizmirsīsiet ilgi jo ilgi. Ir vērts noskatīties.


]]>
<![CDATA[Valerie and Her Week of Wonders (Valerie a týden divu, 1970)]]>Tue, 23 Feb 2010 11:21:57 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/valerie-and-her-week-of-wonders-valerie-a-tden-divu-1970Picture
Žanrs – Fantasy | Horror
Režisors – Jaromil Jires
Izdošanas laiks - 1970
Ilgums - 77 min

IMDB reitings - 7.3/10

Galvenajās lomās - 
Jaroslava Schallerová, Helena Anýzová, Petr Kopriva, Jirí Prýmek u.c.

Mans vērtējums: 8/10

 

Sirreālistisks un fantastisks stāsts par jaunu meiteni, kas saskārusies ar pirmajām pārejas vecuma pazīmēm iekļūst mistisku notikumu un paralēlu pasauļu virpulī, piedzīvojot gan satikšanos ar vampīriem un netikliem misionāriem, gan savas seksualitātes pirmatnējo uzplaiksnījumu un nepiedzīvotu kaisli.

 
Sākšu ar to, ka šo filmu es uzgāju pavisam nejauši, kad rokoties „Jūtūbē” un meklējot lieliskās amerikāņu dziedātājas un arfas spēlmanes Joannas Newsom’as jauno dziesmu „81” uzdūros kādam viņas fanu veidotam video, kurā uz šīs dziesmas fona bija uzlikti fragmenti no šīs filmas. Video vizuālais noformējums neļāva man ilgi minstināties un aizmirst to, tāpēc sadzinu rokā šo Čehoslovāku filmu un nekavējoties noskatījos. Man nebija ne jausmas ko sagaidīt no šī darba, vien tas bija skaidrs, ka filma būs vizuāli ļoti baudāma un skaista. Tieši tā arī bija, tāpēc vēlētos šoreiz izcelt nevis pašu stāstu, kas gan arī nav zemē metams, bet tieši filmas vizuālo noformējumu, kas sniedza apbrīnojamu estētisko baudījumu un visas, gandrīz pusotras stundas laikā likās kūstam kā salds īriss uz mēles. Zaļganīgi pelēkā filmas nokrāsa, kameru neparastie leņķi, kad tiek filmēt no apakšas vai no augšas, neparastais un noskaņu radošais skaņu celiņš, aktieru teatrāliskās kustības un runas maniere, kā arī biežais acu kontakts ar kameru, kas veidoja brīnumainu dialogu starp filmu un padarīja to daudz personīgāku, tas viss kopā veidoja ārkārtīgi baudāmu un skaistu mākslasdarbu, gribētos pat teikt šedevru.

 
Jā, piemirsu piebilst, ka šī filma ir veidota pēc Vitezslav Nezval noveles motīviem un ir Čehoslovāku (tagad Slovāku) režisora Jaromil Jires darbs. Vairāk par šo producentu gan pastāstīt nevarēšu, lai gan aiz sevis viņš atstājis krietnu bagāžu ar darbiem. Noteikti novērtēšu vēl kādu viņa filmu.
Tātad, jau izteicos par filmas vizuālo noformējumu, kas likās ļoti baudāms, tāpēc jāsaka daži vārdi par stāstu un filmas ideju. Valērija ir jauna meitene, kurai pieder brīnumaini auskari, kas spēj mainīt lietas un apstākļus, kas ir viņai apkārt (ļoti grūti noformulēt auskaru spējas) un, kad pilsētā ierodas cirka mākslinieku trupa, Valērija starp tiem ierauga kādu šausminošu tēlu, kas starp citu ļoti atgādināja „Nāvi” no Bergmana darba „The seventh seal”. Valērija iekļūst dažādu mistisku notikumu virpulī, kad viņas vecmāmuļa, lai atgūtu jaunību „atdodas” vampīram un pati kļūst par tādu, Valērija arīdzan sastop un iemīlas kādā jaunietī Orlikā, kas ir viens no centrālajiem tēliem filmā un simboliski šķiet kalpo, kā Valērijas dzīve pieaugušas sievietes ādā. Jā, starp citu, filma līdzīgi kā Alejandro Hodorowsky „The Holy Mountain” vai „El Topo” ir pilna ar simboliem, tikai šoreiz galvenā tēma ir seksualitāte. Viss filmā tieši un netieši ir tēmēts uz Valērijas seksualitāti un tās, teiksim, izaugsmi un attīstību. Tas, tomēr ir ļoti savāds un brīnumains process un notikums, kad 13 gadīga meitene piedzīvo savu pirmo asiņošanu un pietuvojas tam slieksnim, kas ved jau pavisam citā, varbūt krāšņākā dzīvē. Domājams režisors tieši to arī bija gribējis uzsvērt. Jā, nepieminēju to, kas man ļoti iekrita acīs jau pēc pirmajām filmas minūtēm – tie bija skūpsti. Skūpstam šajā filmā bija izteikta nozīme, gan kā simbolam, gan kā neverbālajam žestam. Skūpstījās daudz un dikti, tāpēc skaistu un izjustu skūpstu cienītājiem noteikti iesaku pavērot šo filmu. Tas pats arī ar skatieniem, kas svilinoši un reizē tik  maigi un dziļi, rotāja filmas personāžu sejas. Lieliska aktierspēle, kaut gan priekš kino ļoti neierasta un teatrāliska, vārda labākajā nozīmē.

 
Secinājumi neizpaliks no manas puses, tāpēc vēlos teikt, kā jau ļoti bieži esmu teicis – gaumīga kino cienītājiem un vairāk vai mazāk perifērām personībām šis gabals neliks vilties, kaut vai sliktākajā gadījumā palīdzēs atslābināties, izgaršojot kādu vīna glāzi un reizē sniedzot acīm, dvēselei un prātam neatsveramu estētisko baudījumu.

Filmai dodu 8/10 -Kāpēc ne 10?- Tāpēc, ka filmas pats stāsts un doma nelikās tik ļoti izstrādāta un saistoša, bet nekādā gadījumā ne tik ļoti, lai neļautu to izbaudīt.  

 


]]>
<![CDATA[JCVD (2008)]]>Mon, 08 Feb 2010 10:56:31 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/jcvd-2008Picture
ŽanrsCrime | Drama
RežisorsMabrouk El Mechri
Izdošanas laiks – 2008
Ilgums97 min

IMDB reitings7.4/10
Mans vērtējums – 9/10

Galvenajās lomās - Jean-Claude Van Damme, François Damiens, Zinedine Soualem, Karim Belkhadra, Jean-François Wolff, Anne Paulicevich, Liliane Becker u.c.

 
Nokļuvis finansiālajās grūtībās un pārdzīvojot tiesāšanās procesu par meitas aizbildniecību, kādreiz spožā „bojeviku” zvaigzne Žans Klods van Damme miera meklējumos dodas uz savu dzimto pilsētu Briseli, Beļģijā, kur iekļūst ne tikai savu uzticīgo fanu neviltotās apbrīnas centrā, bet arīdzan tiek likteņa iesviests neapskaužamā situācijā kādā Briseles pasta ofisā.

 
Kurš gan nav redzējis kaut vienu no – nebaidīšos šī vārda – izcilā action aktiera Žana Kloda van Dammes filmām, kas līdzīgi, kā citi rietumu mazbudžeta un lielbudžeta grāvēji deviņdesmitajos gados pārpludināja Eiropu, tajā skaitā arī bijušās Padomju Savienības valstis, kas izrāvušās no sava cietokšņa kāri tvēra katru rietumu bojeviku. Ar savilktām dūrēm un sapņainu skatienu mēs sekojām katram van Dammes, reizēm Sigala vai Norisa, grieztajam sitienam, vai iznīcinošajam skatienam un nākamajā dienā vēl filmas iespaidā mēs visi bijām van Dammes, kas ar pagaļu granātām un durvju kliņķu revolveriem glābj skaistās pagalma Džesikas, Sāras vai Natašas. Un, kas to būtu domājis, ka Žans jau kļuvis 49 gadus vecs, kaut gan, filmu kvalitāti un kvantitāti tas nav īpaši mainījis, ja nu vienīgi tās ir mainījušās žanriski un noskaņas ziņā, kaut vai, runājot par „Until Death” (2007), kas daudz dramatiskāk un drūmāk apspēlēja Žanam jau pierastās tēmas. Nākas arī nepiekrist IMDB nožēlojamajiem vērtējumiem, kas pārsvarā rotā Žana filmas, bet tas, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas un ja, ne tehniski un sižetiski, tad noteikti vismaz nostalģiski šīs filmas būs tuvas katram, kas audzis deviņdesmitajos gados.

Pievēršoties mazpazīstamā producenta Mabrouk El Mechri darbam „JCVD” man ir sakāmi tikai daži vārdi – oriģināli un gaumīgi. Aizrāva vieglais un īpatnējais Franču humors, kas netieši caurstrāvoja filmu, kā arī lieliskais Žana monologs – grēksūdze filmas vidū nospēlēja savu lomu un ļāva skatīt Žanu citā gaismā. Gribētos šo darbu nedaudz pielīdzināt jau manis pieminētajam „Until Death” (2007) arī tajā varonis, ko spēlēja Žans diezgan drūmā un filosofiskā veidā propagandē sevi kā personību, lai neteiktu vairāk, kā arī beigas abām filmām ir salīdzinoši neveiklas un varbūt nedaudz nepārdomātas, bet tas būtu pats mazākais, kas varētu sabojāt šos lieliskos stāstus.


Patīkama likās arī filmas īpašā kompozīcija, kas parādīja notikumu gaitu pasta ofisā no diviem skatupunktiem resp. no Žana redzesloka iekš pasta ofisa un no policijas un pārējo redzeslokiem ārpus pasta ofisa. Dažiem varbūt liksies traucējošs filmas krāsu tonis – zaļganīgas sēpija nokrāsas – kaut gan, man tas nepavisam nelikās traucējošs apstāklis.

Jā, un kārtējo reizi ir jābrīnās par Žana jauneklīgo izskatu un lielisko fizisko sagatavotību, kaut gan šajā filmā viņš bija noguris un nedaudz apdauzīts. Par viņa fizisko labklājību liecina arī fakts, ka Žans 2010. gada martā ieplānojis debitēt Mui-thai un viņa pretinieks šajā cīņasveidā būs 1996. gada Atlantas Olimpisko spēļu čempions boksā pusvieglajā svarā, taivānietis Somluks Kamsings. Veiksmi Žanam un kārtējo reizi – paldies van Dammes kungam par bērnības izkrāšļošanu un šodienas nostalģiskajām atmiņām.

 


]]>
<![CDATA[Fantastic Planet (La planète sauvage) (1973)]]>Thu, 04 Feb 2010 15:15:03 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/fantastic-planet-la-plante-sauvage-19731Picture
Žanrs – Animation | Sci-Fi
Režisors – René Laloux
Izdošanas laiks – 1973
Ilgums – 72 min

IMDB reitings – 7.6/10

Galvenajās lomās (Balsis) – Jennifer Drake, Eric Baugin, Jean Topart, Jean Valmont u.c.

Mans vērtējums – 10/10


Filmas pamatā ir fantastisks stāsts par citplanētiešu, humanoīdu rases (Drāgi) attiecībām ar, gan intelektuālā, gan fiziskā, ziņā vājākajiem cilvēkiem (Omi), kas, pēc Drāgu zināšanu un intelektuālo noslēpumu piesavināšanās, nolemj bēgt no savu apspiedēju planētas un izbeigt mūžīgo kalpību Drāgu mājdzīvnieku lomā.

Lai jūs lieki nemulsinātu, centīšos nedaudz sīkāk aprakstīt šīs animācijas filmas sižetu un radīt jums pēc iespējas pareizāku priekšstatu par to. Tātad intelektuālā, kā arī fiziskā ziņā augsti attīstītie Drāgi mierīgi mājo uz savas planētas un gluži, kā mēs par mājdzīvniekiem padaram zemākas būtnes dzīves hierarhijā – suņus, kaķus, putnus, kāmjus utt. Drāgi, kā laika kavēkli un rotaļlietu izmanto cilvēkus, kas filmā gan saucas par Omiem. Cilvēks sava mazā auguma (Drāgi ir milzīgi) un vājā intelekta dēļ ir bezspēcīgs pret Drāgu iegribām, līdz, jau no bērnības paverdzinātais Oms – Terrs, aizbēg no sava „krātiņa”, līdzi nolaupot Drāgu „mācīšanās ierīci” (tādas Drāgi izmantoja, lai jaunajiem savas rases pārstāvjiem iedzītu galvā visas zināšanas par tehniku, bioloģiju, ģeogrāfiju utt.). Ierīce nonākusi savvaļas cilvēku rokās, paver tiem neierobežotas intelektuālās iespējas, kā rezultātā Omi saceļas pret Drāgiem, nogalinot vienu no viņiem (slepkavības aina atgādināja Gulivera piedzīvojumos pieredzēto) un, pateicoties iegūtajām zināšanām uzbūvē kosmosa kuģus, ar kuriem, tad arī aizlaižas prom no tirānu planētas. Protams ar to arī viss nebeidzas, jo Omi nokļūst uz planētas (starp citu, planētu sauc Ygam) pavadoņa un atklāj kādu Drāgu noslēpumu, ar kuru manipulējot, iespējams iznīcināt visu viņu rasi. (Par šo noslēpumu uzzināsiet noskatoties šo filmu).

Pirmais, kas man iešāvās prātā pēc šīs filmas noskatīšanās, bija apokaliptiska šausmu aina, kad milzīga kāmju armija, pēc aritmētikas, kvantu fizikas un gramatikas grāmatu nozagšanas un izlasīšanas saceļas pret mums – cilvēkiem, bet tiklīdz mēs ar sagatavotām indes šautriņām un zvetējamajiem atribūtiem dodamies tos pārmācīt, tie aizšaujas mums gar degunu kosmosā, ar pašizgatavotām raķetēm.
Bet, ja runā nopietni, Drāgi nemaz tik ļauni nebija un, kā jau minēju, tie līdzīgi kā mēs, tikai izmantoja zemākas būtnes par sava laika kavēkli un rotaļlietu, kas nav nekas nosodāms un ir tikai normāli sabiedrībā, kurā valda hierarhija.

Runājot par filmu kopumā, tā atstāja vairāk nekā paliekošu iespaidu un nākas piekrist tiem daudzajiem viedokļiem, ka kaut ko tādu var uzburt tikai cilvēks, kas ir draugos ar haluciogēnām sēnēm vai vismaz zaļo draugu – absintu. Psihodēliskā gaisotne visas filmas garumā nodrošināja vajadzīgo atmosfēru un lieliski iedrošināja šo filmu saglabāt kādā atmiņas kambarītī, lai kādreiz, draugu pulkā varētu noskatīties vēlreiz un noslēgumā pafilosofēt par Drāgu, kā paša cilvēka interpretāciju un subjekta intelekta pieaugšanas koeficienta attiecību uz šī paša subjekta darbību un attieksmi pret apkārtējiem hierarhijas locekļiem.

Tiem, kas ir paspējuši jau noskatīties jauno Kamerona grāvēju „Avatar” noteikti sazīmēs līdzību starp abu filmu ārpuszemes pārstāvjiem. Pats, šo, tik daudzu apbrīnoto un slavēto filmu „Avatar” gan neesmu redzējis, bet zilie cilvēciņi bija manīti uz plakātiem un dažādos attēlos, tāpēc par dziļāku saikni spriest neņemos.

Vēl varu piebilst, ka šī lieliskā franču režisora René Laloux animācijas filma balstīta uz franču rakstnieka Stefan Wul noveles Oms en Série un ieguvusi žūrijas balvu Kannu kinofestivālā 1973. gadā.
Rezumējot – lielisks gabals psihodēliskam un sirreālistiskam vakaram, ko pavadīt gaumīgi un perifēri domājošu cilvēku sabiedrībā. Piemetot klāt vēl kādu Alejandro Jodorowsky gabalu, varētu sanākt super sirreāls vakars ar paliekošām psiholoģiskām sekām.

]]>
<![CDATA[Smultronstället (Wild Strawberries) (1957)]]>Thu, 04 Feb 2010 15:13:19 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/smultronstllet-wild-strawberries-1957Picture
Žanrs – Drama
Režisors – Ingmar Bergman
Izdošanas laiks – 1957
Ilgums - 91 min

IMDB reitings - 8.3/10

Galvenajās lomās - Victor Sjöström, Bibi Andersson, Ingrid Thulin, Gunnar Björnstrand, Jullan Kindahl u.c.

Mans vērtējums: 10/10


73 gadus vecais medicīnas doktors Isak Borg (Victor Sjöström) kopā ar dēla sievu dodas spontānā braucienā uz attālo pilsētu, kur tam tiks piešķirta pelnīta godalga par neatsveramu ieguldījumu un sasniegumiem medicīnā, bet garajā ceļā nākas sastapties nevien ar dažādiem cilvēkiem, kas uzjunda profesorā gan nostalģiskas atmiņas, gan sagādā patīkamus pārsteigumus, bet nākas piedzīvot arī pravietiskus un neizskaidrojamus sapņus un emocionālas vīzijas, kas liek profesoram vēlreiz pārdzīvot laiku, kad tika piedzīvota pirmā mīlestība.

Šis ir mans otrais I. Bergmana meistardarbs, kuru esmu noskatījies un lieki piebilst – esmu sajūsmā! Ja pēc „Seventh Seal” (1957) noskatīšanās biju patīkami pārsteigts (lai gan pārsteigumam nav vietas) un varēju teikt, ka Bergmana daiļradē es spēju atrast sevi un filmu baudīt ne tikai kā lielisku klasikas un mākslas paraugu, tad pēc „Wild Strawberries” (1957) nobaudīšanas es saku – sitiet mani nost, ja šis gabals neliks jūsu emocijām un estētiskajiem jutekļiem vārīties un zaigot kā Ziemassvētku brīnumsvecītei eglītes zarā.
Kā jau acīgi pamanījāt, šis darbs ir uzņemts tajā pašā gadā, kad „Seventh Seal” un ir pašsaprotami, ka tos saista, kāds domas vai atziņas pavediens, šajā gadījumā tie ir eksistenciālie jautājumi – konkrētāk par Dieva eksistenci, kā arī simbolisms un cilvēka dvēseles preperēšana. Lai gan, iekš „Seventh Seal” viss bija krietni vien mistiskāks un Dieva eksistences „teorēmas” tika parādītas daudz kliedzošākā gaisotnē, arī šajā darbā Bergmans ir pacenties pieskarties šīm filozofiskajām tēmām.

Atskatoties uz sižetu, varu bilst, ka tas ir ļoti interesants un tajā netrūkst ne 19 gadsimta vidus īpašās gaisotnes, ne zviedru meiteņu skaistā vaiga, ne romantisma, kas vietām pārklājoties ar drūmām noskaņām un tīri reālām sadzīviskām problēmām, draud jūs ievest melanholijā vai nostaļģijā.
Man gan nav īsti skaidrs kāpēc vecais profesors izvēlējās tādu gaisa gabalu mērot ar atomašīnu, bet skaidrs ir viens – ja profesors būtu izvēlējies avio pakalpojumus, tad mēs nebūtu piedzīvojuši šo stāstu. (loģiski, vai ne?)
Līdzīgi kā Seventh Seal, filmas sižets sastāv no atrašanās ceļā un dažādiem simboliskiem notikumiem, kas pārsteidz ceļotājus. Šajā darbā tie ir parasti ļautiņi, kas katrs ar savu raksturu un tā iezīmēm, liek izdarīt dažādus secinājumus un ne tikai profesoram. Piemēram laulātais pāris, ko profesors gādīgi piedāvājas aizgādāt uz vajadzīgo vietu, ar saviem strīdiem un attieksmi vienam pret otru, rada profesorā nostalģiskas atklāsmes un liek atcerēties attiecības pašam ar savu nelaiķa sievu. Trijotne stopētāju nemitīgi strīdas par Dieva eksistenci un sava jaunības trakuma un mīlestības dēļ liek vecajam profesoram grimt arvien dziļāk savās atmiņās un dzīves pieredzes iztirzāšanā. Profesora dēla sievas problēmas ar vīru liek tam aizdomāties par viņa paša attiecībām ar dēlu. Tāpat arī tikšanās ar gandrīz simts gadus veco māti liek profesoram atskārst par saikni starp ģimenes locekļiem utt.

„Ļaudis melš”, ka „Wild Strawberries” ir viens no Bergmana saprotamākajiem un pozitīvākajiem darbiem, kam noteikti varētu piekrist, kaut vai salīdzinot to tikai ar „Seventh Seal”, jo gludajam, dažviet gan halucināciju un atmiņas ainu pārrautajam sižetam, piemīt tāda kā piedzīvojumu garša un, reizēm pat komiskajam braucienam izdodas skatītāju ievilkt sevī, gluži kā tas izdodas dažām mūsdienu „adventure” filmām.
Bet, neskatoties uz to, šis darbs atver visas dvēseles spraugas un liek jums „domāt” līdz ar profesoru, kam visa brauciena garumā uzmācas sirreālistiski un simboliski sapņi un halucinācijas, kurās viņš var vēlreiz pārdzīvot savas pirmās mīlestības atraidījumu un jaunības dzīvi.

Pievēršoties faktiem, ir zināms, ka Victor Sjöström filmēšanas laikā bija diezgan sliktā veselības stāvoklī un filmēšanas grupa esot „jokojusi” par to, ka viņiem nav ne jausmas vai aktieris no atpūtas istabas vispār atgriezīsies filmēšanas laukumā. Victor Sjöström mira 1960. gadā, 81 gada vecumā un šī bija viņa pēdējā filma.

Nākamajos rakstos varēsiet lasīt manu viedokli par vēl dažām I. Bergmana filmām, kas tāpat kā šī, ir iekļautas Criterion kolekcijā.

]]>
<![CDATA[Det sjunde inseglet (The Seventh Seal ) (1957)]]>Thu, 04 Feb 2010 15:11:13 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/det-sjunde-inseglet-the-seventh-seal-1957Picture
Žanrs - Drama | Fantasy
Režisors - Ingmar Bergman
Izdošanas laiks – 1957.
Ilgums - 96 min

IMDB reitings - 8.4/10

Galvenajās lomās - Gunnar Björnstrand, Bengt Ekerot, Nils Poppe, Max von Sydow, Bibi Andersson u.c.

Mans Vērtējums - 9/10


14. gadsimts, viduslaiki. Pasauli pārņēmis melnais mēris, kas personificēts cilvēka veidolā – nāvē, klejo pa pasauli, līdz sastop bruņinieku Antonius Block (Max von Sydow), kurš izaicina to uz monumentālu šaha spēli, kas, viņa uzvaras gadījumā glābtu viņa un viņa biedru dzīvības.

Kurš tad nav dzirdējis par slaveno zviedru kinorežisoru, scenāristu un producentu Ingmāru Bergmani (E. Ingmar Bergman; 1918 – 2007), kas pasaulē pazīstams ne tikai kā izcils kinorežisors, bet arī dramaturgs un scenārists. Savās filmās Ingmars Bergmanis visbiežāk pievēršas eksistenciālām tēmām, cenšoties caur cilvēka zemiskākajām un drūmākajām emocijām un sajūtām parādīt mums gaismas staru un varbūt arī kādu atbildi, ko mēs meklējam bet neprotam atrast. Tāpat uzmanība tiek pievērsta Dieva un Sātana eksistences jautājumiem, kas spilgti tiek atspoguļots arī šajā darbā.

„Septītais zīmogs”(The seventh Seal; 1957) ir viena no pirmajām Bergmana filmām un, arīdzan, viena no slavenākajām un zināmākajām viņa filmogrāfijā. Tas ir darbs, kas nostabilizēja I. Bergmana tēlu un pavēra ceļu iekš pasaules kinoindustrijas telpām. Pārsteidzoši, ka „The Seventh Seal” uzņemta tikai 35 dienu laikā ar budžetu, kas sastāvēja no 150 000 dolāriem, bet spēja iegūt vairākas balvas Kannu kinofestivālā un kļūt par vienu no spožākajiem Bergmana stila un tēla zīmogiem.

Filmas pašā sākumā bija nedaudz pagrūti „iebraukt” sižetā, jo pirms filmas skatīšanās, tikai pavirši biju pārskrējis ar acīm pāri tās anotācijai. Tātad, sākumār tiek parādītas divas atsevišķas dzīves – bruņinieka un viņa biedra ceļš uz mājām un ielu muzikantu un jokdaru ģimenes dzīve (Vīrs, Sieva un mazulis, kā arī menedžeris), stāsta gaitā bruņinieks sastop šo ģimeni un aicina tiem doties viņam līdzi, prom no mēra sapostītās zemes. Ceļojošās trupas un ģimenes tēvs Jofs (Nils Poppe) ir apvelstīts ar pārdabiskām spējām, viņš spēj saskatīt dažādas vīzijas, kuras gan nav pravietiskas, bet gan zīmīgas, tāpēc viņam vienam ir ļauts ieraudzīt tēlu, kas ir piebiedrojusies bruņiniekam šaha spēlē.
Gan filmas sākumā, gan beigās tiek citēta Sv. Jāņa Atklāsmes grāmata un citāts, kā sākumā tā beigās sākas ar vārdiem:

„And when the Lamb had opened the seventh seal, there was silence in heaven about the space of half an hour”

Kā jau iepriekš minēju, šajā filmā lielākoties dominē Dieva eksistences jautājums, kas tā arī netiek atklāts un izzināts. Vienīgi pēc sarunas ar raganu, kas redzējusi pašu nelabo bruņinieks nonāk pie atskārsmes:

„Viens no veidiem kā uzzināt kaut ko par Dievu ir izprašņāt Velnu.”

Runājot par noskaņu, jāsaka, šim darbam ir ļoti dīvaina garša, kas līdzīgi kā anīsa konfekte, ilgi turās uz jūsu mēles un neļauj aizmirst sajūtas, ko piedzīvojāt pirmīt. Melnbaltā un drūmā, mēra izpostītā ainava iedveš sirdī ko ļoti biedējošu un pretīgu. Viduslaiki, es domāju, nevienam neasociējas ar skaistu prieka pārpildītu dzīvi, cilvēku inteliģenci un taisnības un prāta triumfu pār tumsonību un ļaunumu, gluži otrādi - mēris, raganas un to dedzināšana, netīri krogi, sievietes nolīdzināšana līdz ar zemi, sabiedrības un sistēmas regress utt. Bet ne par to ir runa, jo filmas noskaņas pati sāls nav meklējama ainavās vai viduslaiku dzīves atspoguļojumos, bet gan bruņinieka jautājumos un dialogos, kā arī šaha spēles teatrālajā gaitā. Mūku un grēku nožēlnieku gājiens caur ciemu un raganas dedzināšanas aina liek tirpām pārskriet pār kauliem, bet ne jau pateicoties vizuālajam krāšņumam vai, kā, savā ziņā parastai darbībai, bet pteicoties idejai, atbildes trūkumam jautājumos un mūsu, kā potenciālo bruņinieku, raganu, klaunu utt. bezspēcības un nelietderības apziņai.

Turpmāk gaidiet manus apskatus par citām Ingmara Bergmana filmām, jo mani krietni vien ir ieinteresējusi viņa daiļrade un personība, kas izpausta viņa filmās.
Un, starpcitu, nezinu kāpēc, bet tā ir sagadījies, ka paralēli I. Bergmana daiļrades vērtēšanai un baudīšanai, es lasu Žana Pola Sartra „Nelabums” (kas ir viens no 20. gs eksistenciālisma spožākajiem darbiem un par kuru, es arī vēlāk uzrakstīšu iekš šī bloga) un vakar vēl izlasot Ž. P. Sartra eseju „Eksistenciālisms ir humānisms” man ir jāatzīst, ka ir velkamas zināmas paralēles starp Ž. P. Sartra kā rakstnieka, filozofa un domātāja darbiem un uzskatiem un I. Bergmana kā kino režisora un arīdzan domātāja daiļradi un personību. Vai varbūt es kļūdos?

]]>
<![CDATA[Naked (1993)]]>Thu, 04 Feb 2010 15:09:27 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/naked-1993Picture
Žanrs – Drama | Comedy
Režisors – Mike Leigh
Izdošanas laiks – 1993
Ilgums – 131 min

IMDB reitings – 7.9/10
Mans vērtējums – 9/10

Galvenajās lomās – David Thewlis, Lesley Sharp, Katrin Cartlidge, Greg Cruttwell, Peter Wight u.c.


Pēc kādas sievietes izvarošanas, nihilistiski un bohēmistiski noskaņots inteliģents Džonijs, kuru atveido labi pazīstamais Britu aktieris David Thewlis, aizbēg uz Londonu, lai uzmeklētu savu kādreizējo draudzeni Louise (Lesley Sharp) un paralēli nodotos klaiņošanai un eksistenciālām diskusijām ar nejauši sastaptiem svešiniekiem.

Pirmais, kas man iešāvās prātā, pareizāk sakot brieda tajā kā rauga pankūka visas filmas garumā, bija naids uz sevi, filmas veidotājiem un Džoniju, jo, jau tā, dažādu iemeslu dēļ, depresīvajam un saspringtajam noskaņojumam, kā atombumba pievienojās šī filma un par spīti manai vēlmei noskatīties ko jauku, vienkāršu, varbūt pat triviālu, man sejā tika iešļākta šī melanholiskā, nihilistiskiem uzskatiem piesātinātā filma, atstājot mani karājoties virs, „poētiski” sakot, „kaku” bedres vairs tikai vienā vienīgā puņķī.
Amizanti, bet, godīgi sakot, nekas jau cits no šīs filmas nebija gaidāms, un es to ļoti labi apzinājos. Un vēl jo amizantāka ir mana atskārsme, ka šī bija viena no labākajām filmām, kuru esmu redzējis (nu jau to būs sakrājies vairāki desmiti) un manām personīgajām problēmām nav nekāda sakara ar šīs filmas kvalitāti un izpildījumu. Vienkārši sakot, ir jāizvēlas pareizs laiks un vieta, lai skatītos šāda tipa filmas, jo, spriežot pēc personīgās pieredzes, kādas filmas vai grāmatas iespaids uz psiholoģisko stāvokli un zemapziņu var būt graujošs vai gluži otrādi, mēs varam piedzīvot katarsi, protams, kā jau minēju, ja filmas doma un noskaņa ir labvēlīga jūsu tābrīža psiholoģiskajam stāvoklim. Bet nu gana muldēšanas un žēlošanās, jo ja filma man nepatiktu un būtu nepārliecinoša un slikta, es necenstos par to uzrakstīt, tāpēc nepārprotiet mani – filma ir lieliska- un, ja jūs vēlaties ar vīna glāzi rokās un nopietnu sejas izteiksmi pavadīt inteliģentu un eksistenciālām pārdomām bagātu vakaru, tā jums būs tieši laikā. Vienvārd sakot, filma, kas nav domāta katram, bet reprezentē sevi kā tīri subjektīvs un neierasts gabals.

Īsumā pārskrienot ar acīm pāri šīs filmas producenta Mike Leigh filmogrāfijai nenācās sastapties ar vēl kādu darbu, kas būtu man zināms, kaut gan Mike Leigh ir diezgan slavens un atzinību izpelnījies producents, aktieris un scenārists. Bet necentīšos iegrimt diletantiskos vāvuļojumos par šo producentu un viņa darbiem un nebojāšu jums priekšstatu gan par viņu, gan mani.

David Thewlis personīgi man vienmēr ir paticis kā aktieris un, zinot tādus gabalus kā „Seven Years in Tibet” (1997) un „The Boy in the Striped Pyamas” (2008) bija lieliski baudīt viņa aktierspēli, neskatoties uz to ka iepriekšminētajās filmās viņš ieņēmis otrā plāna aktiera nišu, kas, protams nav nekāds rādītājs. Bet, runājot par „Naked” , jāsaka biju pamatīgi pārsteigts par šī aktiera meistarību un izcilo iejušanos savā tēlā, jo pats Johnny (centrālais tēls filmā) pēc manām domām, ir ļoti grūti nospēlējama personība, sākot ar nebeidzamajiem, inteliģentajiem dialogiem un monologiem, kas tam bija jāveic un beidzot ar vizuālo tēlu un aktierspēli kopumā. Aktierim bija jāspēj iejusties depresīva bohēmista ādā un jābūt tik dīvainam un neordināram cik vien tas ir iespējams. Nešauboties varu apgalvot, ka David Thewlis savu darbu paveica izcili, kas arī jāsaka par perifērijā esošajām personām. Kopumā es saņēmu ļoti sulīgu un reālistisku aktierspēli, kas pamatīgi pakairināja baudas jutekļus un, ne vienu vien reizi lika pabrīnīties par aktieru talantiem un profesionālajām spējām.

Kā jau sākumā minēju, šī filma paralēli baudāmajai aktierspēlei un tehniskajai pusei, iedzina mani vēl depresīvākā noskaņojumā un lika zūdīties par „īsto” laiku, kas izvēlēts lai to skatītos. Neslēpšu sveci zem pūra – šis gabals ir riebīgs, netīrs, vardarbīgs utt. Pat nesaprotu, kāpēc viens no filmas žanriem ir Comedy, bet varbūt zem visas melanholijas un drūmās noskaņas maskas slēpjas krietna deva melnā britu vai ne-britu humora. Tiešām nezinu.
Neprātīgie Johnny dialogi ar svešiniekiem par Dieva ļauno pusi un mūsu, pasaules eksistenci un galu (pēc Džonija domām pasaules galam vajadzēja pienākt 1999. gadā) savijoties ar viņa paša bohēmistisko dzīvesveidu, pretīgajām seksa ainām, narkotikām un alkoholu visapkārt, dzina mani kapā un, lai cik riebīgi tas neliktos, vietām nācās Džonijā ieraudzīt sevi un kārtējo reizi konstatēt, ka cilvēka domas un „autsaidera” (Stepes vilka) loma sabiedrībā var tikai un vienīgi iedzīt to kapā. Tāpēc meklējam psihologus un „ravējam” zemapziņu, lai nekļūtu par nihilistiem, depresijas māktiem inteliģentiem un ļautiņiem no citas pasaules. Nē, nu tas veselīgam humoram.
Tātad drūmo gaisotni tikai pastiprina Londonas deviņdesmitie un ieskats vidējo ļautiņu dzīvītēs, kas pārsātinātas ar bēdām, nepiepildītiem sapņiem, depresijām, alkoholu, pašnāvībām, vardarbību, netīru un brutālu seksu utt. Pēc filmas bija tāda sajūta, kāda ir pamostoties piecos vakarā pēc neizdevušās ballītes, kad ir dzerts alus ar šnabi un sadarītas katastrofālas muļķības. Morāles rēgi kā gļotaini tārpi ložņā pa jūsu smadzenēm un pieķēza jums krūšukurvi ar svina smaguma vēmekļiem, kas tur maļās un burbuļo līdz nākamajam rītam, vai pat ilgāk. Noteikti visiem ir zināma šī sajūta un, goda vārds, man bija līdzīgi pēc šīs filmas noskatīšanās. Jā, un kā eļļu ugunī visam pielej atrisinājuma trūkums filmā, kura vienkārši nav…

Aizmuldējos jau baisi, bet ceru, ka radīju jums vēlmi noskatīties šo tiešām izcilo, melanholisku gaisotni radošo filmu.

]]>
<![CDATA[The Holy Mountain (1973)]]>Thu, 04 Feb 2010 15:07:52 GMThttp://kriedoklis.weebly.com/kino-apskati/the-holy-mountain-1973Picture
Žanrs – Adventure/Fantasy/Sci-Fi
Režisors – Alejandro Jodorowsky
Izdošanas laiks – 1973
Ilgums – 114 min

IMDB reitings – 7.8/10

Galvenajās lomās – Alejandro Jodorowsky, Horácio Salinas u.c.


Viens no slavenākajiem un atzītākajiem izcilā čīliešu režisora, aktiera, rakstnieka Alehandro Jodorovska (Alejandro Jodorowsky) darbiem, kas sirreālistiskā un mistiskā gaisotnē vēsta par kādu dīkdieni un zagli, kas izbēdzis no nekrietnu knēveļu nagiem nokļūst kādā Meksikas pilsētiņā. Savas līdzības ar Jēzu Kristu dēļ nokļūst tirgoņu nagos, kuri, vēlēdamies attīstīt Kristus vaska figūriņu biznesu atlej to no viņa paša ķermeņa formām. Vēlāk dzenoties pēc zelta zaglis (The Thief) caur milzīgu skursteni nokļūst kāda alķīmista miteklī, kas iepazīstina viņu ar septiņiem spēcīgiem meistariem (katrs no viņiem reprezentē savu planētu). Alķīmists piedāvā zaglim kopār ar šiem septiņiem meistariem un viņu doties uz Svēto Kalnu (The Holy Mountain) un nogalinot tur mītošos dievus, iemantot nemirstību.

Līdzīgi kā Jodorovska agrākajā darbā El Topo (1970), par kuru arī varat lasīt šajā blogā, arī The Holy Mountai (1973) ir burtiski piebāzta ar simboliem, interpretācijām, alegorijām, virspusēji bezjēdzīgām un nesaprotamām darbībām un ainām, kas kalpo kā vidutājs starp mūsu sapratni un filmas zemtekstu vai kodolu. Atļaušos gan piebilst, ka filmu skatīties nav pārāk grūti ar to saprotot nemitīgas uzmanības noturēšanu visas filmas garumā, jo personīgi man daudz smagāk gāja gan ar Salvadora Dalī īsfimu „Andalūzijas Suns” (Un Chien Andalou, 1929) gan ar dažām Linča filmām. Kā uzmanības piesaiste šajā filmā darbojās gan spilgtās krāsas, gan absurdās un reizēm pat smieklīgās darbības, lai gan filmas noskaņa ir gana sarkastiska un varbūt pat „ļauna” pēc vajadzības variējot ar šī īpašibas vārda nozīmi.

Nenoliegšu dažās filmas ainās gribējās piemiegt acis un aiztaupīt sev skatu kā jauneklim ar šķērēm nogriež sēkliniekus vai kā sprāgst resni krupji. Ļoti atmiņā iespiedās Jēzus Kristus pēdējo dienu interpretācija, ko ļoti teatrāli bija parādījis Jodorovskis, respektīvi, zaglis, mācītāja atraidīts, jo tas nepieņēma baznīcā viņa vaska atlējumu (Krucifiksu), noēd figūrai seju (Jēzus Kristus miesa) un piekarinātu pie vairākiem krāsainiem baloniem aizlidina debesīs (Jēzus Kristus nāve pie krusta). Filma ir pilna ar šādām interpretācijām. Pats Jodorowskis ir izlaidis arīdzan DVD, kurā viņš izskaidro šo filmu ainu pa ainai, bet es šaubos vai es gribētu dzirdēt oriģinālo skaidrojumu, jo man ir pašam izveidojies savs viedoklis par šo filmu un oriģinālais skaidrojums varētu visu tikai sabojāt un varbūt likt man saprast, ka es neko nesaprotu.
Interesanti attēloti kontrasti starp laicīgo un vēsturisko. Nav slēpta arī cilvēku negausība un novēršanās no Dieva baušļiem un diletantisms un liekulība it visā. Pilsētas centrā cilvēki uzgavilē sprāgstošiem krupjiem, noniecina kropļus un tirgo Jēzus Kristus krucifiksus veikaliņā ar nosaukumu „Christs for sale”. Tiek vardarbīgi apšauti cilvēki no kuriem asiņu vietā tek spilgti dzeltena, zaļa vai sarkanā krāsa un no brūcēm ārā laižas putneļi. Tiek spilgti attēlota sievietes noniecināšana utt.

Tomēr, lai cik šī filma būtu specifiska un „murgaina” tā tomēr būtu jāredz katram, jo ieguvums, ko es saņēmu noskatoties šo filmu ir neatsverams.
Un starp citu šo filmu finansēja Džons Lenons un Yoko.

]]>