Žanrs - Drama | Fantasy
Režisors - Ingmar Bergman
Izdošanas laiks – 1957.
Ilgums - 96 min
IMDB reitings - 8.4/10
Galvenajās lomās - Gunnar Björnstrand, Bengt Ekerot, Nils Poppe, Max von Sydow, Bibi Andersson u.c.
Mans Vērtējums - 9/10
14. gadsimts, viduslaiki. Pasauli pārņēmis melnais mēris, kas personificēts cilvēka veidolā – nāvē, klejo pa pasauli, līdz sastop bruņinieku Antonius Block (Max von Sydow), kurš izaicina to uz monumentālu šaha spēli, kas, viņa uzvaras gadījumā glābtu viņa un viņa biedru dzīvības.
Kurš tad nav dzirdējis par slaveno zviedru kinorežisoru, scenāristu un producentu Ingmāru Bergmani (E. Ingmar Bergman; 1918 – 2007), kas pasaulē pazīstams ne tikai kā izcils kinorežisors, bet arī dramaturgs un scenārists. Savās filmās Ingmars Bergmanis visbiežāk pievēršas eksistenciālām tēmām, cenšoties caur cilvēka zemiskākajām un drūmākajām emocijām un sajūtām parādīt mums gaismas staru un varbūt arī kādu atbildi, ko mēs meklējam bet neprotam atrast. Tāpat uzmanība tiek pievērsta Dieva un Sātana eksistences jautājumiem, kas spilgti tiek atspoguļots arī šajā darbā.
„Septītais zīmogs”(The seventh Seal; 1957) ir viena no pirmajām Bergmana filmām un, arīdzan, viena no slavenākajām un zināmākajām viņa filmogrāfijā. Tas ir darbs, kas nostabilizēja I. Bergmana tēlu un pavēra ceļu iekš pasaules kinoindustrijas telpām. Pārsteidzoši, ka „The Seventh Seal” uzņemta tikai 35 dienu laikā ar budžetu, kas sastāvēja no 150 000 dolāriem, bet spēja iegūt vairākas balvas Kannu kinofestivālā un kļūt par vienu no spožākajiem Bergmana stila un tēla zīmogiem.
Filmas pašā sākumā bija nedaudz pagrūti „iebraukt” sižetā, jo pirms filmas skatīšanās, tikai pavirši biju pārskrējis ar acīm pāri tās anotācijai. Tātad, sākumār tiek parādītas divas atsevišķas dzīves – bruņinieka un viņa biedra ceļš uz mājām un ielu muzikantu un jokdaru ģimenes dzīve (Vīrs, Sieva un mazulis, kā arī menedžeris), stāsta gaitā bruņinieks sastop šo ģimeni un aicina tiem doties viņam līdzi, prom no mēra sapostītās zemes. Ceļojošās trupas un ģimenes tēvs Jofs (Nils Poppe) ir apvelstīts ar pārdabiskām spējām, viņš spēj saskatīt dažādas vīzijas, kuras gan nav pravietiskas, bet gan zīmīgas, tāpēc viņam vienam ir ļauts ieraudzīt tēlu, kas ir piebiedrojusies bruņiniekam šaha spēlē.
Gan filmas sākumā, gan beigās tiek citēta Sv. Jāņa Atklāsmes grāmata un citāts, kā sākumā tā beigās sākas ar vārdiem:
„And when the Lamb had opened the seventh seal, there was silence in heaven about the space of half an hour”
Kā jau iepriekš minēju, šajā filmā lielākoties dominē Dieva eksistences jautājums, kas tā arī netiek atklāts un izzināts. Vienīgi pēc sarunas ar raganu, kas redzējusi pašu nelabo bruņinieks nonāk pie atskārsmes:
„Viens no veidiem kā uzzināt kaut ko par Dievu ir izprašņāt Velnu.”
Runājot par noskaņu, jāsaka, šim darbam ir ļoti dīvaina garša, kas līdzīgi kā anīsa konfekte, ilgi turās uz jūsu mēles un neļauj aizmirst sajūtas, ko piedzīvojāt pirmīt. Melnbaltā un drūmā, mēra izpostītā ainava iedveš sirdī ko ļoti biedējošu un pretīgu. Viduslaiki, es domāju, nevienam neasociējas ar skaistu prieka pārpildītu dzīvi, cilvēku inteliģenci un taisnības un prāta triumfu pār tumsonību un ļaunumu, gluži otrādi - mēris, raganas un to dedzināšana, netīri krogi, sievietes nolīdzināšana līdz ar zemi, sabiedrības un sistēmas regress utt. Bet ne par to ir runa, jo filmas noskaņas pati sāls nav meklējama ainavās vai viduslaiku dzīves atspoguļojumos, bet gan bruņinieka jautājumos un dialogos, kā arī šaha spēles teatrālajā gaitā. Mūku un grēku nožēlnieku gājiens caur ciemu un raganas dedzināšanas aina liek tirpām pārskriet pār kauliem, bet ne jau pateicoties vizuālajam krāšņumam vai, kā, savā ziņā parastai darbībai, bet pteicoties idejai, atbildes trūkumam jautājumos un mūsu, kā potenciālo bruņinieku, raganu, klaunu utt. bezspēcības un nelietderības apziņai.
Turpmāk gaidiet manus apskatus par citām Ingmara Bergmana filmām, jo mani krietni vien ir ieinteresējusi viņa daiļrade un personība, kas izpausta viņa filmās.
Un, starpcitu, nezinu kāpēc, bet tā ir sagadījies, ka paralēli I. Bergmana daiļrades vērtēšanai un baudīšanai, es lasu Žana Pola Sartra „Nelabums” (kas ir viens no 20. gs eksistenciālisma spožākajiem darbiem un par kuru, es arī vēlāk uzrakstīšu iekš šī bloga) un vakar vēl izlasot Ž. P. Sartra eseju „Eksistenciālisms ir humānisms” man ir jāatzīst, ka ir velkamas zināmas paralēles starp Ž. P. Sartra kā rakstnieka, filozofa un domātāja darbiem un uzskatiem un I. Bergmana kā kino režisora un arīdzan domātāja daiļradi un personību. Vai varbūt es kļūdos?
Režisors - Ingmar Bergman
Izdošanas laiks – 1957.
Ilgums - 96 min
IMDB reitings - 8.4/10
Galvenajās lomās - Gunnar Björnstrand, Bengt Ekerot, Nils Poppe, Max von Sydow, Bibi Andersson u.c.
Mans Vērtējums - 9/10
14. gadsimts, viduslaiki. Pasauli pārņēmis melnais mēris, kas personificēts cilvēka veidolā – nāvē, klejo pa pasauli, līdz sastop bruņinieku Antonius Block (Max von Sydow), kurš izaicina to uz monumentālu šaha spēli, kas, viņa uzvaras gadījumā glābtu viņa un viņa biedru dzīvības.
Kurš tad nav dzirdējis par slaveno zviedru kinorežisoru, scenāristu un producentu Ingmāru Bergmani (E. Ingmar Bergman; 1918 – 2007), kas pasaulē pazīstams ne tikai kā izcils kinorežisors, bet arī dramaturgs un scenārists. Savās filmās Ingmars Bergmanis visbiežāk pievēršas eksistenciālām tēmām, cenšoties caur cilvēka zemiskākajām un drūmākajām emocijām un sajūtām parādīt mums gaismas staru un varbūt arī kādu atbildi, ko mēs meklējam bet neprotam atrast. Tāpat uzmanība tiek pievērsta Dieva un Sātana eksistences jautājumiem, kas spilgti tiek atspoguļots arī šajā darbā.
„Septītais zīmogs”(The seventh Seal; 1957) ir viena no pirmajām Bergmana filmām un, arīdzan, viena no slavenākajām un zināmākajām viņa filmogrāfijā. Tas ir darbs, kas nostabilizēja I. Bergmana tēlu un pavēra ceļu iekš pasaules kinoindustrijas telpām. Pārsteidzoši, ka „The Seventh Seal” uzņemta tikai 35 dienu laikā ar budžetu, kas sastāvēja no 150 000 dolāriem, bet spēja iegūt vairākas balvas Kannu kinofestivālā un kļūt par vienu no spožākajiem Bergmana stila un tēla zīmogiem.
Filmas pašā sākumā bija nedaudz pagrūti „iebraukt” sižetā, jo pirms filmas skatīšanās, tikai pavirši biju pārskrējis ar acīm pāri tās anotācijai. Tātad, sākumār tiek parādītas divas atsevišķas dzīves – bruņinieka un viņa biedra ceļš uz mājām un ielu muzikantu un jokdaru ģimenes dzīve (Vīrs, Sieva un mazulis, kā arī menedžeris), stāsta gaitā bruņinieks sastop šo ģimeni un aicina tiem doties viņam līdzi, prom no mēra sapostītās zemes. Ceļojošās trupas un ģimenes tēvs Jofs (Nils Poppe) ir apvelstīts ar pārdabiskām spējām, viņš spēj saskatīt dažādas vīzijas, kuras gan nav pravietiskas, bet gan zīmīgas, tāpēc viņam vienam ir ļauts ieraudzīt tēlu, kas ir piebiedrojusies bruņiniekam šaha spēlē.
Gan filmas sākumā, gan beigās tiek citēta Sv. Jāņa Atklāsmes grāmata un citāts, kā sākumā tā beigās sākas ar vārdiem:
„And when the Lamb had opened the seventh seal, there was silence in heaven about the space of half an hour”
Kā jau iepriekš minēju, šajā filmā lielākoties dominē Dieva eksistences jautājums, kas tā arī netiek atklāts un izzināts. Vienīgi pēc sarunas ar raganu, kas redzējusi pašu nelabo bruņinieks nonāk pie atskārsmes:
„Viens no veidiem kā uzzināt kaut ko par Dievu ir izprašņāt Velnu.”
Runājot par noskaņu, jāsaka, šim darbam ir ļoti dīvaina garša, kas līdzīgi kā anīsa konfekte, ilgi turās uz jūsu mēles un neļauj aizmirst sajūtas, ko piedzīvojāt pirmīt. Melnbaltā un drūmā, mēra izpostītā ainava iedveš sirdī ko ļoti biedējošu un pretīgu. Viduslaiki, es domāju, nevienam neasociējas ar skaistu prieka pārpildītu dzīvi, cilvēku inteliģenci un taisnības un prāta triumfu pār tumsonību un ļaunumu, gluži otrādi - mēris, raganas un to dedzināšana, netīri krogi, sievietes nolīdzināšana līdz ar zemi, sabiedrības un sistēmas regress utt. Bet ne par to ir runa, jo filmas noskaņas pati sāls nav meklējama ainavās vai viduslaiku dzīves atspoguļojumos, bet gan bruņinieka jautājumos un dialogos, kā arī šaha spēles teatrālajā gaitā. Mūku un grēku nožēlnieku gājiens caur ciemu un raganas dedzināšanas aina liek tirpām pārskriet pār kauliem, bet ne jau pateicoties vizuālajam krāšņumam vai, kā, savā ziņā parastai darbībai, bet pteicoties idejai, atbildes trūkumam jautājumos un mūsu, kā potenciālo bruņinieku, raganu, klaunu utt. bezspēcības un nelietderības apziņai.
Turpmāk gaidiet manus apskatus par citām Ingmara Bergmana filmām, jo mani krietni vien ir ieinteresējusi viņa daiļrade un personība, kas izpausta viņa filmās.
Un, starpcitu, nezinu kāpēc, bet tā ir sagadījies, ka paralēli I. Bergmana daiļrades vērtēšanai un baudīšanai, es lasu Žana Pola Sartra „Nelabums” (kas ir viens no 20. gs eksistenciālisma spožākajiem darbiem un par kuru, es arī vēlāk uzrakstīšu iekš šī bloga) un vakar vēl izlasot Ž. P. Sartra eseju „Eksistenciālisms ir humānisms” man ir jāatzīst, ka ir velkamas zināmas paralēles starp Ž. P. Sartra kā rakstnieka, filozofa un domātāja darbiem un uzskatiem un I. Bergmana kā kino režisora un arīdzan domātāja daiļradi un personību. Vai varbūt es kļūdos?