Žanrs – Adventure/Fantasy/Western
Režisors – Alejandro Jodorowsky
Izdošanas laiks – 1970
Ilgums – 125 min
IMDB reitings – 7.5/10
Galvenajās lomās – Alejandro Jodorowsky, Brontis Jodorowsky u.c.
Duelists El Tapo ar dēlu ierodas mazā tuksneša ciematā, kur nevilšus sastopas ar nežēlīgu tirānu un slepkavu bandu, kas, despotiska vadoņa vadīti terorizē un nogalina apkārtējos iedzīvotājus. Pārmācījis nežēlīgos slepkavas, El Tapo izglābj vienu no bandas pakļautajām sievietēm Mari (Mara) un, atstādams dēlu vietējo mūku rokās, kopā ar Mari dodas tuksnesī, lai meklētu un uzveiktu četrus spēcīgākos tuksneša dueļmeistarus.
Kautrīgi jāatzīstas, ka El Tapo (1970) bija pirmā iepazīšanās ar slavenā, septiņdesmit gadus vecā čīles režisora Alehandro Hodorovska (Alejandro Jodorowsky (1929)) daiļradi, kaut gan, attaisnojoties varu teikt, ka uz karstām pēdām ķeršos klāt režisora vēlākajai filmai The Holy Mountain (1973), jo lieki piebilst, ka, noskatoties El Tapo jutos dziļi, emocionāli aizskarts un pārsteigts par tik spēcīgu un varenu mākslas darbu, kāds tas bija.
Sākot jau ar izteiksmīgo un sulīgo spāņu valodu, kurai jāseko līdzi gan bija ar subtitru piedāvāto opciju, kaut gan runāšanas filmā diži daudz nebija un baudījums galvenokārt tika sasniegts pateicoties vizuālajai valodai. Turpinot, jāsaka pārsteigts biju arīdzan par nedabiskajiem un spiedzošajiem trokšņiem visas filmas garumā, piemēram, kraukļa ķērkšana vai ievainota cilvēka vaidi likās iegriežamies smadzenēs kā karsts īlens caur bungādiņām un nerunājot par neizturamu vai nepatīkamu troksni, bet gan par to, cik šīs pārspīlētās skaņas spēcīgi darbojās kā psihi iespaidojošs elements un cik tās precīzi iegūla filmas kopējā noskaņā.
Pati filma kopumā, vārda tiešākajā nozīmē uzdzina šermuļus, pateicoties vardarbīgajām un absurdajām ainām, kas sevī iekļāva gan asiņainus un brutālus skatus, gan cilvēku zvērīgo dabu attiecībā vienam pret otru, piemēram, vīrieša valdonīgā attieksme pret sievieti, veselā attieksme pret slimo vai, tā teikt, insaideru attieksme pret autsaideriem.
Kā spilgts piemērs kalpoja aina sākumā, kur parādīts bandas despotiskā vadoņa rīta rituāls, kurā dalību ņēma arī sieviete (Mara) vai arīdzan alā iesprostoto invalīdu attiecības ar ciemata iedzīvotājiem.
Salīdzinoši grūti bija nošķirt humoristiskās ainas no vājprātīgajām un absurdajām, par piemēru ņemot filmas garumā nemitīgi apspēlētās transseksuālās un homoseksuālās ainas, kuras vienkārši bija tik absurdas un sirreālistiskas, ka lika pasmaidīt un pārdomāt to, ko režisors ir gribējis ar šo visu teikt. Vienvārdsakot filma ir pilna ar dažādiem simboliem un grūti vai tieši otrādi, krāšņi interpretējamām ainām, kuras, tad arī rada šo psihodēlisko un melanholisko noskaņu.
Ja es vēlētos izteikties triviāli, tad varētu teikt, ka filma ir par cilvēka divām sejām, kuras nekad neiet kopsolī viena ar otru, bet spēj nomainīties kā plates mūzikas automātā t.i. cilvēkam ir vairākas dabas, bet emocijām darbojoties kā katalizatoram, šīs dabas spēj mainīties un pārklāt viena otru.
Atkāpei vēlos stādīt priekšā vienu no spilgtākajiem simboliem, kas manuprāt bija redzams filmā (satur spoilerus) un tā bija aina, kad El Tapo izaicināja uz dueli savu pirmo pretinieku no četriem, un šī meistara „divi” uzticami palīgi bija pundurītis bez kājām un gara auguma vīrietis bez rokām, kurš nēsāja pundurīti sev uz muguras, tādējādi iegūstot sev rokas un dāvinot pundurītim kājas, šādā veidā viņi savienojās kā viens vesels un kļuva par nedalāmu personu, līdzīgi kā vīrietis savienojas ar sievieti dzimumakta laikā.
Jāsaka, nākotnē noteikti sīkāk baudīšu šī režisora darbus, piemēram, šovakars noteikti tiks pavadīts ar „Holy mountain” uz monitora.
Nobeigumā citēšu kāda komentētāja vārdus par šo filmu:
„If you are limited, El Topo is limited.
If you are great, then El Topo is great.”
Režisors – Alejandro Jodorowsky
Izdošanas laiks – 1970
Ilgums – 125 min
IMDB reitings – 7.5/10
Galvenajās lomās – Alejandro Jodorowsky, Brontis Jodorowsky u.c.
Duelists El Tapo ar dēlu ierodas mazā tuksneša ciematā, kur nevilšus sastopas ar nežēlīgu tirānu un slepkavu bandu, kas, despotiska vadoņa vadīti terorizē un nogalina apkārtējos iedzīvotājus. Pārmācījis nežēlīgos slepkavas, El Tapo izglābj vienu no bandas pakļautajām sievietēm Mari (Mara) un, atstādams dēlu vietējo mūku rokās, kopā ar Mari dodas tuksnesī, lai meklētu un uzveiktu četrus spēcīgākos tuksneša dueļmeistarus.
Kautrīgi jāatzīstas, ka El Tapo (1970) bija pirmā iepazīšanās ar slavenā, septiņdesmit gadus vecā čīles režisora Alehandro Hodorovska (Alejandro Jodorowsky (1929)) daiļradi, kaut gan, attaisnojoties varu teikt, ka uz karstām pēdām ķeršos klāt režisora vēlākajai filmai The Holy Mountain (1973), jo lieki piebilst, ka, noskatoties El Tapo jutos dziļi, emocionāli aizskarts un pārsteigts par tik spēcīgu un varenu mākslas darbu, kāds tas bija.
Sākot jau ar izteiksmīgo un sulīgo spāņu valodu, kurai jāseko līdzi gan bija ar subtitru piedāvāto opciju, kaut gan runāšanas filmā diži daudz nebija un baudījums galvenokārt tika sasniegts pateicoties vizuālajai valodai. Turpinot, jāsaka pārsteigts biju arīdzan par nedabiskajiem un spiedzošajiem trokšņiem visas filmas garumā, piemēram, kraukļa ķērkšana vai ievainota cilvēka vaidi likās iegriežamies smadzenēs kā karsts īlens caur bungādiņām un nerunājot par neizturamu vai nepatīkamu troksni, bet gan par to, cik šīs pārspīlētās skaņas spēcīgi darbojās kā psihi iespaidojošs elements un cik tās precīzi iegūla filmas kopējā noskaņā.
Pati filma kopumā, vārda tiešākajā nozīmē uzdzina šermuļus, pateicoties vardarbīgajām un absurdajām ainām, kas sevī iekļāva gan asiņainus un brutālus skatus, gan cilvēku zvērīgo dabu attiecībā vienam pret otru, piemēram, vīrieša valdonīgā attieksme pret sievieti, veselā attieksme pret slimo vai, tā teikt, insaideru attieksme pret autsaideriem.
Kā spilgts piemērs kalpoja aina sākumā, kur parādīts bandas despotiskā vadoņa rīta rituāls, kurā dalību ņēma arī sieviete (Mara) vai arīdzan alā iesprostoto invalīdu attiecības ar ciemata iedzīvotājiem.
Salīdzinoši grūti bija nošķirt humoristiskās ainas no vājprātīgajām un absurdajām, par piemēru ņemot filmas garumā nemitīgi apspēlētās transseksuālās un homoseksuālās ainas, kuras vienkārši bija tik absurdas un sirreālistiskas, ka lika pasmaidīt un pārdomāt to, ko režisors ir gribējis ar šo visu teikt. Vienvārdsakot filma ir pilna ar dažādiem simboliem un grūti vai tieši otrādi, krāšņi interpretējamām ainām, kuras, tad arī rada šo psihodēlisko un melanholisko noskaņu.
Ja es vēlētos izteikties triviāli, tad varētu teikt, ka filma ir par cilvēka divām sejām, kuras nekad neiet kopsolī viena ar otru, bet spēj nomainīties kā plates mūzikas automātā t.i. cilvēkam ir vairākas dabas, bet emocijām darbojoties kā katalizatoram, šīs dabas spēj mainīties un pārklāt viena otru.
Atkāpei vēlos stādīt priekšā vienu no spilgtākajiem simboliem, kas manuprāt bija redzams filmā (satur spoilerus) un tā bija aina, kad El Tapo izaicināja uz dueli savu pirmo pretinieku no četriem, un šī meistara „divi” uzticami palīgi bija pundurītis bez kājām un gara auguma vīrietis bez rokām, kurš nēsāja pundurīti sev uz muguras, tādējādi iegūstot sev rokas un dāvinot pundurītim kājas, šādā veidā viņi savienojās kā viens vesels un kļuva par nedalāmu personu, līdzīgi kā vīrietis savienojas ar sievieti dzimumakta laikā.
Jāsaka, nākotnē noteikti sīkāk baudīšu šī režisora darbus, piemēram, šovakars noteikti tiks pavadīts ar „Holy mountain” uz monitora.
Nobeigumā citēšu kāda komentētāja vārdus par šo filmu:
„If you are limited, El Topo is limited.
If you are great, then El Topo is great.”