Žanrs – Drama | Comedy
Režisors – Mike Leigh
Izdošanas laiks – 1993
Ilgums – 131 min
IMDB reitings – 7.9/10
Mans vērtējums – 9/10
Galvenajās lomās – David Thewlis, Lesley Sharp, Katrin Cartlidge, Greg Cruttwell, Peter Wight u.c.
Pēc kādas sievietes izvarošanas, nihilistiski un bohēmistiski noskaņots inteliģents Džonijs, kuru atveido labi pazīstamais Britu aktieris David Thewlis, aizbēg uz Londonu, lai uzmeklētu savu kādreizējo draudzeni Louise (Lesley Sharp) un paralēli nodotos klaiņošanai un eksistenciālām diskusijām ar nejauši sastaptiem svešiniekiem.
Pirmais, kas man iešāvās prātā, pareizāk sakot brieda tajā kā rauga pankūka visas filmas garumā, bija naids uz sevi, filmas veidotājiem un Džoniju, jo, jau tā, dažādu iemeslu dēļ, depresīvajam un saspringtajam noskaņojumam, kā atombumba pievienojās šī filma un par spīti manai vēlmei noskatīties ko jauku, vienkāršu, varbūt pat triviālu, man sejā tika iešļākta šī melanholiskā, nihilistiskiem uzskatiem piesātinātā filma, atstājot mani karājoties virs, „poētiski” sakot, „kaku” bedres vairs tikai vienā vienīgā puņķī.
Amizanti, bet, godīgi sakot, nekas jau cits no šīs filmas nebija gaidāms, un es to ļoti labi apzinājos. Un vēl jo amizantāka ir mana atskārsme, ka šī bija viena no labākajām filmām, kuru esmu redzējis (nu jau to būs sakrājies vairāki desmiti) un manām personīgajām problēmām nav nekāda sakara ar šīs filmas kvalitāti un izpildījumu. Vienkārši sakot, ir jāizvēlas pareizs laiks un vieta, lai skatītos šāda tipa filmas, jo, spriežot pēc personīgās pieredzes, kādas filmas vai grāmatas iespaids uz psiholoģisko stāvokli un zemapziņu var būt graujošs vai gluži otrādi, mēs varam piedzīvot katarsi, protams, kā jau minēju, ja filmas doma un noskaņa ir labvēlīga jūsu tābrīža psiholoģiskajam stāvoklim. Bet nu gana muldēšanas un žēlošanās, jo ja filma man nepatiktu un būtu nepārliecinoša un slikta, es necenstos par to uzrakstīt, tāpēc nepārprotiet mani – filma ir lieliska- un, ja jūs vēlaties ar vīna glāzi rokās un nopietnu sejas izteiksmi pavadīt inteliģentu un eksistenciālām pārdomām bagātu vakaru, tā jums būs tieši laikā. Vienvārd sakot, filma, kas nav domāta katram, bet reprezentē sevi kā tīri subjektīvs un neierasts gabals.
Īsumā pārskrienot ar acīm pāri šīs filmas producenta Mike Leigh filmogrāfijai nenācās sastapties ar vēl kādu darbu, kas būtu man zināms, kaut gan Mike Leigh ir diezgan slavens un atzinību izpelnījies producents, aktieris un scenārists. Bet necentīšos iegrimt diletantiskos vāvuļojumos par šo producentu un viņa darbiem un nebojāšu jums priekšstatu gan par viņu, gan mani.
David Thewlis personīgi man vienmēr ir paticis kā aktieris un, zinot tādus gabalus kā „Seven Years in Tibet” (1997) un „The Boy in the Striped Pyamas” (2008) bija lieliski baudīt viņa aktierspēli, neskatoties uz to ka iepriekšminētajās filmās viņš ieņēmis otrā plāna aktiera nišu, kas, protams nav nekāds rādītājs. Bet, runājot par „Naked” , jāsaka biju pamatīgi pārsteigts par šī aktiera meistarību un izcilo iejušanos savā tēlā, jo pats Johnny (centrālais tēls filmā) pēc manām domām, ir ļoti grūti nospēlējama personība, sākot ar nebeidzamajiem, inteliģentajiem dialogiem un monologiem, kas tam bija jāveic un beidzot ar vizuālo tēlu un aktierspēli kopumā. Aktierim bija jāspēj iejusties depresīva bohēmista ādā un jābūt tik dīvainam un neordināram cik vien tas ir iespējams. Nešauboties varu apgalvot, ka David Thewlis savu darbu paveica izcili, kas arī jāsaka par perifērijā esošajām personām. Kopumā es saņēmu ļoti sulīgu un reālistisku aktierspēli, kas pamatīgi pakairināja baudas jutekļus un, ne vienu vien reizi lika pabrīnīties par aktieru talantiem un profesionālajām spējām.
Kā jau sākumā minēju, šī filma paralēli baudāmajai aktierspēlei un tehniskajai pusei, iedzina mani vēl depresīvākā noskaņojumā un lika zūdīties par „īsto” laiku, kas izvēlēts lai to skatītos. Neslēpšu sveci zem pūra – šis gabals ir riebīgs, netīrs, vardarbīgs utt. Pat nesaprotu, kāpēc viens no filmas žanriem ir Comedy, bet varbūt zem visas melanholijas un drūmās noskaņas maskas slēpjas krietna deva melnā britu vai ne-britu humora. Tiešām nezinu.
Neprātīgie Johnny dialogi ar svešiniekiem par Dieva ļauno pusi un mūsu, pasaules eksistenci un galu (pēc Džonija domām pasaules galam vajadzēja pienākt 1999. gadā) savijoties ar viņa paša bohēmistisko dzīvesveidu, pretīgajām seksa ainām, narkotikām un alkoholu visapkārt, dzina mani kapā un, lai cik riebīgi tas neliktos, vietām nācās Džonijā ieraudzīt sevi un kārtējo reizi konstatēt, ka cilvēka domas un „autsaidera” (Stepes vilka) loma sabiedrībā var tikai un vienīgi iedzīt to kapā. Tāpēc meklējam psihologus un „ravējam” zemapziņu, lai nekļūtu par nihilistiem, depresijas māktiem inteliģentiem un ļautiņiem no citas pasaules. Nē, nu tas veselīgam humoram.
Tātad drūmo gaisotni tikai pastiprina Londonas deviņdesmitie un ieskats vidējo ļautiņu dzīvītēs, kas pārsātinātas ar bēdām, nepiepildītiem sapņiem, depresijām, alkoholu, pašnāvībām, vardarbību, netīru un brutālu seksu utt. Pēc filmas bija tāda sajūta, kāda ir pamostoties piecos vakarā pēc neizdevušās ballītes, kad ir dzerts alus ar šnabi un sadarītas katastrofālas muļķības. Morāles rēgi kā gļotaini tārpi ložņā pa jūsu smadzenēm un pieķēza jums krūšukurvi ar svina smaguma vēmekļiem, kas tur maļās un burbuļo līdz nākamajam rītam, vai pat ilgāk. Noteikti visiem ir zināma šī sajūta un, goda vārds, man bija līdzīgi pēc šīs filmas noskatīšanās. Jā, un kā eļļu ugunī visam pielej atrisinājuma trūkums filmā, kura vienkārši nav…
Aizmuldējos jau baisi, bet ceru, ka radīju jums vēlmi noskatīties šo tiešām izcilo, melanholisku gaisotni radošo filmu.
Režisors – Mike Leigh
Izdošanas laiks – 1993
Ilgums – 131 min
IMDB reitings – 7.9/10
Mans vērtējums – 9/10
Galvenajās lomās – David Thewlis, Lesley Sharp, Katrin Cartlidge, Greg Cruttwell, Peter Wight u.c.
Pēc kādas sievietes izvarošanas, nihilistiski un bohēmistiski noskaņots inteliģents Džonijs, kuru atveido labi pazīstamais Britu aktieris David Thewlis, aizbēg uz Londonu, lai uzmeklētu savu kādreizējo draudzeni Louise (Lesley Sharp) un paralēli nodotos klaiņošanai un eksistenciālām diskusijām ar nejauši sastaptiem svešiniekiem.
Pirmais, kas man iešāvās prātā, pareizāk sakot brieda tajā kā rauga pankūka visas filmas garumā, bija naids uz sevi, filmas veidotājiem un Džoniju, jo, jau tā, dažādu iemeslu dēļ, depresīvajam un saspringtajam noskaņojumam, kā atombumba pievienojās šī filma un par spīti manai vēlmei noskatīties ko jauku, vienkāršu, varbūt pat triviālu, man sejā tika iešļākta šī melanholiskā, nihilistiskiem uzskatiem piesātinātā filma, atstājot mani karājoties virs, „poētiski” sakot, „kaku” bedres vairs tikai vienā vienīgā puņķī.
Amizanti, bet, godīgi sakot, nekas jau cits no šīs filmas nebija gaidāms, un es to ļoti labi apzinājos. Un vēl jo amizantāka ir mana atskārsme, ka šī bija viena no labākajām filmām, kuru esmu redzējis (nu jau to būs sakrājies vairāki desmiti) un manām personīgajām problēmām nav nekāda sakara ar šīs filmas kvalitāti un izpildījumu. Vienkārši sakot, ir jāizvēlas pareizs laiks un vieta, lai skatītos šāda tipa filmas, jo, spriežot pēc personīgās pieredzes, kādas filmas vai grāmatas iespaids uz psiholoģisko stāvokli un zemapziņu var būt graujošs vai gluži otrādi, mēs varam piedzīvot katarsi, protams, kā jau minēju, ja filmas doma un noskaņa ir labvēlīga jūsu tābrīža psiholoģiskajam stāvoklim. Bet nu gana muldēšanas un žēlošanās, jo ja filma man nepatiktu un būtu nepārliecinoša un slikta, es necenstos par to uzrakstīt, tāpēc nepārprotiet mani – filma ir lieliska- un, ja jūs vēlaties ar vīna glāzi rokās un nopietnu sejas izteiksmi pavadīt inteliģentu un eksistenciālām pārdomām bagātu vakaru, tā jums būs tieši laikā. Vienvārd sakot, filma, kas nav domāta katram, bet reprezentē sevi kā tīri subjektīvs un neierasts gabals.
Īsumā pārskrienot ar acīm pāri šīs filmas producenta Mike Leigh filmogrāfijai nenācās sastapties ar vēl kādu darbu, kas būtu man zināms, kaut gan Mike Leigh ir diezgan slavens un atzinību izpelnījies producents, aktieris un scenārists. Bet necentīšos iegrimt diletantiskos vāvuļojumos par šo producentu un viņa darbiem un nebojāšu jums priekšstatu gan par viņu, gan mani.
David Thewlis personīgi man vienmēr ir paticis kā aktieris un, zinot tādus gabalus kā „Seven Years in Tibet” (1997) un „The Boy in the Striped Pyamas” (2008) bija lieliski baudīt viņa aktierspēli, neskatoties uz to ka iepriekšminētajās filmās viņš ieņēmis otrā plāna aktiera nišu, kas, protams nav nekāds rādītājs. Bet, runājot par „Naked” , jāsaka biju pamatīgi pārsteigts par šī aktiera meistarību un izcilo iejušanos savā tēlā, jo pats Johnny (centrālais tēls filmā) pēc manām domām, ir ļoti grūti nospēlējama personība, sākot ar nebeidzamajiem, inteliģentajiem dialogiem un monologiem, kas tam bija jāveic un beidzot ar vizuālo tēlu un aktierspēli kopumā. Aktierim bija jāspēj iejusties depresīva bohēmista ādā un jābūt tik dīvainam un neordināram cik vien tas ir iespējams. Nešauboties varu apgalvot, ka David Thewlis savu darbu paveica izcili, kas arī jāsaka par perifērijā esošajām personām. Kopumā es saņēmu ļoti sulīgu un reālistisku aktierspēli, kas pamatīgi pakairināja baudas jutekļus un, ne vienu vien reizi lika pabrīnīties par aktieru talantiem un profesionālajām spējām.
Kā jau sākumā minēju, šī filma paralēli baudāmajai aktierspēlei un tehniskajai pusei, iedzina mani vēl depresīvākā noskaņojumā un lika zūdīties par „īsto” laiku, kas izvēlēts lai to skatītos. Neslēpšu sveci zem pūra – šis gabals ir riebīgs, netīrs, vardarbīgs utt. Pat nesaprotu, kāpēc viens no filmas žanriem ir Comedy, bet varbūt zem visas melanholijas un drūmās noskaņas maskas slēpjas krietna deva melnā britu vai ne-britu humora. Tiešām nezinu.
Neprātīgie Johnny dialogi ar svešiniekiem par Dieva ļauno pusi un mūsu, pasaules eksistenci un galu (pēc Džonija domām pasaules galam vajadzēja pienākt 1999. gadā) savijoties ar viņa paša bohēmistisko dzīvesveidu, pretīgajām seksa ainām, narkotikām un alkoholu visapkārt, dzina mani kapā un, lai cik riebīgi tas neliktos, vietām nācās Džonijā ieraudzīt sevi un kārtējo reizi konstatēt, ka cilvēka domas un „autsaidera” (Stepes vilka) loma sabiedrībā var tikai un vienīgi iedzīt to kapā. Tāpēc meklējam psihologus un „ravējam” zemapziņu, lai nekļūtu par nihilistiem, depresijas māktiem inteliģentiem un ļautiņiem no citas pasaules. Nē, nu tas veselīgam humoram.
Tātad drūmo gaisotni tikai pastiprina Londonas deviņdesmitie un ieskats vidējo ļautiņu dzīvītēs, kas pārsātinātas ar bēdām, nepiepildītiem sapņiem, depresijām, alkoholu, pašnāvībām, vardarbību, netīru un brutālu seksu utt. Pēc filmas bija tāda sajūta, kāda ir pamostoties piecos vakarā pēc neizdevušās ballītes, kad ir dzerts alus ar šnabi un sadarītas katastrofālas muļķības. Morāles rēgi kā gļotaini tārpi ložņā pa jūsu smadzenēm un pieķēza jums krūšukurvi ar svina smaguma vēmekļiem, kas tur maļās un burbuļo līdz nākamajam rītam, vai pat ilgāk. Noteikti visiem ir zināma šī sajūta un, goda vārds, man bija līdzīgi pēc šīs filmas noskatīšanās. Jā, un kā eļļu ugunī visam pielej atrisinājuma trūkums filmā, kura vienkārši nav…
Aizmuldējos jau baisi, bet ceru, ka radīju jums vēlmi noskatīties šo tiešām izcilo, melanholisku gaisotni radošo filmu.