Režisors – Richard Attenborough
Izdošanas laiks - 1982
Ilgums - 191 min
IMDB reitings - 8.2/10
Galvenajās lomās - Ben Kingsley, Candice Bergen, Martin Sheen, u.c.
Mans vērtējums: 10/10
Biogrāfiska drāma, par Indijas garīgo līderi Mohandasu K. Gandiju (Mohandas Karamchand Gandhi; 1869. – 1948.), kas, 20. gs sākumā, novatoriski izmantojot nevardarbīgās pretošanās koncepciju (satjagraha), spēja ietekmēt un iedvesmot Indijas nacionālās atbrīvošanas kustību un iedragāt Britu kolonijas uzlikto jūgu Indijai, kā arī veicināt koloniālisma izzušanu visā pasaulē.
Trūkst vārdu, lai aprakstītu tās emocijas, kas pārņēma, skatoties šo filmu. Tā gluži, kā pats Gandhi, kuru lieliski tēloja Ben Kingsley (1943), savā nesatricināmajā mierā un noteiktajā, bet ne mazākajā mērā saspringtajā gaisotnē, lika emocijām un atskārsmēm plūst kā verdošai zupai pār katliņa malu, bet līdz galam tomēr nepārplūst. Ļoti savādas, vēl nebijušas emocijas pārņēma vērojot šo, vairāk nekā trīs stundas garo filmu, kas ar savu īpašo gredzenveida kompozīciju un robaino, fragmentāro sižetu, ar to domājot lielos lēcienus laikā, visas filmas garumā, reprezentēja sevi, kā ļoti īpatnēju, bet, arīdzan, ļoti vienkāršu filmu, kurā galvenais uzsvars likts lielākoties uz filosofiskajām atziņām un vairākiem simboliskiem kontrastiem.
Tik ļoti absurda liekas šo divu kontrastu, divu pilnīgi atšķirīgu un nevienlīdzīgu spēku sadursme, kas triviāli izsakoties varētu tikai beigties ar ļaunā vilka zobiem sniegbaltā jēriņa rīklē, bet, šķiet tās pasaulē tā nav iekārtots, un to, ka pret zobu var likt pretī zobu un rokai, kas iecirtusi pļauku nošķērēt pirkstus, nevis pagriezt sitienam otru vaigu, būs vien vēl graujošāks iznākums; gluži kā domino kauliņu virtenei, kas pirmā kubiciņa iekustināta sabrūk arvien tālāk uz priekšu. Šajā gadījumā Gandhi ar savu filosofiju ir īkšķa platumā izveidots pārtraukums starp krītošajiem kauliņiem.
Gribot vai negribot ir jānonāk pie atziņas, ka ar vardarbību un naidu nevar ietekmēt valdošos apstākļus uz labo pusi, var tikai ļaunumu un naidu pārvietot pa zemeslodes virsmu, kā figūriņu pa šaha dēlīti, neizmainot pilnīgi neko. Pārmaiņas uz labo pusi, kāds mūsu cerību piepildījums, iegūstams tikai ar ļoti īpašiem līdzekļiem, un, to apzinājās Gandhi. Viņs izteica pasaulei piedāvājumu izkļūt no elles, kurā tā ir ieslīgusi, bet tā to nevēlējās pieņemt.
Vairākas ainas filmā lika ķermenim pārklāties ar saviļņojuma zosādu, kaut vai, Gandhi veicinātā Indiešu solidarizēšanās un stiprais gars, kas stājās pretī Britu ieročiem vairākās epizodēs. Tik apbrīnojama šī cilvēku griba un ticība Gandhi sludinātajam nevardarbīgajam protestam, kad pretī Britu karavīriem stājas tūkstošiem indiešu, taču neviens no tiem nepacēla dūri vai neieņēma cīņas stāju. Iegūtās brūces tiek apsietas indiešu sieviešu gādībā, lai dotu vietu jaunām. Graujoši iespiedās atmiņā Gandhi un viņa sekotāju gājiens uz okeānu, lai atgūtu savu sāli un apgādātu paši sevi ar to. Izteiksmīgā ķermeņa valoda, gaita un nosvērtā, apskaidrotā sejas izteiksme Gandhi un visu pārējo sejās liecina vien par dziļu, nepārvaramu iekšējo spēku, pret kuru zobens vai lode ir bezspēcīgas.
Nedaudz pačekojot internetā uzdūros kādai grāmatai, kas tiks izdota 2010. gadā un sauksies „The man who killed Gandhi” , domāju būs interesanti palasīt, jo motīvi, kāpēc Gandhi tika nogalināts, vismaz man ir visai neskaidri. Tāpat, noteikti, došos uz bibliotēku, lai iegūtu padziļinātu informāciju par šo cilvēku un viņa darbiem.