I
Agrs rudens rīts. Bīskapa kundze jau paspējusi atvērt smagos virtuves loga aizvirtņus, tomēr vārā gaisma telpā nāk negribīgi, it kā, kautrēdamās par to, ka pirmīt iztraucējusi gaiļus un vistas no saldā nakts miera. Bīskaps vēl samiegojies nospiež lampas slēdzi un virtuve pielīst ar ekonomiskajai spuldzei raksturīgo, vāji dzelteno gaismu. Tulls samiedzis acis ar degunu ritmiski baksta uz galda noklātajā salvetē, kas domāta maizes drupaču un siekalu uztveršanai un skaita pie sevis. -Viens, divi, trīs…tinkš! -Viens, divi, trīs…tinkš! -Viens, divi, trīs…auuu!
-Bīskap, es sasitu pieri! -Tulls ar delnas virspusi berzēdams savainoto vietu, spalgi iesaucas.
-Rimsties puika! -Bīskaps tēvišķi nodārdina un pagrābj uz salmu pīteņa nomesto avīzi.
-Dzirdi mani? Ko tu tur baksties? Sēdi rāms un netirinies! Pamodināsi vecmāmiņu un tad redzēsi, kur Dieviņš čortu iespundējis.
-Bīskap, uzcep man oliņas. Trīs, nē, labāk četras.
-Jasmīne pirmīt neapēda savējās, ņem tās! –Bīskaps zemā, krekšķošā balsī attrauc un turpina pētīt laikraksta titullapu, uz tās attēloti kaut kādi torņi un ēkas, kas gluži kā eža adatas savietoti uz milzīgas kamenes muguras. Animētā kamene piemiegusi vienu aci māj lasītājam ar priekšējo kājiņu, bet apaļā domu burbulī lieliem, trekniem burtiem lasāms teksts: „Cik gan ilgi jālido līdz Rio diženeiro?” Apakšā sīkākiem burtiņiem pierakstīts: „Absurdajā karnevālā tematiskais vakars! Ierasties tikai svītrotā apģērbā un ar aizdegtām kanēļa svecītēm”
-Ko tik neizdomā, propagandisti izdrāztie! -Bīskaps svarīgi nosaka un sakopojis uz mēles gala tikko rīklē sašņauktos puņķus, ar slaidu špļāvienu ielidina tos izlietnē.
-Bīskap, es taču aukstas oliņas neēdu! Tulls izklaidīgi, ar pirkstu borēdams kreiso nāsi paziņo.
-Uzmet uz pannas un sasildi, vai man tev viss priekšā jāsaka?
Bīskapa uzmanību atkal pievērsis kāds avīzes raksts par vietējā aktīvista Jerofa Rumpes veidoto kampaņu, kas izgāzusies, jo pēc Rumpes dāvināto kūciņu nogaršošanas pusei kampaņas dalībnieku esot piemeties pļūtāmais un vemjamais. Viss esot nonācis pat līdz tiesai. Bīskaps apmierināti paberzē pazodi, jo Jerofs Rumpe jau izsenis šim, kā niknākais ienaidnieks, šķiet, tas tā bijis jau no tēvu tēvu laikiem un tradīcija pats par sevi ir jāievēro, neskatoties uz to, ka strīdus iemesls jau sen aizmirsts.
-Varbūt gēnos tā vaina? -Bīskaps nodomā skaļi
-Labi, nav daudz ko prātuļot, galvenais, ka Jerofam pamatīgi sūdi. Tas ir vienīgais mans rūpests.
-Tikmēr Tulls, žļambādams netīro salveti, žēlabaini iesaucas. –Bet, Bīskap, uz pannas vēl vakardienas speķis, kā lai es uzsildu oliņas?
-Liec tik ribās ar visu speķi, būs sātīgāk. -Bīskaps nevērīgi izmet, joprojām apmierināti knaibīdams ar bārdas rugājiem apaugušo zodu.
-Bīskap, es taču speķi neēdu! Tulls kļūst uzstājīgāks.
-Gospoģi pomiluj, nu tad iztīri to pannu, neredzi, ka duksis jau slienājas un vāķē pēc speķa. Izberz pannu ar avīzes lēveri, rekur, še, -Bīskaps ar veiklu kustību noplēš avīzes titullapu. Kamene ar visiem torņiem, dūkdama aizlaižas līdz atvērtajam vēdlodziņam, piemiedz ar aci un savicinājusi spārneļus aizšaujas debess dzīlēs.
-Laikam uz Dio Riženeiro aizlaidās. -Bīskaps pajoko un sniedz papīra lēveri Tullam.
Tulls neapmierināti paņurca avīzes drisku rokās un kaunīgi bilst. -Bīskap, izslauki tu pannu, man rociņas tīras, nosmērēšu vēl ar taukiem un pietriepšu visas svētdienas bikšeles pleķainas.
-Bīskaps enerģiski izrauj lēveri no Tulla rokām un ņemās berzt pannu, speķi ar basketbolista cienīgu precizitāti iesviedis dukša negausīgajā rīklē.
Izberzis pannu, Bīskaps iemet taukaino avīzi plītī, kur tā ar gaišu liesmu uzliesmo un tūdaļ arī saplok, pārvērsdamās par rakstainām pelnu plēksnītēm.
Beidzot Tulls nomierinājies silda oliņas un dūc pie sevis kādu modernu dziesmeli, ko tam iemācījuši vietējie huligāni. Dziesmiņa saucas „Fire stoker – Mortage broker”, un tajā, šķiet, tiek apdziedāta modernās sabiedrības degradēšanās, kapitālisms vai citas stulbības.
Oliņas beidzot sasildījušās tiek aši liktas uz kārā zoba, jo Bīskaps jau pieslējies no sava krēsla un pucē retos zobus, kas kalpo par nepārprotamu zīmi, ka drīz jādodas ceļā.
II
Ir sešpadsmit minūtes pāri astoņiem. Visapkārt plešas ciņiem un pauguriem nosēts mežs. Virs priežu galotnēm savilkušās tuklas, pelēku mākoņu medūzas, un, nerimdams līņā smalks lietutiņš. Tālumā gaudo sirēnas.
Sabāzis rokas caurajās bikšu kabatās, Tulls pa šauro stidzīti rikšo nopakaļ Bīskapam, kas, baidīdamies nokavēt, bultas cienīgā ātrumā traucas uz priekšu, gandrīz neatskatīdamies. Pēkšņi, gandrīz zaudēdams līdzsvaru uz glumās takas, Bīskaps spēji apstājas un sāk aizgūtnēm kampt plaušās gaisu, it kā, vēlēdamies saelpoties pietiekami turpmākajam skrējienam.
- Vai tu re! -Bīskaps aizelsies iesaucas un baksta ar pirkstu sūnainā pauguriņā. -…khe, khe…žūūūp…žūūūp…Tull, skat…žūūūp…gliemezīši mīļojas…rekur, uz lapas…žūūūp. Bet Tulls satrūcies apsauc Bīskapu un rāda ar netīru pirkstu nostāk no mīlniekiem.
-Bīskap, pavei, pavei, kas tad tur spīd?! Tas tak…Tas tak tavs vecais tabakmaks. Atminies, pirms pāris nedēļām pats gaudies, ka esi to nozaudējis ar visu prīmā tabaciņu un kaut kādām tur piezīmju lapiņām, liki man vēl nakts melnumā meklēt. Atminies!?
-Tull, mans acīgais puika! Uh, kas par vīru man izaugs. Nevienam neatdošu, nevienam!
-Bīskap, tabakmaku vai mani? Tulls pavīpsnā un aizskrien dzenāt čiekurus.
-Velns pār stenderi, tabaciņa galīgi izmirkusi, bet zīmītes ir…ir zīmītes…Kas par laimīgu sakritību. Gliemezīšiem paldies jāsaka. -Ielicis tabakmaku kabatā Bīskaps pagrābj abus salipušos gliemežus divos pirkstos un aši, acis pievēris iebāž tos mutē...To be continued