Vesela gūzma pulētu dimantu ieveļas metāla klūgu grozā un gandrīz vai nepieklājīgā vīzē nebeidz deldināt dāmu raibās skropstas tikai džentelmeņiem par prieku, bet rudais runcis plencis spēj tikai liekulīgi ierieties, reizēm iesmieties, iekliegties, ievaidēties tikai negodam par slavu. Arī mirdzošais dimants izberzē groza dibenā pogas lieluma caurumu bet negrib aizripot pa mitro trotuāru tikai tāpēc, ka nedrīkst. „kāpēc tad berzēji?” jautā liels, uzpūties sienāzis, kas pieķēries pie klūgu groza malām. „Berzēju tādēļ, ka nezināju kur likt savu cieto sānu” atbild dimants un nodvešas aiz lepnības. „Ja nezini kur sāns liekams, tad dod šurp citādi noraibināšu zilpelēku” piedraud zaļais sisinātājs. Bet dimantam tikmēr smeldz mala, tomēr tas nedodas sienāzim, palaidnim rokās, tikai nošmakstina savas dimanta lūpas un ieripo klūgu groza caurumā ko nupat izberzis. „Ardievu zaļais kaitniek, ķer nu vēju” spiedz dimanta balstiņa caur notekūdeņu krātuves renstelēm, bet sienāzis tikai apmulsis patipina pāris soļus sāņus un virpina ūsas kā lokanus zobenus virs galvas. „Pēdīgais muļķis mani neklausīt” zaļais lēcējs novīpsnā un uzlec pavisam augstu, tā, ka tikai zaļš punktiņš pavīd uz debessjuma izkrāšļotās virsmas. Pārējie dimanti tikai satraukti klaigā un zibina sānus lai neviens sūbējuma pleķis nedomā iespiesties tajos. Spožākais no dimantiem ķērc ar savu sīko rīklīti, lai nedarot muļķības un sēžot klusu, citādi iznāks tāda pati liksta kā dimantam ar cieto sānu. Visi korī apstiprina savu piekrišanu un sēž rāmi kā pelītes, tikai melnais caurums, ko pirmīt izberzis cietais dimants, spītīgi kā ragnesis tup pašā groza vidū un neņemas labi uzvesties, prot tikai žmiegties arvien tuvāk pārējiem dimantiņiem kā pēdīgais kabatzaglis un ierīt visus savos bezveidīgajos žokļos, kā pirmīt sienāža drauģeli. Bet dimantiņus, spožumiņus melnais rupeklis vairs nepavisam nesatrauc, jo tālienē pēkšņi noklab augstpapēžu asie solīši, gaistoši nošvīkst zīda krekla smalkā piedurkne un izbirst dimanti uz juveliera gludā galda. „Četrās rindās stāties!” Sauc varonīgākais no visiem mirdožajiem lutekļiem. Visi akmentiņi ieņem lepnas pozas un izveido tik skaistas rindiņas, ka acīm prieks. „Ar malām kopā skarties un miera stājā stāties!” Joprojām kliedz varonis. Visi kā laipni pakalpiņi izpilda pavēli, bet nebeidz satraukti klabināt savus dimanta zobus vienu pret otru. Juvelierim gan vienalga cik taisnās līnijās izkārtojušies dimanteļi, tas ņem visus pēc kārtas un pulē ar savu darba lupatiņu, tā, lai spīd un laistās katrs. Izpulējis un izspodrinājis katru gabaliņu juvelieris ņem nobružātu kaleidoskopu un blenž ar zinošu aci katrā dimantā kā mēnessardzīgais. „Vai viņš redzēja manu spožāko dzīslu?” Čukst viens dimantiņš. „Bet vai viņš pamanīja manu skaistāko malu?” Dveš jau cits. „Ļaujiet viņam apjūsmot mūs!” Atkal kliedz varonīgākais no visiem mirdzuma gabaliņiem. Juvelieris jau paspējis saguldīt visus melna samta gultiņās ar spožākajām malām pa priekšu. „Nu tik būs dzīvošana un gulēšana” Čukstus dveš dimantiņi viens otram ausīs. „Vai tu redzēji kā viņš mani aplūkoja? Vai tu redzēji kā viņš mani apbrīnoja?” Nerimstas dimantu čalas.” „Šu, Šu, Šu,” Visi dimantiņi čalo kā kļavas lapas vēlā rudenī. „Šu, Šu, Šu” nepārstāj neviens. Nākamajā rītā dimanteļi vēl nav paspējuši atgūties no garās nakts, kad juvelieris jau ietērpies melnā ādas priekšautā un ņemas stiprināt sudraba brošā pašu brangāko no visiem dimantiņiem. Paņēmis mazu tērauda pincetīti, cenšas iebikstīt brango dimanteli brošas pašā vidū, bet dimantiņš spiedz: „Vīīī, vīīī, ulululu, vīīī…”. Tikmēr, pārējie dimanti berzē spožās actiņas no miega uzmācīgajām drumstalām un skaļi uzgavilē brangajam dimantiņam, bet reizē nemierīgi berzējas, kā svelošās oglēs iekāpuši, jo nevar sagaidīt savu kārtu gozēties mirdzošās brošas vai kaklarotas tvērienā, nevar sagaidīt brīdi, kad mirdzošo pērļūdeni aizgūtnēm varēs smelties, un piepildīt visu savu dimanta ķermeni ar spožām lāsēm, kas mestas no kristāla un sudraba vien. Beidzot visi dimantiņi sastiprināti atšķirīgos zelta un sudraba uzvalkos, kas viens par otru krāšņāks un mirdzošāks. Viens mājas atradis skaistā un tikai princesēm pienācīgā kronītī, kas tik smalks, ka gatavs izkust katrā, uz to raidītā, apbrīnas skatienā, bet cits iesēdies spožā sudraba klipsī, lepni gozējas jūsmu lavīnas siltajos staros un pilda galvenā apskates objekta pienākumus. Cits atkal jau slavas nogurdināts, snauduļo matu sprādzē, kas izslējusies kā bronzas statuete, cienīgi satur jaunkundzes rudos un citā reizē nepaklausīgos matus. Visi izmētāti kur nu kurais un laimīgi kā paēduši suņi vakarā, tikai dimantiņš ar cieto sānu noraugās mēness atspulgā, kas neviļus ielūkojies kanalizācijas renstelē un lepni demonstrē savu daiļo vaigu tam. „Ja atnāktu sienāzis, man būtu ar ko papļāpāt” cietais dimantiņš nočukstas drēgnajā gaisā. „Bet tik un tā” dimantiņš vēl dveš, „juvelieris nebūtu varējis pieslīpēt manu sānu – būtu sabojājis instrumentus.