Kaunu es pazaudēju jau toreiz, kad šaubas un atturība rīvējās mums gar bikšu starām. Tieši tajā brīdī, kad raibie runči zem loga kliedza pēc mātītēm un čurāja kaktos, laizīdami ķepiņas laiskos brīžos, es nogalināju tagadni, gluži kā Rokantēns kādā brīdī nogalināja De Rolbonu. Toreiz Harijs bija tikai tēls pretīgu roku apgrābstītās un izpluinītās lapaspusēs. Jautāsi, kas viņš ir tagad? Ha! Harija vairs nav! Hermīnes vairs nav! Nav neviena no vecās brigādes. Pagātnē noslīcis gan varenais Sidharta un Sīsifs, gan Jona ar visu vali un pat Kapteinis Nēmo izvirpuļojies Malstrēmā, tagad miris no infarkta. Starp citu, iezemietis ķeira gliemezi sašķaidīja tīšām, lai nevienam nerastos aizdomas par ačgārnas pasaules iespējamību.
„…Viņi redzēja krabi, kas atmuguriski rāpjas prom no tik cilvēciskās telpas” Sartrs ir malacis. Ne jau katrs var būt ģēnijs un liels pakaļa vienlaicīgi. Es viņam pateiktu to, ka naktīs, kad nevaru aizmigt, man tīkami ir domāt par milzīgu traci, kurā viens otru noslāna Sartrs, Kamī, Merkūrijs un Bovijs. Sūds ar loģiku. Kam tā vispār ir vajadzīga?
Kāda sen pagātnē sasūbējusi atmiņa vakar nejauši uzpeldēja manā prātā un nelika mieru, līdz es to smalkā rokrakstā nepierakstīju uz kādas lapiņas. Biju par to aizmirsis. Atcerējos tikai tagad, kad nejauši uzgāju to starp kādas grāmatas lapām. Atmiņa skanēja šādi: „Jauni cilvēki, aizmirsuši visas savas rūpes centās apšļakstīt viens otru un iedzeltenos zobus atiezuši, meta smieklu pikas viens otram sejā, līdz vīns bija darījis savu. Salkanais šķidrums bija aizlipinājis bērnu plakstiņus ciet un laupījis tiem spēju spriest vai turpināt orģijas. Nav svarīgi vai māmiņas sagaidīja tos mājās, vai tie izstrēba savu zupas šķīvi un nolika galvu uz gādīgu roku sabužinātajiem spilveniem. Man bija vienalga. Es beidzot devos mājās. Ilgi stāvēju uz sliekšņa un nevarēju saprast, kas mājoklī bija mainījies. Šķiet dēmoni bija pazuduši. Tie laikam beidzot bija miruši. Celle izskatījās plaša un mājīga. Ak, jā! Osram spuldzes vietā to apgaismoji tu. Viena stunda pēc otras aizslīdēja mežonīgā ātrumā mums garām, nogalinot nakti un sveicot pirmo rīta gaismiņu. Mēs laimes skurbulī pļāpājām par neko. Man bija silti bez segas un bez „Pallas” infrasarkanā sildītāja. Atceros, ka teicu Tev, ka mīlu Tevi, taču tu tikai pasmējies un domīgu, nedaudz prātīgu, skatienu vēries griestos līdz aizmigi. Tu dusēji kā Morfeja klēpī. Es gan nē. Baidījos no tavas pilngadības, no tavas pirmās skolas dienas un pirmajiem vārdiem. Un es biju plīša lācis, kas sargā Tevi no bubuļa.”
Laikam Freidam dažreiz tomēr ir taisnība. Brēmenes muzikanti redzēja aktu - necilvēcīgu, pretīgu, vemšanai pielīdzināmu.
Es īstenībā gribēju uzrakstīt par garšīgajām pankūkām un pienu, kas noteikti tika nopirkts veikalā. Par to, ka man bija jāsmaida un jāmāj ar galvu, kaut es nedzirdēju, ko viņš saka. Par to, ka viņu mājās neviens negaida. Gribējās uzrakstīt par to, kā viņš atnākot mājās, izvelk no „Mego” celofāna maisiņa piena paku un ielējis bālo šķidrumu antīkā, Padomju laiku glāzē ar krāsainām formulām uz tās, aizgūtnēm to izdzer. Tad skaļi čāpstinādams apsēžas dīvānā un...varbūt… vienkārši izbauda savu eksistenci, līdzīgi, kā es izbaudīju savējo, domājot par viņu.
Un laikam es atkal nošāvu greizi. Es nezinu, kā viņu sauca. Varbūt viņš bija mazu bērnu slepkava vai izvarotājs. Nu un. Kaut, kas nebija kā vienmēr. Tajā visā bija kaut kas mistisks un neparasts. Es kādreiz pastāstīšu par to vakaru nedaudz vairāk.
„…Viņi redzēja krabi, kas atmuguriski rāpjas prom no tik cilvēciskās telpas” Sartrs ir malacis. Ne jau katrs var būt ģēnijs un liels pakaļa vienlaicīgi. Es viņam pateiktu to, ka naktīs, kad nevaru aizmigt, man tīkami ir domāt par milzīgu traci, kurā viens otru noslāna Sartrs, Kamī, Merkūrijs un Bovijs. Sūds ar loģiku. Kam tā vispār ir vajadzīga?
Kāda sen pagātnē sasūbējusi atmiņa vakar nejauši uzpeldēja manā prātā un nelika mieru, līdz es to smalkā rokrakstā nepierakstīju uz kādas lapiņas. Biju par to aizmirsis. Atcerējos tikai tagad, kad nejauši uzgāju to starp kādas grāmatas lapām. Atmiņa skanēja šādi: „Jauni cilvēki, aizmirsuši visas savas rūpes centās apšļakstīt viens otru un iedzeltenos zobus atiezuši, meta smieklu pikas viens otram sejā, līdz vīns bija darījis savu. Salkanais šķidrums bija aizlipinājis bērnu plakstiņus ciet un laupījis tiem spēju spriest vai turpināt orģijas. Nav svarīgi vai māmiņas sagaidīja tos mājās, vai tie izstrēba savu zupas šķīvi un nolika galvu uz gādīgu roku sabužinātajiem spilveniem. Man bija vienalga. Es beidzot devos mājās. Ilgi stāvēju uz sliekšņa un nevarēju saprast, kas mājoklī bija mainījies. Šķiet dēmoni bija pazuduši. Tie laikam beidzot bija miruši. Celle izskatījās plaša un mājīga. Ak, jā! Osram spuldzes vietā to apgaismoji tu. Viena stunda pēc otras aizslīdēja mežonīgā ātrumā mums garām, nogalinot nakti un sveicot pirmo rīta gaismiņu. Mēs laimes skurbulī pļāpājām par neko. Man bija silti bez segas un bez „Pallas” infrasarkanā sildītāja. Atceros, ka teicu Tev, ka mīlu Tevi, taču tu tikai pasmējies un domīgu, nedaudz prātīgu, skatienu vēries griestos līdz aizmigi. Tu dusēji kā Morfeja klēpī. Es gan nē. Baidījos no tavas pilngadības, no tavas pirmās skolas dienas un pirmajiem vārdiem. Un es biju plīša lācis, kas sargā Tevi no bubuļa.”
Laikam Freidam dažreiz tomēr ir taisnība. Brēmenes muzikanti redzēja aktu - necilvēcīgu, pretīgu, vemšanai pielīdzināmu.
Es īstenībā gribēju uzrakstīt par garšīgajām pankūkām un pienu, kas noteikti tika nopirkts veikalā. Par to, ka man bija jāsmaida un jāmāj ar galvu, kaut es nedzirdēju, ko viņš saka. Par to, ka viņu mājās neviens negaida. Gribējās uzrakstīt par to, kā viņš atnākot mājās, izvelk no „Mego” celofāna maisiņa piena paku un ielējis bālo šķidrumu antīkā, Padomju laiku glāzē ar krāsainām formulām uz tās, aizgūtnēm to izdzer. Tad skaļi čāpstinādams apsēžas dīvānā un...varbūt… vienkārši izbauda savu eksistenci, līdzīgi, kā es izbaudīju savējo, domājot par viņu.
Un laikam es atkal nošāvu greizi. Es nezinu, kā viņu sauca. Varbūt viņš bija mazu bērnu slepkava vai izvarotājs. Nu un. Kaut, kas nebija kā vienmēr. Tajā visā bija kaut kas mistisks un neparasts. Es kādreiz pastāstīšu par to vakaru nedaudz vairāk.