Stiprs tērauda vairogs pacēlies virs mūsu galvām svilina paradīzes putniem astes, lai netuvojas pārāk tuvu tam. Bet putneļi izvelk mazu trauslu knābīti no paspārnes „tik, tik, tik” pacietīgi klabina pret svelošo vairogu. „Tik, tik, tik” klabina atkal. Vairogs dīžājas, bet nepadodas ne par mata tiesu. Ne par skudras solīša tiesu nepavirzās sāņus. Putnus nedrīkst laist zem tā, savādāk, tie laupīs redzokļu aklumu un vietā iešķiedīs jūras pērļu maluma gaišumu. Apžilbinās zem vairoga mītošos, un pieklaigās pilnas ausis ar savām spalgajām paradīzes putnu balsīm. Iztipinās ar saviem vieglajiem solīšiem visas gludi gludās piķa bedres un būs jāgludina atkal. Izknābās ar saviem asajiem cirtnīšiem duci caurumu katrā no līkajiem pulvera ragiem, un izbirs sirmais maisījums no tā ārā, kā milti no dzirnakmens tvēriena. Izbirs un pakaisīsies vējā kā nenotverams skuķis rudzu laukā. Tikuši zem vairoga, putniņi ar saviem spārnu vēzieniem vēdinās liesmas nost. Mazas sveču liesmas. Lielās jaudās tikai nodvesties pūķa dvašā un piecirst savus gruzdošos papēžus pie salmu kūļa, lai nezaudētu spožumu. Putneļi kāps mums sprandā un jās kā ar kumeļiem pļavām. Cirtīs savus durstīgos piešus mūsu miesās un neliks mieru, kamēr negulsimies zemē ar putainu muti un nelūgsim pēc ūdens malka. „Tik, tik, tik” klabina atkal. Vairogs vareni turās. Nepavirzās ne par matu, ne par skudras solīša tiesu.