Jūras kāpu priedes, gluži kā mehāniska fontāna ritmiskajā garā, glaužas pretim mātei jūrai, gandrīz kā laikrāža pendelis, neieņemdamas cerēto perpendikulu pret smilts klāto, šķietamo plakni, tās nolūzt jau pie pulksten vienpadsmitiem. Raud zeme resnām asarām, teic, priežu saknes atklājušas jaunas vātis, kam sūrstēt un sāpēt vēl simts gadus. Raud jūra sāļām straumēm, teic, smeldzīgs ir skumjais skats priekš kāpām. „Ak, kaut nosmelt žulti varētu, kā krējumu no svaiga piena.” Aizgūtnēm šļupst tā. Raud mākonis jumta korē noslēpies, vientuļš un nabags, viņš savilcis seju tūkstots mazās krokās un krociņās laiž vaļā savu sērīgo dziesmu. Smejas arī sešas vai septiņas priedes, līča krastus stutēdamas, kaut ļepē ar māliem tām caurumus ciet, vienalga smejas. Dieviņš, šis mālnieks, paviršais ķēpausis, ar zoss spalvu kutina sev nabu un arī labtīksmē sirsnīgi smīn gan bārdā noslēpies. Pat mazs putnēns, kārtējo reizi sūtīts, lai cirstu mazo knābīti pie bluķa, aizmirst uzdevumu un neveiksmīgi raugās noslēpt smīnu. Dzenis pārsistu pieri lēnīgs izčāpo no agrākā priežu patvēruma un nebeidz dusmoties par likteņa uzsūtīto ligu. Kāds vectētiņš smieklīgi čāpstina aprepējušās lūpas un nebeidz ar savām vecajām vīzēm skaļi žvīkstināt sev virs galvas un naidīgi zūdīties tā, ka liekas pats Jods atjās melna rumaka mugurā un paraus visus uz pekli. Strīpainais plencis tīģeris slaidiem lēcieniem atlēkšo no pakrūmes un ar skaļu aizsaules rēcienu brīdina, ka dusmīgs kā pats nelabais.
Tikai es stāvu un brīnos. Sanākusi varena priežu plejāde.
Tikai es stāvu un brīnos. Sanākusi varena priežu plejāde.