Vectētiņam Tulls bija dēls, bet Tullam tēvs gan nebija vectētiņš, Tullam tēvs bija tētiņš. Vectētiņš Tullu pazina ļoti labi, bet Tulls to nezināja, jo bija aizņemts ar svešām lietām. Tulls tētiņu arī zināja kā savu kabatu, taču tētiņš to nesaprata, tāpēc gāja uz krogu naktī, kad mēness rādījās apaļš. Reiz Tulls sasita tētiņa kabatas pulksteni tā, ka tas vairs nerādīja pareizu laiku. Sasita tīšuprāt, jo domāja, ka tētiņš saputros laiku, bet Tulls nezināja, ka tētiņš pārāk labi pazīst viņu, tāpēc Tullam arī vairs nav pulksteņa. Vectētiņs zināja, ka Tullam patīk zīmēt kokus, tāpēc tas iegādājās viņam zīmuļus un aizveda viņu uz mežu. Bet, tā kā Tulls pazina tētiņu ļoti labi, viņš nezīmēja kokus, bet ņēmās ķerstīt vāveres. Vectētiņš bija ļoti sarūgtināts par Tulla aušībām, tāpēc salauza viņa zīmuļus un aizveda atpakaļ uz pilsētu. Tulls saprata, ka pazīst tētiņu pārāk labi, tāpēc nedusmojās par zīmuļiem, bet nopirka viņam atsperu pulksteni. Vectētiņš tā nopriecājās par pulksteni, ka aizmirsa to uzgriezt un tas nerādīja pareizu laiku. Tulls gribēja tētiņam izlīdzēt un uzgriezt pulksteni paslepšus, bet vectētiņš ieradās mājās nelaikus un pieķēra Tullu. Tētiņš pārāk labi pazina Tullu, tāpēc sadeva tam pa ausīm. Tulls apvainojās un satrieca pulksteni gabalos. Vectētiņš jutās slikti par savu dusmošanos, tāpēc nopirka Tullam grāmatu par pasaules vēsturi, jo zināja, ka viņam patīk lasīt. Tulls atvainojās tētiņam par salauzto pulksteni un izlasīja viņa dāvināto grāmatu, kamēr tētiņš remontēja radio uztvērēju. Tulls, izlasījis grāmatu jutās saviļņots, tāpēc nosēdās pie galda un taisījās zīmēt karu, bet atcerējās par salauztajiem zīmuļiem un noskuma. Vectētiņš pazina Tullu pavisam labi, tāpēc uzdāvināja tam gleznu ar karavīriem, kuri nestuvēs stiepj ievainoto, bet Tulls nepielika gleznu pie sienas un nosvieda malā, jo viņš pārāk labi zināja tētiņu. Vectētiņš sadrūma par Tulla nepateicību un saplēsa viņa paša dāvināto vēstures grāmatu. Tulls nodomāja, ka tētiņš negrib, lai viņš zina kas ir vēsture un pārstāja skolā labi mācīties, bet vectētiņš domāja, ka Tulls nemācās tāpēc, ka grib ieriebt viņam un tāpēc nopēra Tullu ar slapjiem žagariem. Tulls pārzināja tētiņa niķus lieliski, tāpēc par pērienu nedusmojās, bet piekāra viņa dāvināto gleznu pie sienas un atsāka skolā labi mācīties, bet vectētiņš nožēloja savu nejauko izturēšanos un iegādājās zēnam mugursomu, kurā Tulls varēja salikt visas savas grāmatas un lietas. Tulls ļoti nopriecājās par tētiņa dāvanu un nešķīrās no somas ne mirkli, līdz tā nodila un saplīsa. Kad vectētiņš nomira, Tulls iestādīja uz tētiņa kapu kopiņas Cūkaušus un aizjoza mājup, kur ņēmās slinkot līdz arī nomira. Nomira no garlaicības.