Pirmā doma, kas man iešāvās prātā pēc šī darba izlasīšanas bija prātojums, kāds šis autobiogrāfiskais romāns būtu tad, ja autors nebūtu iesēdies nelaimīgajā automašīnā, un izmantojot vilciena biļeti, kas tam tika atrasta kabatā pēc traģiskās avārijas, būtu ar visu nepabeigto manuskriptu aizbraucis mājās un romānu galu galā pabeidzis. Neapšaubāmi, tādā gadījumā zustu šī darba eksotiskums un gandrīz vai mistiskā noslēpumainība, kas papildinoties ar nedaudz kaunīgām un „aizliegtām” emocijām sniedz lasītājam aizraujošu stāstu un atbruņojošu pārdzīvojumu. Liekas pats Kamī ar bargu un nosodošu skatienu vāķē mūs no visiem istabas pakšiem, kā mēs tik nekaunīgi, bez atļaujas ielaužamies tik intīmajā un svešu acīm neparedzētajā darba daļā. Mēs atkailinam autoru ar cilvēkam tik raksturīgo negausīgo, sensācijas un skandāla alkstošo ķetnu, iegrābjoties autora prātā un brīvajā gribā pilnībā sagraujot to. Protams, es nekādā ziņā nepriecājos, ka Kamī aizgāja aizsaulē tik agri, bet, lai piedod man izcilais rakstnieks, es apmierināju savas alkas pēc aizliegtā ābola un ar trīcošām rokām un noslēpumainības aizgrābtu prātu nodevos pilnīgi šim darbam un kā izslāpušais tuksnesī „izstrēbu” to vienā mirklī gandrīz aizrīdamies.
Stāsts sākas ar A.Kamī tēva un mātes ierašanos kādā Alžīras ciematā, kurā tajā pašā naktī dzimst Žaks Komerī (A. Kamī), bet nākamajās nodaļās mēs varam sekot līdzi Ž. Komerī – kas jau pieaudzis – mātes apciemojumam un centieniem izdibināt sava neiepazītā nelaiķa (Kamī tēvs gāja bojā karā kā varonis) tēva dzīvi un personību. Romāns, ar nedaudziem izņēmumiem un atkāpēm, galvenokārt sastāv no Žaka bērnības dienu atmiņām, kad viņš dzīvodams Alžīras nabadzīgajā kvartālā kopā ar stingro, konservatīvo vecmāmuļu, puskurlo tēvoci Ernstu (sākumā Emīls), vecāko brāli un gaužām mīlēto, arī gandrīz kurlmēmo māti Katrīnu (sākumā Lisī), pavada dienas nebēdnīgās rotaļās ar biedriem nereti piedzīvodams pērienus no nabadzības un smaga darba izmocītās vecmāmuļas rokas, kā arī nemitīgi pārdomādams un nākdams pie neskaitāmām atskārsmēm un pretrunām par nabadzību, darbu, izglītību, morālajām vērtībām, reliģiju utt. Pateicoties savam pamatskolas skolotājam Luī Žermēnam – ar kuru Žakam veidojas īpašas attiecības – Žaks iegūst stipendiju Licejā, kas dod iespēju izrauties no nabadzības un pierādīt konservatīvi noskaņotajai vecmāmuļai un nabadzībai kopumā, ka ar izglītību un mācībām iespējams gūt vietu pārtikušākā dzīvē.
Romānā nereti tiek uzsvērts Komerī ģimenes zemais intelektuālais līmenis, Žaka māte un arīdzan tēvocis kroplības – viņi ir gandrīz kurlmēmi – un nabadzības dēļ ir analfabēti, bet vecmāmuļa, lai gan vesela, neredz jēgu izglītībai nabadzībā un ir ļoti stingra savos uzskatos, ka tikai smags darbs spēj nodrošināt dienišķo maizes riecienu. Vecmāmuļa cenšas audzināt mazo Žaku pēc savas mērlentes, kas spilgti ir redzams visā romāna garumā, par piemēru ņemot, vecmāmuļas nespēju saprast, ka mācības arī ir darbs, kaut gan nenes tūlītēju peļņu. Tikai aiz sava nabadzībā un mūžīgā nepateicīgā un smagā darbā kaldinātā rakstura, vecmāmuļa nesaprot kāpēc Žakam ir vasaras brīvlaiks, kurā viņš it kā slīgst bezdarbībā, tāpēc laupa tam bērnību un nodod to darbā brīvlaika laikā, melojot darba devējam, ka Žaks strādās pastāvīgi pretēji patiesībai, kas paredz Žaka atgriezšanos licejā pēc diviem mēnešiem. Nepieciešamība melot svešiem cilvēkiem ļoti iespaido Žaku, kas spilgti redzams romāna noslēgumā.
„Melot lai iegūtu tiesības iztikt bez brīvdienām, strādāt tālu no vasaras debesīm un jūras, kuru tā mīlēja, un melot atkal, lai varētu atsākt mācības licejā, - tāda netaisnība nospieda sirdi līdz nāvei.” [191.lpp]
Iestājoties licejā Žaku moka kauns par savas ģimenes nabadzību, kaut gan, pēc Žaka ārienes to nevar pateikt, jo māte ar vecmāmuļu vienmēr ir pacentušās saglabāt tīras un izgludinātas viņa trūcīgās drēbes. Nepārprotiet mani, Žaka ģimene nav „ļauna” vai nelabvēlīga, trulus un šķietami nejūtīgus tos padarījusi nabadzība un šaurais redzesloks. Jau iepriekš vēlējos pieminēt, ka par spīti Komerī ģimenes analfabētismam un trulumam, tai ir dziļa emocionālā jūtu pasaule, kas vienam pret otru tiek izrādīta nedaudz savādākā veidā, kā mēs to esam pieraduši redzēt. Personīgi mani saviļņoja katrs romāna teikums, kas vēstīja par Komerī ģimeni, it īpaši, nodaļa par tēvoci Ernstu, kas par spīti kroplībai un šķidrajam vārdu krājumam, ir spilgta personība, gan savā ģimenē, gan ārpus tās.
Līdzīgi kā Sartra autobiogrāfijā „Vārdi” arī šajā, galveno varoni – pašu autoru- stipri ietekmējis tēva trūkums un, lai gan, Sartra darbā šis apstāklis iztirzāts sīkāk, Kamī neliedz lasītājiem iepazīties ar savu attieksmi un jūtām pret neiepazīto tēvu. Kopumā gan ļoti grūti salīdzināt šos divus darbus, jo tie, tomēr ir pārāk atšķirīgi un savdabīgi.
Šajā darbā, kurā jūtama neliela eksistenciālisma pieskaņa un varbūt nedaudz no psihoanalīzes, bet daudz mazākā mērā kā Sartra autobiogrāfijā, tiek apspēlēts arī reliģijas jautājums un Dieva esamība.
„…Dievs, par kuru bija dzirdējis runājam ārpus mājas un kurš acīmredzot bija suverēns visa labā un sliktā izdalītājs, kuru nevarēja ietekmēt, bet kuram turpretī bija pilnīga vara pār cilvēku likteņiem.” [147.-148.lpp]
Reliģijai Komerī ģimenē nav īpašas nozīmes
„Patiesību sakot, ģimenē reliģijai nebija nekādas nozīmes. Neviens negāja uz misi, neviens nepieminēja un nemācīja Dieva baušļus, tāpat arī nepieminēja atalgojumu vai sodu viņsaulē. Ja vecmāmuļas klātbūtnē kāds runāja par nomirušu pazīstamu cilvēku, viņa teica: „Labi, tas vairs nebezdēs.”” [118.lpp]
Piemetināšu vēl citātu, kad Žaks pēc kautiņa ar skolasbiedru iegūst atskārsmi par karu.
„…atstājot zaļo lauku, viņš atskatījās uz Minozu, un drūmas skumjas piepeši sažņaudza sirdi, redzot izķēmoto seju zēnam, kuram bija sitis. Un tā viņš saprata – karš nav labs, jo cilvēku uzvarēt ir tikpat rūgti kā tikt uzvarētam.” [112. lpp]
Ja reiz aizsāku eksistenciālisma tēmu, tad jābilst, ka romānā skopi, bet ļoti spilgti tiek apspēlētas nāves esamība ar kuru Žaks pirmo reizi sastopas, kad vecmāmuļa liek tam palikt virtuvē, kad tiek kauta vista. Jāsaka tik „sulīgu” un pretīgu vistas rīkles pārgriešanas ainu man vēl nebija nācies lasīt vai redzēt.
Šī apraksta noslēgumā es vēlos piemetināt to, kas mani ļoti spēcīgi emocionāli aizskāra šajā romānā un tās bija Žaka attiecības ar māti – tik vienkāršas un atsvešinātas, bet reizē slēpjot ko neizmērāmi dziļu un savādu. Māte bieži velta Žakam izklaidīgus, mīlestības pilnus skatienus un nav iespējams neievērot, ka Žaks jūt īpašu saikni ar Katrīnu Komerī.