„Neuzticīgā sieva”
Noveles virsraksts liek domāt, ka tajā būs attēlots kādas precētas kundzes sānsolis laulības dzīvē, bet neesiet maldināti – novelē neuzticīgā sieva ir neuzticīga pavisam citā nozīmē un veidā nekā to varētu noprast pēc skaļā virsraksta. Žanīna jau krietnu laiku ir precēta ar strādīgu un turīgu audumu tirgoni, bet viņu nepamet doma, ka mīlestība to starpā jau sen ir kļuvusi tikai par pieradumu, lai gan pieradumu, kas kļuvis par neatliekamu vajadzību un Žanīna saprot, ka vīrs viņai ir tikpat nepieciešams kā viņa vīram. Dodoties līdzi vīram biznesa braucienā uz tuksnesi, Žanīna dīvainas dziņas mudināta nakts vidū dodas tuksnesī un uzkāpj nocietinājuma terasē, kur savā ziņā saplūst ar kosmosu un uz mirkli atrod savas saknes un noslāpē bailes no nāves jeb atrod savu valstību.
Līdzīgi kā pārējās novelēs arī šajā ir spilgti parādīta trimda un valstība un svārstīšanās, jeb ceļš starp šiem abiem stāvokļiem.
"Atkritējs jeb apjukušais gars”
Šī, šķiet, bija novele, kas lasījās visgrūtāk un pateicoties juceklīgajam stāstījumam, kas izpaudās monologa veidā, nācās krietni vien nopūlēties, lai noturētu uzmanību sižetam un rastu kādu skaidrību par tajā pausto ideju.
Kāds misionārs apņēmies pievērst savai ticībai kādu mežonīgu tuksneša tautu, bet rezultātā viņš tiek mežoņu sagūstīts un tam tiek izrauta mēle. Noveles noslēgumā misionārs pats kļūst par mežoņu kulta dievības kalpu un maina savu ticību šai svešajai dievībai par labu.
Arī šeit var lieliski saskatīt ko Kamī bija vēlējies pateikt un kā izpaudās misionāra Trimda un Valstība. Lai lieki nemulsinātu jūs un nekļūdītos citēšu I. Cielēnas vārdus par šo noveli:
„Novele „Atkritējs jeb apjukušais gars” galvenokārt itr uztverama kā alegorija tam, kā autoritāra, ļauna vara nežēlīgi apspiež cilvēkus”
„Mēmie”
Stāsts vēsta par bariņu amatnieku - mucenieku, kas negūdami panākumus streikā pret algu iesaldēšanu, apkaunoti un aizvainoti atgriežas darbā mucenieku darbnīcā, bet, lai paustu savu aizvainojumu un protestu, tie burtiski neatbild uz gādīgā un saprotošā – finansiālām problēmām mocītā – priekšnieka jautājumiem un piedāvājumiem. Tie visi kļuvuši mēmi, līdz nokļūst mulsuma un kauna varā, kad tiek paziņots, ka tajā pašā dienā priekšnieka meitiņa piedzīvojusi lēkmi un atrodas slimnīcā. (Te nu nedaudz izpļāpājos)
Diezgan aizkustinoša un drūma novele, kas liek pārdomāt katra personāža uzvedību un vajadzību pēc šādas uzvedības. Saimnieks, kas nespēdams nodrošināt strādniekiem algas paaugstinājumu, sastopas ar strādnieku aizvainojumu, kuru tie izpauž ar klusuma palīdzību.
„Viesis”
Kāds, noslēgtas skolas tuksnesī, skolotājs un apaimniekotājs spiests uzņemties arābu noziedzinieka izmitināšanu un aizgādāšanu uz attālās pilsētas policijas iecirkni, bet savādā veidā kļūst vienots un solidarizējas ar noziedzinieku, kad tas pārnakšņojis viņa istabā. Skolotājs nespēj noliegt, ka viņi abi atrodas sava veida trimdā, tāpēc nākamajā dienā parāda arābam trīs ceļus, kas krustojas tuksnesī un norāda, pa kuru viņš sasniegtu pilsētu, kur to gaida cietums un pa kuru viņš nokļūtu brīvībā pie nomadu ciltīm. Arābs izvēlas ceļu uz cietumu, bet skolotājs atgriežoties skolas telpās konstatē, ka kāds uz tāfeles ir uzrakstījis: „Tu esi nodevis mūsu brāli”
Ļoti savāds darbs ar diezgan mistisku un savādu noskaņu. Skolotājs juzdamies trimdā no savas valsts un kara izraisītajām problēmām, paradoksāli, bet solidarizējas ar noziedzinieku un izdara tam pakalpojumu, ko tas nepieņem. Dīvainais uzraksts uz tāfeles tikai pastiprina savādo noveles noskaņu.
„Jona jeb Mākslinieks darbā”
Jona ir progresīvs mākslinieks, kas ir pārliecināts, ka par panākumiem viņam jāpateicas vienīgi savai zvaigznei, kas „izlemj” vai Jonam veiksies vai nē. Ieguvis milzīgu slavu pateicoties savām gleznām, Jona un viņa daudzbērnu ģimenes nelielais dzīvoklis kļūst par sanāksmju un iedvesmas vietu daudziem jaunajiem māksliniekiem, pieredzējušiem mākslas kritiķiem, pat buržuāzijas pārstāvjiem vai vienkārši bohēmistiem. Jona nespēdams rast mieru un pilnībā nodoties darbam, gaitenī no dēļiem uzbūvē starpstāvu, kur vientulībā un mierā nododas meditācijai par savu darbu un uzzīmējis savu pēdējo gleznu piepeši nokrīt no sava meistarojuma uz gaiteņa grīdas. Ārsts ir pārliecināts, ka Jona atlabs, bet pārsteigumu visiem sagādā viņa glezna.
Jāsaka ļoti ekscentrisks un dīvains darbs, kas pēc savas noskaņas nedaudz atgādināja Kafkas darbus, bet tikai virspusēji. Jau pēc virsraksta saprotam, ka pats Jona ir salīdzināts ar Jonu Vecajā derībā, ko norija milzu valis, bet neilgi pēc tam izspļāva jūrā, tāpat arī šis mākslinieks tiek „norīts” savā kambarī (Trimdā), bet paveicis savu darbu, jeb atradis savu valstību tiek izspļauts no kambara „vēdera”.
Augošais akmens”
Kāds inženieris (d’Arasts) dodas uz kādu Dienvidamerikas mūžamežos apdzīvotu ciemu (Igvape), kur tam dots uzdevums uzbūvēt aizsprostu upei, lai izvairītos no ciema ikgadējās applūšanas. Darbi īpaši nevedas, jo d’Arastu saista kāds Igvapietis, kuģa koks, tam pastāsta par to, ka tas par izglābšanos no noslīkšanas apsolījis Jēzum, ka ciema svētku gājiena laikā nesīs uz galvas 50 kilogramus smagu akmeni. Savā pārbaudījumā koks neiztur un saļimst zem smagā akmens, bet d’Arasts piesteidzies pārņem akmeni uz savas muguras, bet akmeni neaiznes uz baznīcu, bet gan uz sava drauga būdu.
Arī ļoti īpatnējs darbs un var tikai spriest par to, kāpēc d’Arasts akmens bluķi aiznesa uz drauga būdu. Lieku reizi piebildīšu, ka I. Cielēna ir lieliski un sīki izskaidrojusi katras noveles nozīmi un saikni ar Trimdu un Valstību.