Džeinas Eiras vārds, domājams, nav svešs nevienam, kaut nedaudz izglītotam un sevi cienošam cilvēku rases pārstāvim un, ja tomēr, šis vārds jums kāda apbrīnojama iemesla dēļ neizraisa nekādas asociācijas vai emocijas, noteikti ir vērts to pieminēt, kādā omulīgā sarunā ar saviem vecākiem vai citiem, „senākas” paaudzes pārstāvjiem – tie zinās stāstīt savas emocijas un iespaidus, kas gūti jaunībā lasot šo spilgto un, nebaidīšos teikt kulta romānu „Džeina Eira”(Jane Eyre, 1847). (Vispārīgi runājot, tā vismaz vajadzētu būt) Tātad, arī es pirms iepazinos ar šo darbu, tikai pa ausu galam tiku dzirdējis par principiālo un feministiski noskaņoto Eiras jaunkundzi, kas aktīva sociālās vienlīdzības propagandētāja, sabeidz nabaga vīrišķiem dzīvi, liekot to sirdīm un maciņiem asiņot, taču, kā jau tas zināms, paviršie un, pirms izlasīts pats darbs, uz neesošiem pamatiem prātā ieskicētie sižeti un noskaņas bieži vien izrādās pamatīgi greizi un liek vilties vai gluži otrādi – pārsteigumā noelsties. Šajā gadījumā mani piemeklēja otrā varianta paustie simptomi, jo tā vietā, lai ieraudzītu gaidīto sievišķīgo, „superfeministiskajām” idejām pārbāzto un varbūt nedaudz salkano romānu, es atklāju kārtējo literatūras pērli. XIX gs. vidusposma ievērojamākās angļu rakstnieces un sievietes līdztiesību ģimenē un darbā aizstāves Šarlotes Brontē spožais romāns „Džeina Eira” pārsteidza ar savu dabiskumu un vienkāršību, taču reizē ar smalkumu un emociju pārsātinātību. Lasot šo vairāk nekā lielisko darbu, radās pamatīgas problēmas ar reālās pasaules pilnvērtīgu uztveršanu, jo no lasītāja tika prasīta visa viņa uzmanība, iztēle un esība, resp. šo romānu nevar vienkārši lasīt, tas ir jādzīvo. Sarežģīts un elpu aizraujošs mīlasstāsts meistarīgi savīts ar dzelžainu principu, uzskatu un tajā laikā sabiedrībā valdošo problēmu atspoguļojumu. Atskatoties uz šo darbu var diezgan skaidri pamanīt kādu apbrīnojamu īpašību, tādu kā rakstnieces meistarstiķi, resp. vienā darbā it kā saplūst vairāki stāsti un vairākas dzīves, radot neaprakstāmu plašuma un bezgalības sajūtu. Šajā darbā nedalāmi sakausējas baltais ar melno, ļaunais ar labo un skaistais ar pretīgo, taču, lai cik nedalāmi šeit būtu šie savienojumi, šuves vietas paliek labi redzamas. Tieši šī emociju un faktoru nedalāmība ir šī romāna pērle, kas izvirzās priekšplānā, noliekot visu pārējo nedaudz aiz sevis.
Kopumā, jāsaka ļoti aizkustinošs un dalītu emociju raisošs darbs, jo nevarēja brīžiem tā īsti saprast vai maita ir Džeina vai Ročesters vai abi divi, jo varoņu neloģiskā rīcība dažās attiecīgajās situācijās krietni vien pārsteidza un raisīja pat sašutumu, taču noveļu to uz manas, „netikstipra” rakstura un „netikdzelžainu” principu apveltītās personas pleciem, pretēji romāna galvenajiem varoņiem. Nedrīkst nepieminēt arī romāna autores apbrīnojamo izglītotību un erudīciju gan ģeogrāfijā un vēsturē, gan valodu zināšanās un attiecīgo valstu kultūrā. Jā, starpcitu, tikko kā sāku lasīt šo darbu, nez kāpēc uzreiz radās asociācijas ar Viktora Igo darbiem, bet tas ir pašsaprotami, jo Igo ar Brontē tomēr ir laikabiedri un par Igo valodas meistarību vispār nav ko runāt.
Šis tomēr ir darbs, kas agri vai vēlu būtu jāizlasa katram tāpat kā, piemēram, Viktora Igo „Nožēlojamie”, M. Bulgakova „Meistars un Margarita” F. Dostojevska „Noziegums un sods” utt. Vienvārdsakot, grāmata noteikti iekļaujas manā obligāti visiem izlasāmo grāmatu listē.
Citāts:
„Es varu dzīvot viena, ja pašcieņa un apstākļi to prasa. Man nav jāpārdod dvēsele, lai nopirktu svētlaimi. Manī mīt iekšēja, manī iedzimta bagātība, kas var mani uzturēt pie dzīvības arī tad, ja man tiktu liegti visi ārējie prieki vai piedāvāti par cenu, kuru nevaru atļauties maksāt.”