Daniils Harmss ar saviem darbiem manu neviltoto uzmanību piesaistīja jau krietnu laiku atpakaļ, kad zināmajā literatūras un kultūras portālā Satori.lv uzgāju vairākus viņa darbu tulkojumus. Kopš tā brīža es zināju, ka esmu atradis autoru ko citēt un mācīties no galvas. Taču tikai pirms neilga laika uzgāju Neputna mājaslapā šo pilno tulkojumu un lieki piebilst, ka tūliņ tas jau gulēja manā kabatā. Nepieklājīgi zemā cena nespēlēja nekādu lomu pirkšanas faktā – es to būtu iegādājies arī par desmit un divdesmit reizes lielāku summu un jāsaka – grāmata ir to vērta.
Jana Kukaine jau priekšvārdā min, ka Danīla Harmsa „Gadījumi” izraisa dīvainu vēlmi to deklamēt priekšā citiem, tomēr jāsaka, ka būtu stingri jāizvēlas publika, kam to darīt, jo kāds varētu arī nesaprast. Nav jau gan tā īsti ko saprast, jo, ja nemeklējam Harmsa tekstos, kādu literāri pamatotu jēgu, vai saistības ar 20. gs. kultūru, filozofiju utt. miniatūras ir vienkārši jautras un smieklīgas un tādas tikai tāpēc, ka ir tik absurdas. Citējot tās citiem, mēs gaidām, lai tie nemeklējot loģiku absurdā apjauš to burvību. Tomēr plāns ledus pa kuru staigāt, jo loģikas meklēšana tur, kur tā ir nosacīta raksturīga lielai daļai cilvēku un tā jau ir problēma. Tomēr nevajadzētu turēt Harmsu zem pūra un kādā saviesīgā pasākumā stingru balsi nodeklamēt „Anekdotes no Puškina dzīves” vai sliktākajā gadījumā „Satikšanās”. Atzinība, lai arī kāda, noteikti nepaskries jums garām. Ja, jums nepietiek ar deklamēšanu vien tad varat noorganizēt miniatūru teātra aktieru trupu un uzvest kādu mini ludziņu, kas sastopamas šo trīsdesmit miniatūru vidū. Harmss ir daudzpusīgs rakstnieks, tas nu ir skaidrs.
Ja, tomēr lasītāju neapmierina Harmsa daiļrade un pēc pirmajām izlasītajām lapaspusēm gribās sviest to pret sienu vai mest ārā pa logu pakaļ krītošajām vecenēm, to darīt nevajadzētu, jo grāmatas glītais noformējums, nemaz nerunājot par Raida Kalniņa zīmējumiem ir īsti atbilstīgs Harmsa neparastajai daiļradei t.i. māksliniekam ir izdevies radīt attēlus, kas iet roku rokā ar miniatūrās mītošo noskaņu. Man piemēram kļuva baisi ap sirdi, kad lasīju „Lāde” un aplūkoju savādo ilustrāciju lapas malā. Atlika vēl tikai audiosistēmā iemānīt Mocarta Rekviēmu vai filmas „Migla” (2007) soundtreku. Kopumā sakot, lielisks darbs – Daniila Harmsa daiļrade,Vasīlija Voronova tulkojums, Raida Kalniņa zīmējumi, Ingrīdas Zāberes mākslinieciskais noformējums, Janas Kukaines priekšvārds utt. Prieks, ne tikai par grāmatas saturu, bet arī par to, ka grāmata lieliski ieguļ kabatā un ir vizuāli skaista.
Ļoti liels prieks un atzinība jāizsaka Janai Kukainei par saturīgo un informējošo priekšvārdu, kas darīja zināmas daudzas svarīgas lietas par Harmsa radošo dzīvi. Tekstiem, kuri bez šiem komentāriem varētu arī palikt vienkārši absurdas anekdotes, tādi vajadzīgi vairāk nekā jebkurā citā gadījumā. Tāpat arī tulkotāja Vasīlija Voronova pēcvārds nāk kā saukts pēc pavadītajiem mulsuma brīžiem Harmsa valodas spēlēs. Šī grāmata ir ideāls pretendents uz „mīļākās grāmatas” statusu cilvēkiem, kas dzīvē meklē visu neparasto un alkst pēc sabiedrotā. Ceru, ka šis nav pēdējais Daniila Harmsa darbu tulkojums, jo absurda literatūras žanrs diemžēl ir gaužām skopi atalgots ar uzmanību mūsu zemē un noteikti prasītos pēc krietna papildlādiņa Latvijas absurda lielgabalā.