Galvenais iemesls kāpēc izlasīju šo skandāliem apvīto un visiem zināmo Selindžera darbu diemžēl bija ziņa par autora nāvi, kas pāršalca pasauli pirms dažām nedēļām, vēstot, ka dižais rakstnieks pēc gandrīz pusgadsimta ilgas klusēšanas (publicējies viņš nebija kopš 1965. gada, jo atzina, ka vēlas rakstīt tikai priekš sevis) mierīgi atstājis šo pasauli dabīgā nāvē 91 gada vecumā. Lai gan, šis darbs bija ielikts manā lasāmo grāmatu sarakstā jau krietni sen, taču vienmēr atradās kāda atruna, kas bija traucējusi beidzot iepazīties ar to un nākas atzīt - nebūtu Selindžers aizgājis aizsaulē, es joprojām šo darbu nebūtu izlasījis, neskatoties, ka tas ir iekļauts mūsdienu obligātajā literatūras listē skolās un arīdzan atsauksmes un viedokļi runā paši par sevi. Bet, līdzīgi, kā Vonnegūta nāve pavilka mani izlasīt gandrīz visus viņa darbus, tā arī Selindžers, aizejot viņsaulē, pievērsa manu necilo uzmanību gan viņa darbiem, gan viņa pretrunīgajai un interesantajai personībai.
Stāsts par pretrunu mocīto jaunieti Holdenu likās vairāk vai mazāk dīvains, jo aiz savas ārējās vienkāršības un pašsaprotamības maskas slēpj pavisas citu stāstu, kas paviršam lasītājam nebūs ieraugāms. Tieši tāpēc daudzi viedokļi dalās attiecībā uz šo darbu, jo Selindžers tomēr ir bija sava amata meistars un nākas piekrist R. Raitai-Kovaļovai, kas priekšvārdā jau minējusi, ka Selindžers nevienam ar karotīti neko neiebaro, viņš liek lasītājam domāt. Tāpēc arī man pirmajā mirklī pēc darba izlasīšanas bija tāda kā mulsuma un vilšanās sajūta, jo nebiju ieraudzījis to, ko vēlējos ieraudzīt, biju dusmīgs uz autoru, ka tas liek man domāt. Tikai vēlāk, pārdomājot stāstu un pārlasot vēlreiz dažas lappuses secināju, ka šajā darbā, katrs var atrast to, ko viņš vēlas atrast – kāds atrod sevi, kāds savu draugu vai paziņu, kāds stāstā rod visas sabiedrības pausto domu un attieksmi. Par sevi man nav grūti teikt – Holdenā Kolfīldā es ieraudzīju kaut ko ļoti skaistu un patīkamu un reizē kaut ko riebīgu un kaitinošu. Es varētu teikt par šo darbu, ka man tas ļoti patika un varētu arī teikt, ka man tas riebās. Pirmo reizi pēc kāda stāsta izlasīšanas mani pārņēma tādas sajūtas un tāpēc es gribu teikt, ka darbs ir dīvains, šis darbs ir šedevrs.
Holdena rīcība situācijā, kad viņš tiek izmests no skolas un nolemj atlikušās dienas pavadīt nevis kopmītnēs ar biedriem, kuri viņam riebjas, bet bez kuriem viņš jūtas skumji, liekas gan saprotama, gan muļķīga. Holdens dažās naktīs Ņujorkā iejūtas pieaugušo dzīvē un līdzīgi kā Rokantēns Sartra romānā „Nelabums” piedzīvo „nelabumu”, tā arī ko līdzīgu piedzīvo Holdens. Jāpiemin, ka holdenam ir tikai 16 gadu, bet sava garā auguma dēļ viņu ir iespējams noturēt par vecāku. Bieži nākas iedomāties sevi Holdena lomā un salīdzināt savu rīcību tādā situācijā, kaut gan, nav vajadzīgs pēc sevis pielīdzināšanas Holdenam – Holdens pielīdzinās jums.
Ir grūti teikt kaut ko vairāk par šo darbu, jo katram tas būs savādāks un personīgāks. Šis darbs ir intīmāks par jebkuru citu ko esmu lasījis, jo tas burtiski ielaužas jūsos un nedaudz parevidē emocijas, prātu un dvēseli. Noslēgumā teikšu to ko teicu jau pirmīt: Man šis darbs patika, bet reizē arī riebās. Ar dziļu cieņu pret šo izcilo rakstnieku iesaku katram izlasīt vismaz „Uz kraujas rudzu laukā”