Darbība norisinās 19. gs beigās Londonā, bet, lasot rodas sajūta, ka Trīs vīri ir vienkāršas mūsdienu personas nevis džentelmeņi no 19.gs Anglijas, kas, šķiet, skaidrojams ar cilvēka dabas un dzīves noteikto likumu nemainību laika gaitā. Darbu varētu nodēvēt arī kā parasta ceļojuma aprakstu, tikai sīko dabasskatu un iespaidu attēlojumu vietā ir tīri sadzīviskas, dažubrīd aplamas un muļķīgas ainiņas, kuras, piekritīsiet, ir neizbēgamas, ja trīs stiprā dzimuma pārstāvji izlemj doties vairāku nedēļu garā laivu pārbraucienā pa upi.
Pats Džeroms K. Džeroms zināms arī pēc darbiem „Trīs vīri uz vellapēda”, kurā attēloti tie paši iepriekšminētie draugi, tikai pēc desmit gadiem, veicot ceļojumu pa Vāciju uz velosipēdiem, bet romānā „Trīs bērni un es” viens no varoņiem, kas darbojies iekš „Trīs vīriem laivā”, attēlots, kā precējies, trīs bērnu tēvs. Tādu atzinību, kā par romānu „Trīs vīri laivā” pārējie Džeroma K.Džeroma darbi gan nav ieguvuši un atsevišķos gadījumos pat tiek nopelti, bet neskatoties ne uz ko, noteikti ir vērts izlasīt gan „Trīs vīri laivā”, gan, tā saucamos, turpinājumus.
Es domāju. Lieki ir piebilstams tas, ka autora nepārsātinātais un trāpīgais humors spēj lasītāja sejas izteiksmē ieviest kaut nedaudz gaišāku vaibstu, izvilinot ne vienu vien smīnu pat uz nelabojamākā pesimista lūpām. Bet galu galā jāsāk ar to, ka darbs nav tikai pliks, smalku joku savārstījums, bet gan kaut kas dziļāks un filozofiskāks, jo aiz katra uzrakstītā teikuma slēpjas neliels sarkasms vai atziņa vismaz par to, ka cilvēciskā būtne ir tikai nekvalitatīvs skulptora darbs un smejamies mēs jau tikai paši par sevi, nevis par kādu ārpuszemes iemītnieku. Katrā no aprakstītajiem amizantajiem notikumiem un atklāsmēm mēs varam atrast paši sevi un nonākt pie atskārsmes, ka mēs taču attiecīgajā situācijā nemaz savādāk nebūtu rīkojušies. Vai tad nē?
Ja Kurts Vonnegūts par cilvēci ņirgājās daudz tiešāk un bezkaunīgāk, tad Džeroms K. Džeroms visu pasniedz nedaudz maigāk un sniedz mums tikai to vienkāršāko uzdevumu, palūkoties uz būtni, ko sauc par cilvēku, no malas un saprast, kas tad mēs īsti esam. Bet jebkurā gaidījumā, lasot šo darbu, mēs varam, kaut nedaudz atslēgties no apkārtējās pasaules un ienirt fantāzijas dzīlēs uzburot katru varoņu neveiksmi savām acīm, radot galējo priekšstatu par šīm personībām, viņu muļķībām vai autora ielikto kopatziņu.
Runājot par to, kāpēc šī grāmata ir izpelnījusies tādu vispārēju atzinību, var bilst to, ka, mēs visi esam nedaudz noguruši, vismaz vienkāršie lasītāji kā es, lasot par nebeidzamajām likstām, slimībām, varmākām, bērnu zagļiem utt. kas ir pārpludinājis literatūru, attiecinātu uz 19. gs, par piemēru minot Viktora Igo darbus, kuros bez mīlestības, iespaidīgās arhitektūras un karaļa dzimtas dzīves krāšņuma, ir rodami nebeidzami apraksti tēmēti uz vienkāršās tautas dzīvi, kura nemaz tik spoža nebija, bet Džeroms K. Džeroms šajā, varbūt nedaudz maldīgajā priekšstatā, ir ienesis nedaudz gaismas un parādījis to, ka arī „parastajiem” ļaužiem bija sava dzīve, izpriecas un humors ar kuru dalīties un kuru izdzīvot. Tiesa gan starp abu rakstnieku dzīves laikiem ir neliela atšķirība, un tas, noteikti, nav vāji vērā ņemams faktors.
Kopējā kontekstā skatoties, darbs likās gana aizraujošs un neparedzams, neskatoties uz vīru neveiksmēm, pat iekārdināja iesaistīties pašam tamlīdzīgā afērā. Vēlos vēl piebilst, ka romāna noslēgumā gan biju gaidījis nedaudz savādāku iznākumu, jo beigas likās nedaudz sasteigtas un norautas, bet varbūt tā tikai bija nožēla par to, ka izlasīta jau ir pēdējā lappuse un jautrība beigusies. Tad nu spriediet paši un nežēlojiet līdzekļus šī darba iegādei vai arī kāpiet laivās un izbaudiet paši visus dabas un cilvēka sniegtos pārsteigumus un jaukumus.