Pirms izlasīju šo darbu Hansa Falladas vārds man asociējās vien ar bērnībā bieži redzētu pabiezu, neinteresantu grāmateli, kurai uz vāka uzzīmēts smieklīgs vīrelis ar cilindru uz galvas un kas allaž mētājās mammas grāmatu plauktā. Grāmata starp citu saucās „Dzelzs Gustavs” Nezināmu iemeslu dēļ pat pusaudža gados šī grāmata bija paslīdējusi garām manai vērībai un es labāk izvēlējos septīto reizi pārlasīt Žila Verna „20 000 ljē pa jūras dzelmi” nekā iemest aci iepriekšminētajā darbā. Līdz ar to, Hansa Falladas vārds man tīri zemapziņā bija „iedējis” asociācijas par sevi, kā par rakstnieku kas raksta neinteresanti. Muļķīgi vai ne? Un pēc daudziem gadiem es nejauši atkal uzdūros šim rakstniekam, tikai šoreiz nevis darbam „Dzelzs Gustavs”, bet gan „Cilvēki mirst vientulībā”. Un paldies dievam, ka uzdūros, jo šī grāmata izrādījās varen gards un drūmu, pārdomām bagātu noskaņu raisošs kumoss manām lasītāja smadzenēm. Tātad šoreiz par Hansa Falladas pacifistisko un cilvēcisko darbu „Cilvēki mirst vientulībā”
Jau priekšvārdā tiek minēts, ka šis romāns pašos pamatos ir balstīts uz patiesiem notikumiem un materiāli tā tapšanai lielākoties ņemti no gestapo arhīva. Un atsaucoties uz šo faktu arī es no savas puses varu piebilst, ka šis darbs līdzīgi kā Remarka darbi ir lielisks veids kā sajust gandrīz vai uz savas ādas to atmosfēru, kas iespējams valdīja aprakstītajā laika posmā un arīdzan papildināt savas teorētiskās zināšanas par, teiksim Otro pasaules karu, ar tīri noskanīgām, emocionālām un sadzīviskām zināšanām. Beigās lasītājam veidojas tīri labs priekšstats par pagātnes notikumiem un posmiem, kuros viņš pats nav piedalījies. Tāpat ar jebkuru citu darbu, piemēram, ja es izlasu Viktora Igo „Nožēlojamie”, tad nedaudz, nu tīri pašmācības ceļā pastudēju par Francijas 19. gs kultūru, arhitektūru, sadzīvi utt. un tad vēlreiz izlasu iepriekšminēto darbu, man jau ir radies pienācīgs priekšstats par laiku, kad tas tika sarakstīts. Un tieši tāpat ar citiem darbiem. Bet, pieņemu ka šāda vispārīga un triviāla atziņa ir nonākusi pie katra indivīda savā laikā un savā veidā, tāpēc daudz lieki „ūdeni nelejot” pievērsīšos pašam darbam.
Kā jau liela daļa literāru darbu, kas tapusi pēc Otrā pasaules kara, arī šis apjomīgais romāns (1947) runā gandrīz vai ar pašu proletariāta balsi un savā smeldzībā un emociju patiesumā ir gan unikāls, gan tieši otrādi – pēckara laikam raksturīgs. Jāpiebilst ka romāna lapās savas pēdas atstājis 20. gs. vidum raksturīgais eksistenciālisms, ko visspilgtāk var manīt tieši grāmatas beigās, kad lasītājam tiek attēlotas galveno varoņu pārdomas galējās izvēles priekšā…līdz tam gan „aizlasieties” paši. Ja pirms šī darba lasīšanas nedaudz iepazīsieties ar eksistenciālisma filosofiju un Ž. P. Sartra daiļradi, tad garantēju, ka spriest un salīdzināt būs krietni vien interesantāk. Ja ieraugot grāmatas lappušu skaitu nobīstaties, tad es varu teikt, ka bailēm nav pamata un apsolu, ka romāns aizies tikpat viegli kā kārtējā Twilight grāmata pusaudžu meitenei. Grāmata ir ļoti interesanta. Neskaitāmās personības, katra ar savu raksturu, pagātni un īpatnībām romāna gaitā „samiksējas” un veido tādu kā tīklu ar savstarpējām likumsakarībām un paralēlēm. Notikumi, kas seko viens pēc otra ne mirkli neliks jums atslābt un novērsties no grāmatas. Nodaļas pamīšus katra vēsta par attiecīgās personas piedzīvojumiem un darbībām, kas nākamajā nodaļā redzamas otrajā plānā un no jau citas personas redzesloka. Lieki piebilst, ka romāna uzbūve un kompozīcija ir visnotaļ oriģināla un varbūt kādam pat nepierasta, taču nekādā gadījumā neērta vai traucējoša. Reizēm pat gribas pašķirt dažas lappuses atpakaļ un vēlreiz pārlasīt iepriekšējās nodaļas, lai labāk saprastu nākamās. Kā jau nopratāt, lasot šo darbu ir krietni vien jāpalauza galviņa un jāsasprindzina uzmanība, taču tā ir viena no grāmatas esencēm, neliels sīkums, kas padara tādu nodarbi kā lasīšana interesantāku un aizraujošāku.
Savukārt runājot par emocionālo nokrāsu šajā darbā, baidos, ka jāsaka varen drūms un melanholisks tas man likās, taču ne tik ļoti, lai sabojātu jums dienu un liktu novērsties no astronomiskā pavasara apbrīnošanas un izbaudīšanas. Vēl drūmāks fakts ir apziņa, ka nekas īpaši fantazēts un piedomāts šajā darbā nav, ja nu vienīgi varoņu vārdi un sadzīves sīkumi. Nāve, pašnāvība, gestapo neiecietība, Hitlers, nenovīdība, alkatība, alkohols, netaisnība utt. – tas viss kādreiz ir bijis un ir joprojām, tikai varbūt ne tik koncentrētā un tiešā formā. Lasiet šo darbu un topiet labāki, iecietīgāki un viedāki attiecībā pret sevi un citiem. Nobeigumā citāts:
„Katru pirmdienu un ceturtdienu miroņu namu sagrābj nemiers. Rēgi cilvēku izskatā sāk rosīties jau naktī, viņi tup pie durvīm, viņu locekļi dreb, viņi ieklausās gaiteņu trokšņos. Vēl sargi tāpat vien soļo, pulkstenis ir divi naktī. Bet drīz… Varbūt jau šodien. Un viņi lūdzas, skaita lūgsnas: vēl tikai šīs trīs dienas , vēl tikai šīs četras dienas līdz nākamajai soda dienai, tad es būšu ar mieru, tikai vēl šodien ne! Un viņi lūdzas, viņi lūdz dievu, viņi diedelē.
Kāds pulkstenis nosit četri. Soļi, atslēgu žvadzoņa, balsu murdoņa. Soļi tuvojas. Sirds sāk dauzīties, pār visu ķermeni izspogo sviedri. Pēkšņi kāda atslēga nočirkst slēdzenē. Klusu, un klusu, tā taču ir blakus kamera, kuru tagad slēdz vaļā, nē, tā ir aizviņējā! Tava kārta vēl nav klāt. Aši apspiests kliedziens: nē! Nē! Palīgā! Kāju švīkoņa. Klusums. Sarga vienmērīgie soļi. Klusums. Baiļu pilna gaidīšana. Es to neizturēšu…”