Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds, izdevniecība „Liesma”, 1987
No vācu valodas tulkojusi Ērika Lūse
224 lpp.
Pēdējā laikā Hansa Falladas darbi ir pārliecinoši dominējuši manā lasāmo grāmatu sarakstā, atstājot puslasītas tādas grāmatas kā Pēteris Strubergs „Trīs pērles Āzijas kaklarotā”, Dmitrijs Veriščagins „Atbrīvošanās”, Johanness un Pēters Fībagi „Mūžības mašīna” (šo gan vairs neturpināšu, jo uzzināju visu ko vēlējos par Mannas mašīnu un tās eksistences hipotēzēm) un citus darbus, pie kuriem protams vēl atgriezīšos. Šis fenomens, ja drīkst to tā saukt, skaidrojams ar Falladas prasmi rakstīt vairāk nekā interesanti un aizraujoši. Tikai tagad esmu pamanījis, ka jau krietnu laiku izvēlos lasīšanai tikai zinātniska un filozofiska rakstura grāmatas, tā pati „Trīs pērles Āzijas kaklarotā” nedaudz pievīla mani, jo cerēju atrast tajā ko līdzīgu Ekspedīcijas „Pasaules jumts” saistošajam stāstam, taču pretī mani gaidīja diezgan sausi, taču ne mazāk interesanti un vēl jo vairāk izglītojoši fakti un skaidrojumi, kas ietverti saistošā tekstā. Jau kuro mēnesi cenšos tikt galā ar A. Kamī „Mīts par Sīsifu”, Karls Jasperss „Ievads filozofijā”, pavisam nesen nākusi klāt arī Ž.P. Sartra „Domas un atklāsmes” u. c. vienlīdz labas grāmatas, ko es, kā tāds autodidakts sagrābies, cenšos sagremot. Hanss Fallada man palīdzēja kādu mirkli atpūsties un nomierinot prātu, likt darboties dvēselei. Tieši tā, lasot Falladas darbus pierasto kņudēšanu smadzenēs nomainīja nedaudz piemirstā nieze krūtīs un „Dzērāja” gadījumā, plosošs smagums un emociju viļņi, kas ar katru izlasīto teikumu arvien pieauga, draudot izspert sirdi laukā pa muti un sāļos šķidrumus pa acu dobuļiem.
Krietnu laiku jau lasu visus viņa darbus pēc kārtas, sākot jau ar „Cilvēks mirst vientulībā” (Jeder stirbt für sich allein, 1947), kura apskats ir rodams arī šī bloga lapās, un beidzot ar „Mazais Cilvēk, ko nu?” (Kleiner Mann, was nun?, 1932) (Apskats ir tapšanas stadijā) un „Dzērājs” (Der Trinker, 1950). Nelasītas pagaidām vēl ir „Dzelzs Gustavs” (Der eiserne Gustav, 1938) un „Starp vilkiem” (Wolf unter Wölfen, 1937), taču domāju arī šos darbus drīz vien pieveikt un noteikti arī uzrakstīt par tiem kādu rindiņu.
Pievēršoties apskatāmajai grāmatai, jāsaka, ka ne tikai tās nosaukums, bet arī vizuālais noformējums jau pirmajā acu uzmetienā rada baismas nojausmas par tās saturu – melnbaltā sēpija tonī uzņemta bilde ar saviebtu, varbūt nemaz ar tik traki nenodzertu, bet drīzāk pamatīgu mēriņu ieņēmuša pusmūža vīrieša gaļīgo viepli. Divas miglainas acis rezignēti raugās, it kā cauri jums – tieši dvēselē. Tumšiem bārdas rugājiem apslēpta, sejas apakšā vīd pretīgumā sašķobīta mute, kas radusi tvert pēc pudeles kakliņa, kā zīdainis radis tvert pēc krūts. Trūkst vēl tikai dūšīgāku maisu zem acīm un pārplēsta deguna, lai varētu teikt – jā, šitais te ir zildegunis, plencis gatavais. Attēls nemaldina. Stāsts sākas interesanti taču uzreiz var manīt, ka nebūs labi. Kompozīcija ved uz neapšaubāmu kulmināciju. Pēc pirmās pudeles, strīda un vājuma mirkļa seko nākamie, līdz mēs varam skatīt cilvēka pagrimuma pēdējo pakāpi. Pretīgas ainas virknējas viena pēc otras, lasītāja smadzenes nespēj vien tās vizualizēt un dvēsele pieņemt. Kad biju pabeidzis lasīt šo grāmatu, vienīgie vārdi, kas nāca man pār lūpām bija cik briesmīga, briesmīga grāmata. Ilgi nevarēju atbrīvoties no nepatīkamās sajūtas un domām ne tikai par alkoholismu, bet arī par atkarībām kopumā, taču tagad, ar skaidru galvu (cik ironiski skan) varu teikt, ka ne vien izcils, bet arī zināmā mērā pamācošs un derīgs ir šis darbs. Taču derīgs ne jau klasiskajā moralizēšanas nozīmē, bet derīgs tīri praktiski. Moralizēts šeit netiek ne druskas, taču parādīta visa dzērāja dzīves zampa un realitāte gan. Neviens nesaka: redzi, cik briesmīgi ir šņabi dzert. Drīzāk jau: redzi, ir arī tāda dzīve, gribi meties tajā, negribi nemeties.
Grāmatas beigas, kā jau tas Hansam Falladam mēdz gadīties, mani pārsteidza un noteikti pārsteigs arī jūs. Vietām stāsts varbūt ir par kripatiņas daļu pārspīlēts un neticams, taču tam nav jāpievērš liela uzmanībā. Tiešām iesaku izlasīt šo grāmatu visiem, kas staigā uz divām kājām un reizēm mēdz nīst un mīlēt, draudēt un piedot, uzklausīt un runāt, grēkot un svētuļot.
„Taču nakts vidū, īsi pēc pulksten vieniem, jau atkal atrados basām kājām, pidžamā ēdamistabā un aši iztukšoju to, kas vēl trijās pudelēs bija palicis pāri. Un, kamēr vēl turēju pēdējo pudeli pie mutes, ar nežēlīgu skaidrību sapratu, ka esmu pazudis, ka man nav vairs glābiņa, ka esmu ar miesu un dvēseli alkohola varā. Tagad bija vienalga, vai es vēl kādas dienas vai nedēļas noturos kaut cik cieņas un pieklājības robežās, - tikpat viss pagalam. Lai tik viņa nāk, tā Magda, un redz mani te dzeram! Neslēpdamies pateiktu acīs, ka esmu dzērājs un ka viņa mani par tādu pataisījusi - viņa ar savu ellišķīgo krietnumu!” (36. lpp.)