Romāna darbība norisinās sešdesmito gadu beigās, Tokijā, laikā, kad leģendārā Britu rok/pop grupa „The Beatles” un vēl vesela kaudze visiem zināmu mūzikas leģendu atradās savas slavas zenītā un priecēja klausītāju ausis teju jebkurā pasaules nostūrī. Sešdesmito gadu stilīgajām noskaņām maigi laužoties caur grāmatas rindkopām, romāns liek lasītājam vien bezpalīdzīgi nopūsties un uzgriezt skaļāk fonā skanošo Bītlu „Norvegian Wood”, aizkūpināt cigareti, iemalkot Chivas Regal viskiju un doties līdzi Toru noskaņu, sajūtu un pārdzīvojumu gājienam. Toru nav parasts jaunietis un noteikti es neesmu vienīgais „acīgais” lasītājs, kas Toru raksturā, personībā un uzvedībā sazīmēja Holdenu Kolfīldu no Selindžera romāna „Uz kraujas rudzu laukā”. Es domāju, tā nav nejaušība un romāna autors noteikti apzināti vai neapzināti ir iespaidojies no šī visnotaļ spilgtā un sarežģītā tēla. Holdenu Toru runas veidā pamana arī viena no galvenajām romāna varonēm Reiko, kad tikko iepazīstas ar viņu: „Jums ir savāds runas veids. Vai jūs mēģināt atdarināt to puisi no „Kraujas rudzu laukā?”” [124.lpp]
Īsi sakot, romāna pamatā ir stāsts par jauna studenta Toru traģiskajām attiecībām ar depresijas un skumju sagrauzto Naoko, kas nespēdama pārdzīvot sava dvēseles radinieka un drauga Kizuki pašnāvību, tiek ievietota īpašā, no sabiedrības pilnīgi nošķirtā sanatorijā, kur īpašos apstākļos nododas savdabīgai, mentāli dziedinošai rutīnai un terapijai. Toru un Naoko ir saistīti ar ļoti īpašu, nepārraujamu saikni, kas ietver sevī gan līdzīgos un neparastos abu jauniešu raksturus, gan traģisko Kizuki nāvi, kurai lemts kļūt par nesagraujamu tiltu starp tiem. Nākas piebilst, ka personību raksturi, kas darbojas šajā romānā ir ļoti sarežģīti un komplicēti, tāpēc, dažreiz ir grūti izprast varoņu rīcību un motīvus. Tieši tāpēc, katru romāna varoņa vārdu, sajūtu, darbību utt. mums jācenšas izdzīvot kā uz savas ādas, pilnībā atmetot jebkādus aizspriedumus, tādējādi būs iespējams no romāna dabūt ārā pēc iespējas vairāk un sajust līdz kaulam to noskaņu un melanholiju, kas brīžiem pavīd caur romāna rindiņām.
Šis ir viens no tiem nedaudzajiem romāniem, kam ir vairākas sejas resp. tam ir sava drūmā, melanholiskā un filosofiskā puse, bet paralēli tai mēs varam sekot līdzi aizraujošam, bezrūpīgam un vienkāršam stāstam. Šīm divām „sejām” mijiedarbojoties, gluži kā ķīmiskas reakcijas rezultātā mēs iegūstam šo neatkārtojamo un oriģinālo darbu. Grēks būtu nepieminēt arī Haruki Murakami apbrīnojamo spēju ar vienkāršu valodu un īsiem teikumiem ļoti krāšņi attēlot apkārtējo vidi, kurā norisinās darbība t.i. lasot šo romānu ir ļoti viegli radīt prātā gan ainavas, gan iztēloties cilvēku tābrīža emocijas. Diemžēl pagaidām šis ir vienīgais Haruki Murakami darbs, ko esmu lasījis, tāpēc nevaru salīdzināt šo darbu ar citiem viņa veikumiem, bet, domājams, drīzumā tas mainīsies.
Noteikti jāpiemin arī tas, ka šajā darbā sastapsiet daudz, diezgan atklātas intīmas ainas, bet tas noteikti nebūs iemesls, kas mulsinās, lai gan, runājot par seksualitāti attiecībā pret šo darbu, man nedaudz dīvaini likās tas, cik ļoti svarīga loma seksam ir divu cilvēku attiecībās. Protams es nenoliedzu, ka sekss ir neatņemama divu pretējā dzimuma pārstāvju nopietnu attiecību sastāvdaļa, bet šajā romānā tas šķita nedaudz pārspīlēti. Atļaušos pieņemt, ka sekss bija viens no daudzajiem simboliem šajā romānā.
Nobeigumā ievietošu citātu, kas mani ļoti aizkustināja:
„Es biju slimnīcā, kur apciemoju kādas savas kursabiedrenes tēvu. Es viņa palātā apēdu dažus gurķus. Kad viņš dzirdēja mani tos skraukšķinām, arī viņam sagribējās gurķi, un viņš to apēda ar tādu pašu troksni. Tomēr pēc piecām dienām viņš nomira. Man joprojām atmiņā saglabājies troksnis ar kādu viņš ēda to gurķi. Cilvēki pēc nāves atstāj dīvainas atmiņas par sevi.” [235lpp]]