Jau pirms vairākiem gadiem, paņēmis rokā H. Heses slavenāko romānu „Stikla pērlīšu spēle” es sapratu, ka esmu atradis rakstnieku, nē cilvēku, kura filozofija, pasaules un cilvēka interpretējumi, kā arī rakstības stils un valoda savaldzinās mani un kļūs par vienu no tuvākajām lietām visā manā dzīvē. Es nebiju kļūdījies un pēc attapšanās no Heses radītās pasaules iekš Kastālijas mūriem manas acis alkatīgā negausībā aprija tādus šī autora romānus kā „Sidharta”, „Zem rata”, „Demians”, „Narciss un Zeltamute” u.c. un katrs no tiem spēja mani uzrunāt savādāk un pavēstīt man kādu jaunu atklāsmi par pasauli, cilvēkiem un galvenokārt jau pašam par sevi. H. Heses spēcīgā iespaidā, es iegādājos Ēriha Fromma „Psihoanalīze un dzenbudisms”, lai mācītos izprast, kas ir psihoanalīze, un kādi ir tās nostādījumi Rietumu un Austrumu kultūrās, taču būdams pārlieku neprasmīgs literatūras izvēlē, nesapratu no iepriekšminētā darba ne pieci, rezultātā Ē. Fromma darbs šobrīd lepni uz saviem dižajiem vākiem krāj putekļu segas un gaida, kad es, jau paaudzies un viedāks spēšu tam pieķerties klāt vēl reizīti, lai beidzot izlobītu kādu diženu zinti. Taču ne jau par to es gribēju šobrīd runāt. Zināms, ka H. Heses darbos psihoanalīzes jēdziens nav svešs un gribēju vien teikt, ka nenāks par ļaunu kaut skaidrojošajā vārdnīcā uzmeklēt šī vārda un zinātnes skaidrojumu pirms ķeraties klāt Heses darbiem. Labi, tas lai paliek ievadam. Runājam mēs šoreiz par Hermaņa Heses izcilo filozofiski psiholoģisko romānu „Stepes vilks”. Ar nodomu es nepieminēju šo darbu augstākminētajā uzskaitījumā, jo tik ļoti liela bija mana vēlme to izcelt un parādīt jums tā nozīmi manā personiskajā vērtējumā.
Paradoksāli, bet man nezināmu iemeslu dēļ par šo grāmatu līdz šim nebiju uzrakstījis ne rindiņas, ja neskaita neskaitāmās lapiņas ar norakstītām frāzēm un citātiem, kas man likušies norakstīšanas vērti. Un vēl šobrīd es kaunīgi noliecu galvu šī fakta priekšā, ka par veselu kaudzi labu grāmatu esmu spējis uzrakstīt apskatus, bet mana, jāsaka „Bībele”, kuru esmu īsā laika periodā godam izlasījis divas reizes un plānoju pieķerties arī trešo reizi, ir paslīdējusi garām manai „apskata” acij. Kā tas nākas? Jūs jautāsiet. Nesaprotu, zvetē kaut ar mietu, bet nesaprotu. Es atbildēšu. Pat tagad ir ārprātīgi grūti kaut ko teikt par šo grāmatu. Varbūt pie vainas fakts, ka šī ir viena no nedaudzajām grāmatām, varbūt pat vienīgā, kas man ir kļuvusi tik tuva. Varbūt arī es to tik labi nesaprotu, lai uzdrošinātos rakstīt par to. Varbūt…varbūt vienkārši es nevēlos, lai jūs to lasiet. Varbūt trīsas skrien man pār muguru, kad es iedomājos, ka kāds vēl sajutīsies tāpat, kā Der Steppenwolf. Hermīne ir mana un Harijs arī. Varbūt tieši tā, bet varbūt arī nē. Pārāk daudz varbūt. Tomēr centīšos šo to bilst arī šīs grāmatas satura sakarā.
Šis darbs sastāv no divām daļām, resp. rakstnieks ielicis darbu darbā, ja vien tā drīkstētu izteikties. Vienkārši sakot, mazā brošūriņa, kas iekļāva sevī „Traktāts par Stepes vilku” pēc manām domām varētu mierīgi tikt izdalīta kā atsevišķs darbs un varētu pat būt nepiesaistīts pilnīgi nekam citam, taču ja pirmais spētu dzīvot neatkarīgu dzīvi, tad otrs bez šī pirmā nu nekādi nespētu pastāvēt. Vismaz nespētu pastāvēt, kā pilnvērtīgs darbs. Tāpēc ir ļoti svarīgi pienācīgi iedziļināties un izprast šo pirmo daļu, jo pārējais grāmatas teksts pretējā gadījumā varētu kļūt gandrīz bezvērtīgs. Gandrīz tikpat svarīgs cik viss pārējais darbs, šajā grāmatā ir izdevēja priekšvārds, jo tas vienkāršā stāstījumā lieliski iepazīstina lasītāju ar romāna darbības aizsākumu un personu raksturojumiem. Jāpiebilst arī, ka šo grāmatu nevar izlasīt. To var lasīt divas, trīs sešas reizes un ar katru reizi piekļūt tai nedaudz tuvāk vai tieši otrādi – attālināties no tās. Personīgi man šī grāmata vienmēr stāv pa ķērienam, lai es bez liekas kavēšanās varētu lietot to. Lietot? Jā, lietot kā apreibinošu vielu, kā opiātu, kas sniedz veldzi, kad pasaule kļuvusi pārāk neciešama.
Tiem, kas ir lasījuši Ž.P.Sartra „Nelabums” un F. Dostojevska „Noziegums un Sods” noteikti nepaslīdēs garām līdzības galveno personāžu starpā. Harijs varētu būt analogs Raskoļņikovam un Rokantēnam un otrādāk. Visi šie, šķietami dažādie, bet tomēr tik tuvie personāži atrodas tādā kā citā garīgās attīstības vai deģenerācijas posmā. Šķiet, šizofrēnija piemīt katram no šiem varoņiem, pieņemot, ka šizofrēnija ir kaut kas super –cilvēcīgs vai pilnīgi nošķirts no jebkā cilvēciska. Iespējams, tā ir mūsu zemapziņas pasaule, kas ar apbrīnojamu prasmi ir uzlikta uz papīra. Reizē tik biedējoša un skaista.
Kas tad ir šī darba esence? Jautāsiet. Atbildes nav, jeb to ir vairāki tīkstoši, līdzīgi kā personību katrā dvēseles šķautnē. Nāve, Dzīve, Eksistence, Intelekts, Deģenerācija, Ģenerācija, Nostaļģija, Bezapziņa utt. Nespēju jums pavēstīt kas ir šis romāns vai kāpēc tas ir, un esmu drošs, ka to nekad nespēs neviens.
Droši lasiet šo darbu, tikai rēķinieties, ka kādā brīdī, kad būsiet pienācīgi tajā iedziļinājies, jūs gluži kā Harijs sapratīsiet, ka jūs neesat viens vesels, pareizāk sakot jūsu dvēsele nav nedalāma vienība. Tikko būsiet sapratis savas personības varenību un apzinājis to skaitu, jūs jutīsiet, ka dzīvot kļuvis vieglāk. Pielāgoties kļuvis vieglāk. Saprasties, mīlēt un ļauties dzīves grūtībām vai cīnīties pret tām kļuvis gandrīz vai viegli.
„Tāda tipa cilvēku, kāds bija Harijs, pasaulē nav mazums — pie tiem pirmām kārtām pieder daudzi mākslinieki. Viņos visos mājo divas dvēseles, divas būtnes, dievišķā un velnišķā sākotne, tēvišķas un mātišķas asinis, spēja just laimi un spēja ciest tikpat naidīgi un juceklīgi — gan blakus viena otrai, gan viena otrā, kā Harijā mājoja cilvēks un vilks. Un šie ļaudis, kam visai nerimts mūžs, savos retajos laimes mirkļos palaikam nokļūst tik spēcīga un neizsakāmi skaista pārdzīvojuma varā, mirkļa laimes putas palaikam uzšļācas tik augstu un žilbi pār ciešanu jūru, ka šis mirklīgi uzzibsnījušās laimes starojums aizsniedz un valdzina arī citus. Tā — gluži kā dārgas, zūdīgas laimes putas pār ciešanu jūru — rodas visi mākslas darbi, kuros vientuļš, ciešanu mākts cilvēks uz brīdi tik augstu paceļas pāri savam liktenim, ka viņa laime staro kā zvaigzne un visiem, kas to redz, atgādina kaut ko mūžīgu un pašu sapņus par laimi. Visiem šiem ļaudīm, vienalga, lai kā sauktu viņu darbus un veikumus, būtībā vispār nav dzīves, tas ir, viņu dzīve nav esme, tai nav veidola, viņi nav varoņi, mākslinieki vai domātāji tādā nozīmē, kādā citi ir tiesneši, ārsti, kurpnieki vai skolotāji, viņu dzīve ir nebeidzama, mokoša kustība un trauksme, tā ir nelaimīga, sāpju plosīta, šausminoša un bezjēdzīga, ja tās jēgu nesaskata tajos pašos retajos pārdzīvojumos, darbos, domās un veikumos, kas atmirdz pār šādas dzīves haosu. Šā tipa cilvēku vidū radusies bīstamā un briesmīgā doma, ka, iespējams, visa cilvēka dzīve ir vienīgi nejauks malds, nelaimīgās radībās pasaulē laists pirmmātes auglis, neprātīgs, satriecoši neizdevies dabas eksperiments. Bet viņu vidū radusies arī doma, ka cilvēks, kas zina, ir ne vien puslīdz saprātīgs dzīvnieks, bet arī dievu dēls, kam lemta nemirstība.”