Vācu rakstnieks Hermanis Kants (1926) noteikti daudziem būs vairāk pazīstams ar romānu „Impressum” un stāstu krājumu „Mazliet Dienvidjūras” pateicoties kuram, viņš 1962. gadā tika apbalvots ar Heinrika Heines prēmiju un ar Vācu brīvo arodapvienības prēmiju 1963. gadā. Bet, tā kā šodien pabeidzu lasīt viņa romānu „Aula”, kas nemaz nenācās viegli, jo grāmata nav no plānākajām, kā arī, nav no viegli lasāmajām, tad likumsakarīgi vēlos arī nedaudz par to uzrakstīt gan, lai vienkārši izteiktos, gan lai informētu lasītāju par šo romānu kā tādu, jo internetā latviski informācija par to praktiski nav atrodama, kur nu vēl kāds viedoklis vai tēze. Tātad jau apskata sākumā vēlos teikt, ja nejauši gadās uziet šo lielisko grāmatu bibliotēkā vai kādā tirgotavā (varu pačukstēt, ka gan „Impressum”, gan „Aula” ir atrodamas Satori grāmatnīcā uz Lāčplēša ielas, tikai pa 2.50.Ls gabalā.) tad droši varat ņemt un lasīt – apsolu, ka nenožēlosiet.
Tātad, kā jau pirmīt minēju, romāns nav no viegli lasāmajiem, bet tikai tādā ziņā, ka tas no jums prasīs maksimālu atdevi un koncentrēšanos, jo tiklīdz jūs būsiet „ielasījušies” tā jums pavērsies apbrīnojama un krāšņa pasaule pildīta gan ar nepārspīlētu, smalku humoru (nemelošu, ja teikšu, ka vietām smējos līdz vēdera krampjiem, līdzīgi kā lasot Džeroma „Trīs Vīri Laivā”), gan melanholiju un īsti „Studentiski” intelektuāliem prātuļojumiem, kas liks pašam krietni vien piepūlēties, lai izsekotu tiem līdz un saprastu tos. Bet, lieki nesatraucaties, jo Hermanis Kants ir lieliski parūpējies par savu dārgo lasītāju, lai neliktu tam garlaicībā šņākuļot, kā arī nepieļautu otru galējību resp. nedomājot, truli „noplēst” visas 400lpp., bet pēc pāris stundām jau tās aizmirst. Un, tieši to es arī gribētu uzsvērt, kā kopējo atziņu par šo rakstnieku – viņš pazīst lasītāju un apzinās, ka jūs lieliski iepazīsiet arī viņu. Hermanis Kants ir lietas kursā par to, ka neviens neuzdrošināsies nomest šo romānu kaktā puslasītu, jo šāda rīcība ir vienkārši neiespējama.
Labi, tas par kopējo romāna auru un meistarstiķi būs pietiekami, lai radītu jūsos vēlmi iepazīt to. Tuvāk par romāna struktūru un kompozīciju, jāsaka arī tā bija gana interesanta un neierasta, jo sastāvēja no galvenā varoņa, stāstnieka Roberta Isvala atmiņu uzplaiksnījumiem, kas paralēli mijās ar reālajā laikā notiekošo un brīžiem pat nevarēja saprast, vai atrodamies 1950. gadā vai desmit gadus vēlāk, bet tieši šeit parādās arī šī koncentrēšanās un sekošana līdzi notikumu attīstībai par kuru minēju iepriekš un ar kuru, atzīšos, brīžiem arī man bija problēmas. Starpcitu, jāpiemin arī autora meistarība teikumu būvē, jo tik sarežģītus un pilnīgus, sulīgus teikumus reti nācies ir lasīt. Tātad, romāna gaitā mēs varam iepazīties ar vairākiem draugiem, studiju biedriem, pamatā Robertu, Analogu jeb Karlu Heincu Rīku, kam iedota palama „Analogs” tāpēc, ka viņa leksikā šis vārds ir sastopam gandrīz katrā otrajā teikumā, Jakobu, Roberta labāko draugu Trulezandu, Veru, direktoru Meibaumu un daudziem citiem spilgtiem un ne tik spilgtiem personāžiem no Roberta kādreizējās studenta dzīves, kas savā starpā „draudzējoties”, „nedraudzējoties”, veģetējot vai kā citādu uzturot kontaktu, dodas cauri gan studentu „zinību dzīvei” gan draudzības, mīlestības un piedzīvojumu līkločiem. Turpinot, mēs varam sekot līdzi ciešai draudzībai starp šiem personāžiem, mīlestībai, paveiktiem piedzīvojumiem un kopīgi izcīnītām problēmām un nožēlām, kā arī skaudriem strīdiem un draudzības sašķeltībai. Varam salīdzināt savu kopmītņu pieredzi ar šeit pieredzēto, savu studenta dzīvi ar šeit izlasīto, tāpēc domāju šis romāns neliksies svešs katram sevi cienošam studentam vai studēt gribētājam. Romāns noslēdzas visai savdabīgi, it kā pats autors būtu pieslēdzies tiešsaistē ar lasītāju un izdaraījis secinājumus caur Roberta personu. Grūti pateikt vai romānam ir atrisinājums, bet tas ir tīri individuāls secinājums mums katram. Rezumējot, diezgan padrūms un nostalģisks darbs, protams, kā jau minēju, neizpaliekot ne mīlestības līkločiem, ne draudzības mezgliem un atšķetinājumiem. Neliels citāts noslēdzot šo apskatu:
„Šis tas nenoskaidrots vēl nenozīmē neizvērtētu pagātni. Ja kādam iespējams atskatīties uz dzīvi , kurā viss, gluži viss saskaņots, kurā viss tā sakārtots un pārskatāms kā aritmētiskā skaitļi virknē, tad tā, jādomā, bijusi nejauki garlaicīga, pasīva, jā, tukša dzīve, jāšaubās, vai tāda dzīve šai pasaulē ar tās žņaugiem, piespiedu apstākļiem, lamatām un alternatīvām vispār iespējama. Ja vien cilvēks tā pa īstam gribētu sevī parakņāties, tad droši vien izceltu gaismā daudz ko tādu, kas liktu viņam kaunā nosarkt; iemesls kaunēties atrastos ne vienreiz vien, tāpat atmiņu tēli, no kuriem gribētos mežonīgiem domu aulēkšiem mesties prom. Tas ir tikai normāli. Bet normāli ir arī nostāties jautājumam pretī, nevis jozt prom, lai cik ļoti būtu no atbildēm bail.”