„Meļu dzīres” (2009) ir Jāņa Einfelda (1967) septītā prozas grāmata, kas turpina jau lasītājam tik stilistiski un noskanīgi ierasto un pazīstamo autora īsprozas sēriju, ko 1995. gadā aizsākusi debijas grāmata „Mēness bērns”, bet turpinājuši tādi darbi kā īsprozas krājums „Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs” (2001), „Neļaudis” (2005) un, visbeidzot, jaunā gadsimta pasakas īsprozas grāmatā „Meļu dzīres” (2009). Protams, es runāju tikai par īsprozas krājumiem un nevajag aizmirst tādus Einfelda darbus kā „Cūku grāmata” (1996), romānu „Veči” (1999) un postapokaliptisko romānu „Palaidnis” (2007). Visi Einfelda darbi kopumā ir ieskicējuši, nē, trekniem otas vilcieniem uzgleznojuši autora savdabīgo un oriģinālo tēlu, kas tikai paspilgtinās un izkrāšļojas ar katru jauno prozas darbu. Ne velti Jānis Einfelds tiek uzskatīts par vienu no labākajiem latviešu mūsdienu rakstniekiem, kam piemīt tā retā īpašība, kas neļaus nevienam būt vienaldzīgam, izlasot kādu šī autora darbu resp. būs tikai divi viedokļi – Patika vai nepatika.
Jānis Einfelds jau sen ir kļuvis par manu iecienītāko mūsdienu latviešu rakstnieku, jau ar savu debijas grāmatu „Mēness bērns” (1995) lika man „iemīlēties” viņa nepārspējamajā spējā rakstīt resp. reti kad ir nācies lasīt tik meistarīgi veidotu prozu, kas, ne tikai sausi attēlo notikumus un pārdzīvojumus, bet liek tiem spilgti vizualizēties katra individuālajā iztēlē un vēl jo vairāk, liek pārdzīvot un izjust katru prozas teikumu uz savas ādas, atstājot attiecīgu sajūtu un noskaņu krūtīs ilgi pēc konkrētā darba izlasīšanas. Jau īsprozas krājums „Neļaudis” (2005) lika pārdzīvot savādu emociju gammu, kas it kā nevilšus izlīda no katra preteklībām, gļotām un melanholijas apvītā stāsta. Jā, Einfelds neraksta ar rozā burtiem un laimīgas beigas (ja beigas vispār pastāv) viņa stāstos ir sastopamas gaužām reti, bet tieši tur slēpjas autora īpašā un neatkārtojamā stila iezīmes, stila, kas spēj aiz šķietami bezsakarīgiem narkomāna murgiem un sirreālistiskās gaisotnes slēpt pa kādam dārgakmenim, kas lolojams katra paša azotē. Tāpat arī tieši šis apstāklis liek lasītājam izšķirties vai Einfelds ir „viņa” rakstnieks vai nav. Ja jūsu prāta un emociju ceļš sakrīt ar Einfelda ejamo ceļu tad, un tikai tad, jūs spēsiet izbaudīt un sagaršot visas nianses, kas pārsātinājušas viņa prozas darbus.
Kad 2009. gadā tika izdota jaunā Einfelda grāmata, es sapratu, ka pārdzīvojumi un emocijas, kas mani piemeklēja, lasot „Neļaudis” un bija jau nedaudz izbalējuši, piemeklēs mani atkal un es nebiju kļūdījies. Tikai pāris dienās es izlasīju, pareizāk sakot, izdzīvoju visas sešas dzīru naktis un sasniedzu augstāko baudas virsotni, estētisko orgasmu, kas iespējams tikai divvientulībā ar Einfeldu. Aizverot šīs grāmatas pretējo vāku es sajutu vēlmi nosēsties upes krastā blakus kinomānam jeb galma dzīru rīmkalim un dzirdēt visu tā stāstāmo vēl reizīti.
Gana par emocijām un pārdzīvojumiem, laiks sakopot domas un izlīst no Einfelda uzburtās pasaules un parunāt nedaudz par grāmatas kompozīciju un noformējumu. Tātad, atšķirībā no iepriekšējiem Einfelda darbiem, šī grāmata ir sistemātiski sadalīta sešās daļās resp. sešās dzīru naktīs, kura katra slēpj sevī vairākas pasakas. Tāpat kā iekš „Neļaudis” arī šo grāmatu ievadīja un nobeidza prāvākie stāsti, sasniedzot pat 20.lpp, bet grāmatai pa vidu gozējās gan garāki gan īsāki (daži pat nelielas rindkopas garumā) stāsteļi, kas katrs sevī nesa savu domu un ideju, bet kopumā radīja vienotu noskaņas klājumu. Kā jau ierasts Einfelds neskopojās ar pārdabiskām būtnēm un vietām postapokaliptiskā pasaulē, kurā ļaunums, neprātīga žūpošana, velni, asinis, puņķi, krēpas utt cīnās ar tikpat ļaunām un egoistiskām būtnēm (cilvēkiem un ne tikai). Futūristiskas tehnoloģijas [„Jaungada brīnums”, Pirmā dzīru nakts, 9.lpp] mijās ar viduslaiku tēliem (Einfeldam ļoti raksturīgi) un burvestībām. Visdažādākās personības ar vairāk nekā interesantiem vārdiem – Džanni Čimaroza, Kambarjunkurs fon Štimme, Ametists Skrūvnaglis, ragana Silvija utt. iemiesoja katrs savu personību un stiķiem un niķiem tad nebija gala. Personifikācija un simbolisms spraucās ārā no katra darba kā prusaki no maizes kastes, piedāvājot mums gan runājošus traukus, pēc saldumiem alkstošas zaptes pļeckas [Džeina un Džeremijs Džemi, pasakā „Džems” 89.lpp], kanēļtēvoci un par biljarda bumbām pārvērstus bāreņus un ļaunas raganas [„Klaudzētāji” 169.lpp]. Katra pasaka bija apveltīta ar kaut ko īpašu un reizēm šausminošu un tur nu jāsaka Einfelds ir meistars. Piebildīšu vien noslēdzot šo apskatu, ka haluciogēnās sēnes vai LSD radītie murgi nestāvēs klāt tam ko jūs ieraudzīsiet šajās sešās dzīru naktīs. Citāti ieskatam:
„Palīdzēja tablete, jo smadzenēs sāka staigāt mākoņi, uz kuriem uzkāpu un pārlidoju pāri krustmātes galvai, viņa sašutumā noplātīja rokas. Sunīšu spēle turpinājās, un es centos aizmirst, ka esmu upuris. Ieskrēju klusajā rentgena istabā, taču dziļi šajā istabā snauda zvēri. Tos labāk nemodināt, jo tiem ir iznīcinošs spēks. Noslēpos pie durvīm, aiz aizkariem. Iespurdza žurkas, tās pīkstēdamas skrēja uz vidu, kur centās kādam iekost. Tās mani neredzēja. Asinādama skalpeli, svarīgi kabinetā iesoļoja māsa Elvīra. Vicinādama nāves ieroci viņa devās dziļāk. Viņa mani neredzēja.” [„Karstais hospitālis” 128.lpp]
„Šķīvja virspusē ir šķidrums, pa kuru peld kuteris. Tas paņem Indriķi. Matroži vaikstās un aizrāda par slapjām zeķēm, kas pielaiž klāju pilnu ar šķidrumu. Bet daudz runāt viņš nepagūst, jo Indriķa slapjās zeķes ir cēlonis, kas liek aiziet pa burbuli, un smagais kuteris, zaudējis līdzsvaru, iesniedzas dibenā, baltajā nāvē.” [„Gaišzilie sapņi” 151.lpp]