Leonards Koens(Leonard Cohen) jau kādu laiciņu mājo mana mūzikas atskaņotāja „plejlistē” un dziedinoši priecē manas ausis ar dziļi izjustu un nostaļģisku mūziku, konkrēti runājot par viņa agrīnajiem albūmiem, kas ierakstīti sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, tātad apmēram tajā pašā laikā, kad sarakstīts šis viņa romāns „Iemīļotā spēle” un arī pārējie darbi. Nav jābūt ģēnijam, lai varētu vilkt paralēles starp viņa mūziku, tās liriku un viņa literārajiem sniegumiem, pat iepazīstot tikai šo vienu viņa darbu. Ja esat klausījušies Leonarda Koena mūziku un tā ir likusi jums sajusties īpaši un ir spējusi pārņemt savā varā, tad esiet droši, „Iemīļotā spēle” jums neliks vilties un atklās jums daudz jauna gan par sevi, gan par apkārtējiem cilvēkiem.
Pirmais, kas piesaistīja manu uzmanību atverot šo grāmatu bija īsās nodaļas, kas sistemātiski sadalītas četrās grāmatās lieliski pildīja savu uzdevumu, proti, atviegloja lasīšanu un tīri fiziski neļāva nogurt acīm un prātam, jo Leonards Koens noteikti nav no viegli lasāmo autoru plauktiņa un katrs viņa uzrakstītais teikums prasa izjustu līdzi domāšanu un izgaršošanu. Īsās un kodolīgās nodaļas ļāva produktīvi un ar baudu lasīt šo darbu, kā arī, katra nodaļa savā veidā ieintriģēja ķerties klāt nākamajai veicinot ātrāku pietuvošanos grāmatas pretējam vākam. Un tiešām, grāmatu izlasīju divu dienu laikā, nepārtraukti veikdams piezīmes uz lapiņas, jo stāsta krāšņums un tajā ieliktās emocijas paņēma mani pilnīgi savā varā un atļaušos pat salīdzināt šo darbu ar Hermaņa Heses darbiem, protams, gan tikai virspusēji un pavirši, jo citādā ziņā būs grūti salīdzināt šos izcilos autorus, ar to neceļot kādu no tiem augstākā tronītī. Runājot vēl par grāmatas kontekstu, jāsaka, ļoti interesanti ir nodaļu nobeigumi, kas, nedaudz norauti un nepabeigti vai drīzāk aizsākti un nepabeigti, tomēr nebojāja un neizjauca vajadzīgās informācijas plūsmu, tieši otrādi, tie ar savādu un patīkamu noti noslēdza nodaļu un ļāva nākamās pāris sekundes katram nedaudz pārdomāt izlasīto un varbūt pat pafantazēt un paturpināt attiecīgo nodaļu. Tieši šo pašu radošo lasīšanu un lasītāja aktīvu iesaistīšanos stāsta gaitā veicināja arī sižetiski vāji saistītās nodaļas, tomēr nepārprotiet mani, sižets plūst kā smērēts, tikai reizēm mums pašiem ir jāinterpretē un jāimprovizē, lai stāsts veiksmīgi ietu uz priekšu.
Aizmirsu gan piebilst ļoti svarīgu faktu, proti šis ir autobiogrāfisks romāns, proti, tajā atrodami daudzi fakti no autora dzīves un lieki piebilst, ka pats Lorenss Brīvmans savā ziņā ir Leonards Koens, un šis fakts tikai pastiprina apbrīnu par šī cilvēka iekšējās pasaules plašumu un sarežģīto personību.
Savā ziņā ļoti intīms un skarbs stāsts, kas liks jums pagriezt galvu un palūkoties uz savu dzīvi un savām attiecībām ar mīļoto cilvēku, darbu un pasauli kopumā. Personīgi es Lorensā Brīvmanā un citos stāsta varoņos vairākas reizes ieraudzīju sevi un liku sev aizdomāties par mūsdienās tik ļoti banālo un nodrāzto jēdzienu mīlestība. Es jums apsolu, ka uz „mīlestību” un cilvēku attiecībām jūs no šāda skatu tornīša vēl nebūsiet lūkojušies. Mīlestības un divu cilvēku saskaņas atslēga nav rodama trivializētos jēdzienos un darbībās, tas ir kaut kas daudz sarežģītāks, tāpat kā mūsu pašu iekšējā pasaule un prāts.
Ļoti izjusta un veiksmīgi pielietota valoda, pilna ar aforismiem, sarkasmu un trāpīgiem salīdzinājumiem.
„Meža vidū leopards metas virsū cilvēkam, savam upurim, kurš krīt gausāk par Pizas torni”
Neslēpšu to, ka šis ir ļoti melanholisks un slēptu skumju, varbūt pat naida pilns romāns. Iepriekš jau ieminējos par šī romāna attālinātu pielīdzināšanu Hermaņa Heses darbiem, tad viens no tiem būtu H.Hese „Stepes Vilks”, kam es vēlētos virspusēji un noskaņas ziņā pielīdzināt šo romānu.
„Vemšana attīra dvēseli, viņš promejot domāja. Viņš soļoja ar visu augumu , kas bija neparasti viegls, atsperīga, sportiska solījuma pilns. Tu esi piesātināts ar indi, tā brūvējas katrā tavu iekšu kabatā un dobumā, tu esi purvs, un pēc tam šis šķebīgais brīnums, žļakts! Un tu esi tukšs, brīvs, atkal tver savu otro, salti skaidro izdevību, paldies, paldies.”