Jāsāk laikam ar tām negatīvajām piezīmēm par šo romānu, konkrētāk par grāmatas noformējumu, jo zvetē kaut ar mietu, es nesaprotu kāpēc man jātērē vesela bagātība lai nopirktu super kvalitatīva papīra blāķi cietajos vākos, kur uz katras lapas sīkiem burtiem iespiesta kripatiņa teksta. Starp tekstu un lapas malām nez kāpēc atstāti mistiski laukumi un tā vien šķiet, ka izdevniecībai „Atēna” nebija citu ko darīt, kā apzināti sadārdzināt šo izdevumu. Saprotu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju grāmatas pērk tikai tāpēc, lai noliktu tās plauktā, kā dizaina elementu vai uzdāvinātu kādam, kā kaut ko varen gaumīgu un izsmalcinātu, taču es labāk lasīto šo pašu romānu nodrukātu uz tualetes papīra, nekā šādā izskatā, kad nezini, kādus cimdiņus izvēlēties lai pāršķirtu nākamo lapu. Estētika man nav sveša, taču grāmatas estētiskumam būtu jāslēpjas tekstā un tulkojumā nevis pārspīlētā ārišķībā un atvainojos, acīmredzamā, smirdošā komercijā.
Pats romāns likās interesants un aizraujošs, taču ļoti lakoniski un skopi uzrakstīts, kaut gan varbūt tieši šis minimālisms varētu būt galvenais trumpis tā popularitātei. Jāpiekrīt citviet dzirdētajiem viedokļiem, ka šis teksts ir vienkārša, īsa bauda, kaut gan īsti nevar saprast kur šī bauda varētu slēpties, jo īpašas vārdu virknēšanas meisterības no autora puses nebija, kā arī pats stāsts…nu stāsts, kā stāsts, varbūt pietrūka nedaudz spriedzes, jo brīžiem vietās, kur tā būtu gaidāma autors „pārrāvis filmu” resp. šī grāmata vairāk ir domājama un fantazējama nekā lasāma. Autors mums ir pametis ideju un liek mums to attīstīt. Pats Čārlzs Stouvs arī, personīgi man īpaši „neiekrita acīs”, ja nu vienīgi ar savu apbrīnojamo neatlaidību un mērķtiecību, kā arī drosmi un nedaudz veiksminieka tēlu. Stāsts kā sākās tā beidzās, taču, nepārprotiet, es nekādā gadījumā nenožēloju, ka to izlasīju, bet vienkārši biju gaidījis kaut ko nedaudz vairāk. Bet tieši ko? To es, jāatzīst, pats nezinu.
Tomēr, kopumā grāmata noteikti nav peļama un lieliski iederēsies, kādā vēlā vakara stundā pie izsmalcināta vīna glāzes vai garkātainas opija pīpes (jociņš), kad radusies pēkšņa vēlme iegrimt interesantā un vieglā piedzīvojumu(?) romānā. Manuprāt spilgtākais citāts attiecībā uz opija smēķētājiem:
„Ejot gar upi, viņi redzēja pretimbraucošu džonku ar opija smēķētājiem. Nakts jau bija gandrīz iestājusies, un debesīs mirdzēja zvaigznes. Džonka pabrauca garām klusa, to apgaismoja divas lāpas. Čārlzs Stouvs pamanīja dažus cilvēkus, kuri smēķēja garas pīpes, gulēdami uz muguras. Viņu vaigi bija iedubuši un skatiens miglains. Šķita, viņi klīst neaprakstāmā miglā kā būtnes, kuras atstājusi dvēsele”