Kā jau noteikti sapratāt, grāmata stāsta par vienu no izcilākajām un leģendārākajām rokgrupām 20. gadsimtā. Grāmata par grupu no Londonas, kas spēja pārsist dažādus rekordus, gan koncertu apmeklētāju skaita ziņā, gan rādīt brīnumus mūzikas topu slejās; grāmata par grupu, kas spītējot žurnālistu un apkārtējo cilvēku nievām, spēja ar savu ekstravaganto tēlu un oriģinālo mūziku uzkāpt līdz nesasniedzamām virsotnēm un nekad nenokrist. Tātad, grāmata par Grupu Queen un tās līderi Frediju Merkūriju.
Pirms ķeros klāt Queen un šīs grāmatas iztirzāšanai, nevaru nepiebilst, ka ellišķīgi grūti bija atrast jebkādu informāciju par Stīvenu Raideru, jo interneta vietnes nekādīgi negribēja man sniegt vajadzīgos datus par šo cilvēku, kā rezultātā nāksies apmierināties ar visai vāju, taisnību sakot, nekādu informāciju par iepriekš minēto rakstnieku, bet, es domāju, tas nekādīgi netraucēs pilnvērtīgi un ar baudu iegrimt ieskatā par Queen labākajām un reizē arī ne tik labajām dienām.
Nezinātājs varētu domāt, ka grāmatas saturs lielākoties sastāvēs no aprakstiem, kuri sevī ietvers Fredija Merkūrija dzīvi, attiecības, īpašības, slimību un nāvi, bet tā nebūs. Grāmata sarakstīta diezgan bezpersoniski un es tajā neatradu gaidītos Queen savstarpējo attiecību izklāstus un spilgtus raksturu attēlojumus vai Fredija Merkūrija personiskās dzīves sīkumus un, visbeidzot, žēlabainu grāmatas nobeigumu. Bet, toties ļoti sīki bija aprakstītas Queen saaistības ar dažādām ierakstu kompānijām, piemēram, ierakstu studija „Trident”, ar kuru gan Queen bija visai saspīlētas attiecības. Daudzie koncerti, sākot ar vietējām koledžām un beidzot ar Vembley stadionu aprakstīti nemazāk sīki. Kā arī lieliski bija parādīta gandrīz katras dziesmas dzimšana, sākot ar vienu no pirmajiem hītiem „Seven Seas Of Rhye” (1974), kas pārsteidzoši pamanījās iekarot Lielbritānijas topus un beidzot ar tādiem grāvējiem un mūzikas tabulu priekšniekiem kā „Bohemian Rhapsody” (1975) , „A Kind Of Magic” (1986), „Radio Ga Ga” (1984) u.c.
Vienkārši sakot, grāmata, kas, askētiski un pārāk nesabiezinot krāsas, attēlo visu grupas Queen kāpumu augšup pa mūzikas industrijas karjeras kāpnēm, sākot ar Queen pirmajiem aizmetņiem, kad ģitārists Braiens Mejs (1947) ar vēlāk nomainīto basģitāristu Timu Stafelu izveido grupu Smile, kas koncertē apkārtējās koledžās un klubos, spēlējot dažādas, populāru rokgrupu, kaverversijas, un beidzot ar traģisko Fredija Merkūrija nāvi no AIDS 1991. gadā.
Kā jau jūs noteikti atpazināt, tad grāmatas nosaukums „Mūsu mūža labākās dienas” jeb oriģinālvalodā „These are the days of our lives” ir nekas cits, kā grupas Queen sarakstītās dziesmas nosaukums, kuru var atrast iekš pēdējā Queen albūma - Innuendo (1991). Var minēt, ka grāmatas nosaukums ir izvēlēts ļoti trāpīgi, jo nav jābūt nezin kādam prāta guru, lai dziesmas tekstā varētu nojaust nostalģiskas atmiņas par aizvadītajiem Queen gadiem un varbūt pat skaudru nožēlu, ka laiku nevar pagriezt atpakaļ un nav iespējams izdzīvot vēlreiz tās dienas, ar kurām saaistās pašas labākās atmiņas.
Lai gan iepriekš minēju, ka grāmata ir diezgan bezpersoniska un balstīta vairāk uz faktiem tieši no Queen mūzikas dzīves, tomēr nevaru noliegt, ka pēdējās lappuses šķirot sakāpa kamols kaklā un pārskrēja nožēlas vilnis par to, kāpēc nepiedzimu nedaudz ātrāk un nepaspēju ieraudzīt „Dievu” savām acīm. Sakarā ar to, ievietoju citātu no grāmatas pēdējās, sešpadsmitās, nodaļas.
„Likās, ka man uz galvas būtu uzgāzusies klints. Redzot Frediju izdziestam, mani pārņēma nepārvarama bezpalīdzības izjūta. Mans tēvs nomira ar vēzi, un tās bija līdzīgas izjūtas – redzēt, cik nenovēršami vīruss pieveic cilvēku. Bija šausmīgi noraudzīties uz sāpēm un ciešanām, taču viņš nevēlējās nekādu līdzcietību. Fredijs gribēja, lai pret viņu izturas kā parasti, un līdz pašām beigām daudz smējās un jokoja” /Tā teicis Braiens Mejs/
Runājot par grāmatu kopumā, tad varu pavēstīt, ka to laidusi klajā izdevniecība „Elpa”, kas, šķiet mūsdienās vair nav populāra un īpaši aktīva, vienvārdsakot, neko diži daudz par tādu izdevniecību neesmu dzirdējis, tāpēc neņemšos par to spriest, jo baidos kļūdīties. Negatīvu iespaidu atstāja arī diezgan pavirši rediģētais teksts, jo nācās saskarties ar diezgan biežām un rupjām gramatikas kļūdām, bet pat tas nebija šķērslis pilnībā izbaudīt grāmatas saturu un uzzināt veselu kaudzi ar pārsteidzošu informāciju par tādu blici kā Queen.
Kā nobeigumā varu piebilst, ka, tā kā grāmata ir sarakstīta 1993. gadā, tad nebrīnaties, kad beigās atradīsiet teikumu, kas vēsta, ka grupa, neilgi pēc Fredija nāves, savu darbību ir pārtraukusi uz visiem laikiem, bet kā mums visiem noteikti zināms, grupa Queen pastāv un joprojām koncertē, tikai tagad tā saucas Queen + Paul Rogers un no vecā sastāva tajā ir rodami vien ģitārists Braiens Mejs un bundzinieks Rodžers Teilors, bet kā jau kurš uzskata, cits kliedz, ka Queen ir mirusi līdz ar Frediju, dažs atkal saka, ka Queen joprojām koncertē. Nu tad lasiet paši un veiciet savus, individuālos secinājumus, protams, to dariet tikai pie skaļi uzgrieztas Queen mūzikas.