Sākšu jau ar to, ka gan grāmatas vizuālais noformējums, gan tās idejiskā puse, ko iepazinu lasot šos trīs stāstus, sākumā nedaudz mulsināja resp. jutos kā ielīdis svešās auzās un nejauši atvēris durvis uz kādu vēl neiepazītu pasauli, jo grāmata neapšaubāmi vairāk mērķēta uz sieviešu auditoriju, bet varbūt pie vainas vien ir mana trūcīgā pieredze saskarsmē ar sieviešu autoru darbiem un feminisma teoriju kā tādu. Tomēr, galu galā viss noritēja labi un, lai gan, ar nelielu mulsuma un bijības sajūtu krūtīs, esmu apmierināts, ka iepazinos ar vismaz vienu no Simonas de Bovuāras darbiem.
Jau pats darba nosaukums „Uz sliekšņa” liecina par kādu noteiktu pāreju no vienas dimensijas otrā vai kādām nozīmīgām pārmaiņām un vides maiņai, ko piedzīvo persona, kas nostājusies uz šī metaforiskā sliekšņa un jāteic darba nosaukums ir izvēlēts ļoti trāpīgi un tieši, lieki nemulsinot lasītāju, jo katrā stāstā attēlotā persona (sieviete) ir nokļuvusi nozīmīgu pārmaiņu krustugunīs, kad pagātne ir jāatstāj aiz muguras un jāspēj atvērt sevi kaut kam jaunam, lai cik tas arī sarežģīti un smagi neliktos. Visos trīs stāstos attēlotās sievietes ir dzīves pieredzējušas, 20. gs inteliģences pārstāves (Nedaudz atšķirīgs no abiem pārējiem stāstiem gan ir otrais stāsts „Monologs”) kas spontāni noliktas uz krasu pārmaiņu sliekšņa. Pirmajā stāstā „Klusēšanas laiks” galvenā varone ir apmēram sešdesmit gadus veca kundze, kuras dēls novēršas no savas politiskās pārliecības un dzīves mērķa, ko tik rūpīgi veidojis un saskaņojis ar mātes interesēm. Dēla māte nespēj pārdzīvot dēla atsvešināšanos un savas individuālās dzīves, kas ir galēji pretēja viņas iecerēm, uzsākšanu, tāpēc cenšas dēlu izslēgt no savas dzīves. Šajā stāstā ļoti izteikta ir tā kompozīcija t.i., varam sekot līdzi problēmas saasinājumam, tās kulminācijai un noslēgumā atrisinājumam. Problēma, kas apspēlēta šajā stāstā noteikti ir pazīstama katrai mātei, kad viņas bērna intereses un mērķi kādā noteiktā brīdī vairs nesaskan ar cerētajiem un tā tiek nolikta dilemmas priekšā: vai samierināties un atbalstīt savu atvasi, vai despotiski pieprasīt tai savu sapņu piepildījumu. „Viņš attīstīsies, tas viss ir jau sen zināms. Viņš saskaņos savas idejas ar materiālajām interesēm. Patlaban viņš mīcās kā pa dubļiem – viņam svarīga tikai veiksme. Viņš sevi noliedz un pats to zina, tieši tas ir nepatīkami.” [34.lpp]
Stāsts „Monologs” šķietami neiekļaujas abu pārējo stāstu kontekstā, kaut vai tāpēc, ka tas sarakstīts ļoti agresīvā manierē un monologa veidā. Tātad tajā attēlots kādas sievietes histērisks monologs, kas zaudējusi savu vīru un tiek „apsūdzēta” savas meitas nāvē. Psiholoģiski nelīdzsvarotās sievietes monologs attēlo apkārtējo pasauli kā visu likstu cēloni un, kā jau minēju, ir krāsots ļoti agresīvos toņos, kas parādīts ar visai interesantiem paņēmieniem, piemēram vārds „apriebies” kas kādā brīdī nāk no šīs sievietes mutes, stāstā uzrakstīts 54 reizes. Tāpat arī neskaitāmie izsaukuma teikumi un indes pilnā leksika. Mizantropisks citāts kādā monologa brīdī: „Jājautā, ko tā cilvēce man ir labu darījusi? Ja cilvēki ir tik stulbi, ka cits citu slepkavo, bombardē, aplej ar napalmu, iznīdē, - es nebūšu tāda muļķe, ka izraudāšu viņu dēļ savas acis. Noslepkavots miljons bērnu? Nu, un kas par to? Bērni nekad nav kaut kas vairāk kā neliešu sēkla, tā var mazliet patīrīt planētu, viņi paši atzīst, ka tā ir pārapdzīvota, ko tad vēl? Ja es būtu zeme, man riebtos visi tie parazīti man uz muguras, es tos nokratītu nost.” [94.lpp]
Trešais, noslēdzošais stāsts „Saplosītā sieviete”vēsta par 44 gadus jaunu kundzi, Moniku, kas kļuvusi par upuri sava vīra sānsoļiem ar jaunāku sievieti. Monikai nākas samierināties ar vīra neuzticību un atskatīties uz neseno pagātni un vērtībām, kas viņu vienojušas ar to. Depresijas valgos iekļuvusī sieviete nododas nemitīgai sevis šaustīšanai un pārdomām par to, kāpēc vīrs pēc daudzu gadu laimīgas kopdzīves izvēlējies citu sievieti. Šis stāsts noslēdzas bez atrisinājuma un jā, piemirsās piebilst, ka tas sarakstīts dienasgrāmatas veidā. Stāstā tiek apspēlētas arī tādas tēmas kā sievietes karjeras upurēšana ģimenes vārdā, neuzticības amoralitāte un dažādi eksistenciālistiski jautājumi. „Vakar es atkal viņus redzēju. Es klīdu 2000. gada apkaimē, tur viņi iegriežas bieži. Abi izkāpa no Noēmijas kabrioleta, Moriss paņēma viņu aiz rokas, viņi smējās. Mājās pat laipnības brīžos viņam ir drūma seja, viņš smaida tikai ar piespiešanos.” [197.lpp]
Lai arī cik šis darbs nebūtu „sievišķīgs” un mačo tipam nepiemērots, tomēr iesaku to izlasīt katram, kaut vai tādēļ, lai kaut pa mazu šķirbiņu ielūkotos pretējā dzimuma prātā attiecībā uz nozīmīgām pārmaiņām un attiecību morālo pusi (Tas vīriešu dzimuma pārstāvjiem)