Vai esi kādreiz domājis kāpēc tev nesanāk vai daļēji nesanāk tas, ko tik ļoti vēlies panākt? Kāpēc, piemēram, referāts ekonomikā tiek novērtēts vien ar astotnieku nevis augstāko atzīmi vai sapņi par performanci uz Wembley stadionā konstruētās skatuves nosmok drūma krodziņa nemīlīgajās telpās? Svaigi uzrakstītais dzejolis tiek nežēlīgi nopelts vai vieglatlētikas sacensībās cerēto zelta medaļu aizstāj trenera maigā dunka pa plecu un vārdi, ka gan jau paveiksies nākamreiz? Uzskaitīt tā saucamās mūsu neveiksmes varētu bezgalīgi ilgi, taču cik bieži mēs domājam par to, kā nenonākt pie šīm neveiksmēm? Cik daudzi no mums rūpīgi izanalizē neveiksmju cēloņus, lai nonāktu pie derīgiem secinājumiem, ko nekavējoties var likt aiz auss? Atzīstiet, ka lielākā daļa vienkārši nobīstas no izaicinājuma stāties „bubulim” pretī un revanšā iegrūst tam papēdi tieši pakaļā. Cilvēks ar visām savām aizsargreakcijām, psiholoģiskajām traumām, fobijām utt. apkrāvies stūrē savu laivu arvien dziļāk samazgu jūrā, kaut aiz koraļļu rifu smailēm jau redzams paradīzes krasts. Galu galā, mūsu lielākā problēma ir vēlme samierināties un atrast attaisnojumu visiem mūsu nerealizētajiem sapņiem. Par spilgtu piemēru varētu nosaukt pats sevi, jo nereti kad darāms kāds svarīgs darbs nākas pieķert sevi pie iemeslu meklēšanas, kas attaisnotu attiecīgā darba nedarīšanu. Tā, šķiet ir vesela māksla atrast attaisnojumu pilnīgi neattaisnojamām lietā. Neskaitāmas reizes esmu pieķēris sevi pie šādas sevis attaisnošanas, kas beigās likusi man nosarkt kā vārītam vēzim katliņā. Tu cilvēks, tik ļoti negribi kaut ko darīt, ka atrodi pašu nejēdzīgāko iemeslu lai to nedarītu un tad tik ilgi klārē sev tā pareizību, ka beigās ņem un tam notici. Un notici ar visu sirdi un dvēseli. Pārvērt smirdīgo iemeslu dzelžainā pārliecībā, kas nostājas priekšā tev kā aizsargmūris, kam, it kā, jāpasargā tevi no tā nepatīkamā, bet kas patiesībā liedz tev pieredzi. Taču, reiz mēs esam par šo problēmu, nē, drīzāk cilvēcības esamības pierādījumu pieķēruši sevi prātojam, ir neizbēgami secināt, ka tālāk mūsu sevis pilnveidošanas ceļš var vairs neatdurties pret horizonta līniju! Ar šo līniju saprotot tikai un vienīgi šķietami neiespējamo iespēju pārtapšanu iespējās, kas vairs nav nodrošinātas ar jebkādu protekciju attiecībā pret mūsu „nagiem”. Un, kā jau zinātāji nereti ir minējuši – apjausma ir puse no vēlamā rezultāta sasniegšanas, izņemot gadījumu, ja pati apjausma nav šis vēlamais rezultāts. Vienkārši un reizē bezgala sarežģīti. Jūs teiksiet: Kam līdz apjausma, ja roku vietā ir stumbeņi? Kam līdz „apjausma”, ja prātiņš par īsu? Kam līdz „apjausma”, ja neesmu īstajā vietā? Ja nejūtos kā zivs ūdenī? Muļķi! Es tev teikšu. Tā arī ir tava apjausma! No šīs apjausmas tu vari iztramdīt to uti, kuru nospiežot, apjausma kļūs par atbildi, norādījumu vai pamudinājumu, lai saprastu otru pusi darāmā vēlamā rezultāta sasniegšanai. Es esmu nonācis pie apjausmas. Pie varenas apjausmas. Esmu to apstrādājis un esmu vairāk kā gatavs izmantot to, lai veiksmīgi tiktu galā ar ejamā ceļa otru pusi. Ko tad es gribēju pateikt? Iesākot šo rakstu galvā viļājās domas par cilvēku slinkumu, nepietiekamu sevis atdošanu mērķiem, nespēšanu neveiksmēs ieraudzīt veiksmes atspulgu utt. taču noslēgumā izkristalizējās vien kāda bezgala nomuļļāta, triviāla un banāla, taču cik patiesa un ievērojama atklāsme: Zināšana bez praktiska pielietojuma nav ne graša vērta. Taču pirms cenšaties apstrīdēt šo manu drosmīgo apgalvojumu pārdomājiet, kas jums ir prakse? Gribētos apstrīdēt savu sen izteikto secinājumu, ka filozofs, kurš spiests savu filozofiju klāstīt beigtām vardēm un rudām vāverēm vairs nav filozofs, bet gan nabaga trakais, ko dievs nav žēlojis. Varbūt šis filozofs tomēr bija arī praktiķis.
Un, jā! Ar apjausmi un labu treneri var noskriet 100 m, kaut divās sekundēs.
Un, jā! Ar apjausmi un labu treneri var noskriet 100 m, kaut divās sekundēs.