Nolādētā suga, cilts, kas piekopj kanibālismu un slēpjas aiz sīrupaina smaida pārcirstas praula maskas. Pats Belcebuls, jeb Dēmonu valdnieks, mušu ķēniņš ir jums rada, kaut melojiet ka Dievs. Gaudeni vaidi par netaisnību no Dieva puses piepilda pasauli, bet tikai vaidi, līdz uzmanību novērš samīts gliemis vai tārps, kas nejauši patrāpījies zem jauno zābaku zoles. „Ak, Dievs, kāpēc tu atņēmi man visu un nedevi vietā neko?” gaužas tukla mātīte nosēdusies pie nelaiķa vīra kapa. „Esmu vien nabaga atraitne, kam mūžu būs lemts alkt pēc kāda un kaut kā.” Un gaužas un gaužas, nerimdama tā. Dieviņš plūkā bārdu un netiek gudrs: „Vai tad kosmosā mēs tik lielu vietu esam aizņēmuši, ka vienīgais, kas rakstīts uz avīžlapas ir „NLO ir mīts?”” Strīdus ābols - liels un milzīgs – spītīgi iesprūdis jums rīklē un šķidrajā smadzeņu masā. Tikai anatomijas paraugstunda esat jūs. Tikai čuru peļķīte ar dvēseli vai bez tās.
Kam par godu tiek rībinātas bungas un ducināti krāšņie parādes marši? Sintētiskiem karogiem plīvojot, neķītra zābaka zole iemin laiku nebūtībā, kas vaidēdams un sprauslādams, kviec acis pārmēru izvalbījis. Ja spēj pacelt kāju augstāk par savu degungalu, tad tiec svētīts bruņinieku kārtā un vienīgais tavs pienākums ir aizsargāt bāreņus un atraitnes no nelabā, kaut bāreņi jau sen badā nomērdēti un atraitnes pirms laba laika jau ar akmens bluķi atdusas Daugavas dibenā.
Bruņinieka paceltais zobens ir no koka, salīdzinot ar raganas cilindrisko zizli, kam viena vēziena pietrūkst līdz pilnīgam uzdevuma, misijas noslēgumam. Mēs jau sen mājojam postapokaliptiskā laikmetā, dzīrodamies un biedrodamies ar apsūnojušiem pakaušiem un gļotainām zarnu ķeskām.
Viss ir tik labi cik mēs sev to priekšstādām un viss būs tik slikti cik šis priekšstādījums neattaisnos sevi. Vai vispār jelkāds priekšstats par jebko ir attaisnojis sev? Varbūt tikai suņa, seska vai lauvas sapņos. Ne cilvēka. Cilvēciņa vienīgais glābiņš ir sagrābt varu un deklamējot statūtu nebeidzamos tekstus ieņemt pienācīgu stāju un nepakļauties proletariātam. Proletariāts mūs/jūs gremdēs, jo pats nelabais mīt tajā. Proletariāts smird ne vien tāpēc, ka džentelmeņi lieguši tiem tīru ūdeni, bet gan tāpēc, ka pats sev tas liedzis brīvu domu un izvēli.
Nolādētā kanibālu cilts, reiz jau es rakstīju, jūs esat kanibāli un mežoņi, kam nav un nebūs lemts iemantot to vienīgo skaidra dimantiņa laukumiņu. Sēdēsiet sūbējumā līdz nāve jūs šķirs.
Kam par godu tiek rībinātas bungas un ducināti krāšņie parādes marši? Sintētiskiem karogiem plīvojot, neķītra zābaka zole iemin laiku nebūtībā, kas vaidēdams un sprauslādams, kviec acis pārmēru izvalbījis. Ja spēj pacelt kāju augstāk par savu degungalu, tad tiec svētīts bruņinieku kārtā un vienīgais tavs pienākums ir aizsargāt bāreņus un atraitnes no nelabā, kaut bāreņi jau sen badā nomērdēti un atraitnes pirms laba laika jau ar akmens bluķi atdusas Daugavas dibenā.
Bruņinieka paceltais zobens ir no koka, salīdzinot ar raganas cilindrisko zizli, kam viena vēziena pietrūkst līdz pilnīgam uzdevuma, misijas noslēgumam. Mēs jau sen mājojam postapokaliptiskā laikmetā, dzīrodamies un biedrodamies ar apsūnojušiem pakaušiem un gļotainām zarnu ķeskām.
Viss ir tik labi cik mēs sev to priekšstādām un viss būs tik slikti cik šis priekšstādījums neattaisnos sevi. Vai vispār jelkāds priekšstats par jebko ir attaisnojis sev? Varbūt tikai suņa, seska vai lauvas sapņos. Ne cilvēka. Cilvēciņa vienīgais glābiņš ir sagrābt varu un deklamējot statūtu nebeidzamos tekstus ieņemt pienācīgu stāju un nepakļauties proletariātam. Proletariāts mūs/jūs gremdēs, jo pats nelabais mīt tajā. Proletariāts smird ne vien tāpēc, ka džentelmeņi lieguši tiem tīru ūdeni, bet gan tāpēc, ka pats sev tas liedzis brīvu domu un izvēli.
Nolādētā kanibālu cilts, reiz jau es rakstīju, jūs esat kanibāli un mežoņi, kam nav un nebūs lemts iemantot to vienīgo skaidra dimantiņa laukumiņu. Sēdēsiet sūbējumā līdz nāve jūs šķirs.