„Fuj, cik pretīgs”
Šito es šodien dzirdēju ejot gar baznīcu. Tipa, eju priecīgs pēc grūtas dienas gar kaut kādu tur Kristiāniešu vai Luterāniešu vai…nu, kā tur viņus…tos, kas lūdzas tur un tic tam Jēzusam, nu ziniet taču… kurš tad nezin… Man pašam vecmutere mājās skaita pātarus augus vakarus, besī ārā, tipa visu mūžu pudelē skatījusies, a, tagad lūdzas dievam kaut ko tur. Laikam jau bail, ka aizsūtīs šo uz elli, tāpēc krīt ceļos un bļauj cik ļoti nožēlo, ka dzīvi dirsā salaidusi. Pff…pag, kur paliku…Nu vo, eju gar to baznīcu un normāli klausos plejierī jaunāko „Dendy Fucked Oscar Wilde” songu un nezinu, kaut kā sūdīgi paliek kuņģī. Nu neko, apsēdos pie tās baznīcas uz trepītēm un bišku palocījos. Nav jau brīnums ka sūdīgi, no rīta neko neēdis aizgāju ar draugiem uz Stoiku pa šotiņam, nu varbūt vairākiem, tad uzkurīju un nezinu, kāds čorts pavilka aiziet pie Melānijas mammas un saēsties zaļo želeju (Melas mamma strādā želejas fabrikā). Jau tad bija slikti, vēl nodomāju, ka vecā dirsa būs kaut kādu kreiso man iebarojusi, bet tad šī sāka melst par meitas kautrīgumu un jautāt vai šai neesot problēmu skolā un es tā arī aizmirsu par to draņķību. Apēdu vēl kādas pāris pikas krietnas dūres lielumā un ņēmu vagu uz mājām. Nu vot, tad nu eju gar to kunga namu un čista, nevaru paiet, kā iegrieza kuņģī vai zarnās, nezinu. Domāju viss, tā arī palikšu te guļot. Izrāvu austiņas, sēžu, sūdīgi, kad dzirdu aiz muguras kāds saka: „Fuj, cik pretīgs!” Pagriežos, a tur pieci šitie dievi…ai nu ne dievi bet tie lūdzēji, mācītāji vai kas…mūki kaut kādi, vo. Stāv un dirš. Pofig, nodomāju, speciāli neiešu prom, moš, ja paveiksies nosprāgšu tepat uz kāpnēm un tad cilvēki redzēs ka slimam cilvēkam pat baznīcā nedod dzīvot. Sēžu arī, a šie stāv un tik dirš. Saņēmos un pārvarējis griezīgās sāpes, tīri pieklājīgi pateicu, ka man sāp vēders un nevaru paiet tālāk. Zin’ ko šitie man atbildēja? Teica, ka dievs mani nemīlot… Iedomājieties? Un rēc paši. Nu, neko mēģināju piecelties, kad pēkšņi viens no tiem mūkiem uzspļauj man un saka, lai vācoties prom, jo tādiem kā man neesot vietas pasaulē. Vēl sāk kliegt, lai es mirstot ātrāk nost ar kuņģa vēzi un netraucējot labiem cilvēkiem dzīvot. Gribēju šiem atdirst pretī, bet jūtu, ka nevaru parunāt aiz sāpēm. Vēlāk visi pieci sāka mest man kaut kādus sūdus virsū, neatceros, zarus vai salmus kaut kādus un dziedāt dziesmas. Es točna sāku domāt, ka sapņoju. Bļin, tu cilvēks piesēdi pie tās baznīcas grūtā brīdī, a tevi paņem un apdirš gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. A, garāmgājējiem pofig, iet garām un rēc. Dažs labs vēl pienāk klāt un saviebtu seju, čista, ar dusmām acīs uzdirš kaut ko vai it kā taisās spert, bet ne līdz galam. Man jau pavisam slikti, atceros, kā viss sāk griezties un migloties, tad kādu brīdi es redzu, ka esmu lielā trubā un peldu tādā kā sarkanā šķidrumā. Nē, nevis peldu, bet ar tādiem kā grūdieniem mani stumj uz priekšu. Visapkārt man tādi mazi melni kunkuļi, kas nemitīgi triecas man virsū. Jūtu, ka sāp baigi. Beigās aizpeldu uz tādu kā lielu halli, kas pilna ar tiem pretīgajiem melnajiem kunkuļiem un nostājos pašā vidū. Kunkuļi tikmēr sadalās pa grupiņām, pieci, seši miljardi katrā un klūp man virsū. Tad atkal pēkšņi uzzibsnī baznīca un mūku saviebtās sejas, tikai tie vairs nekliedz un nemet man virsū drazu bet stāv maliņā un kaut ko raksta. Pats es jau esmu viss apkrauts ar zariem un vēl jūtu, ka smird pēc benža. Šie tur beidz rakstīt un to aprakstīto lapeli pielīmē man pie pieres. Vēl pirms šie pielika sērci pie zariem zem manis, paspēju baznīcas loga atspulgā izlasīt to lapeli, kas man uz pieres. Grūti bija saprast, bet laikam bija rakstīts: „Es sadegu pīšļos, lai ar savu nāvi atbrīvotu jūs no slimības, kas miljardiem gadu plosījusies uz zemes virsas.” Kas par sūdu? Vēl paspēju nodomāt, pirms pielika uguni zariem. Labi, ka biju paņēmis šotiņus uz krūts. Viss likās vieglāk un nereālāk. Tagad sēžu un afigeju. Bišku temperatūra laikam. Imūnsistēma arī laikam sačakarēta vazājoties pa šito draņķa laiku. Uz skolu, no skolas, uz skolu no skolas, ļer, ļer, ļer. Ai, pofig. Ieņemšu tableti, lai cīnās pret slimību un nerādās tik tizli murgi. Davai.
Šito es šodien dzirdēju ejot gar baznīcu. Tipa, eju priecīgs pēc grūtas dienas gar kaut kādu tur Kristiāniešu vai Luterāniešu vai…nu, kā tur viņus…tos, kas lūdzas tur un tic tam Jēzusam, nu ziniet taču… kurš tad nezin… Man pašam vecmutere mājās skaita pātarus augus vakarus, besī ārā, tipa visu mūžu pudelē skatījusies, a, tagad lūdzas dievam kaut ko tur. Laikam jau bail, ka aizsūtīs šo uz elli, tāpēc krīt ceļos un bļauj cik ļoti nožēlo, ka dzīvi dirsā salaidusi. Pff…pag, kur paliku…Nu vo, eju gar to baznīcu un normāli klausos plejierī jaunāko „Dendy Fucked Oscar Wilde” songu un nezinu, kaut kā sūdīgi paliek kuņģī. Nu neko, apsēdos pie tās baznīcas uz trepītēm un bišku palocījos. Nav jau brīnums ka sūdīgi, no rīta neko neēdis aizgāju ar draugiem uz Stoiku pa šotiņam, nu varbūt vairākiem, tad uzkurīju un nezinu, kāds čorts pavilka aiziet pie Melānijas mammas un saēsties zaļo želeju (Melas mamma strādā želejas fabrikā). Jau tad bija slikti, vēl nodomāju, ka vecā dirsa būs kaut kādu kreiso man iebarojusi, bet tad šī sāka melst par meitas kautrīgumu un jautāt vai šai neesot problēmu skolā un es tā arī aizmirsu par to draņķību. Apēdu vēl kādas pāris pikas krietnas dūres lielumā un ņēmu vagu uz mājām. Nu vot, tad nu eju gar to kunga namu un čista, nevaru paiet, kā iegrieza kuņģī vai zarnās, nezinu. Domāju viss, tā arī palikšu te guļot. Izrāvu austiņas, sēžu, sūdīgi, kad dzirdu aiz muguras kāds saka: „Fuj, cik pretīgs!” Pagriežos, a tur pieci šitie dievi…ai nu ne dievi bet tie lūdzēji, mācītāji vai kas…mūki kaut kādi, vo. Stāv un dirš. Pofig, nodomāju, speciāli neiešu prom, moš, ja paveiksies nosprāgšu tepat uz kāpnēm un tad cilvēki redzēs ka slimam cilvēkam pat baznīcā nedod dzīvot. Sēžu arī, a šie stāv un tik dirš. Saņēmos un pārvarējis griezīgās sāpes, tīri pieklājīgi pateicu, ka man sāp vēders un nevaru paiet tālāk. Zin’ ko šitie man atbildēja? Teica, ka dievs mani nemīlot… Iedomājieties? Un rēc paši. Nu, neko mēģināju piecelties, kad pēkšņi viens no tiem mūkiem uzspļauj man un saka, lai vācoties prom, jo tādiem kā man neesot vietas pasaulē. Vēl sāk kliegt, lai es mirstot ātrāk nost ar kuņģa vēzi un netraucējot labiem cilvēkiem dzīvot. Gribēju šiem atdirst pretī, bet jūtu, ka nevaru parunāt aiz sāpēm. Vēlāk visi pieci sāka mest man kaut kādus sūdus virsū, neatceros, zarus vai salmus kaut kādus un dziedāt dziesmas. Es točna sāku domāt, ka sapņoju. Bļin, tu cilvēks piesēdi pie tās baznīcas grūtā brīdī, a tevi paņem un apdirš gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. A, garāmgājējiem pofig, iet garām un rēc. Dažs labs vēl pienāk klāt un saviebtu seju, čista, ar dusmām acīs uzdirš kaut ko vai it kā taisās spert, bet ne līdz galam. Man jau pavisam slikti, atceros, kā viss sāk griezties un migloties, tad kādu brīdi es redzu, ka esmu lielā trubā un peldu tādā kā sarkanā šķidrumā. Nē, nevis peldu, bet ar tādiem kā grūdieniem mani stumj uz priekšu. Visapkārt man tādi mazi melni kunkuļi, kas nemitīgi triecas man virsū. Jūtu, ka sāp baigi. Beigās aizpeldu uz tādu kā lielu halli, kas pilna ar tiem pretīgajiem melnajiem kunkuļiem un nostājos pašā vidū. Kunkuļi tikmēr sadalās pa grupiņām, pieci, seši miljardi katrā un klūp man virsū. Tad atkal pēkšņi uzzibsnī baznīca un mūku saviebtās sejas, tikai tie vairs nekliedz un nemet man virsū drazu bet stāv maliņā un kaut ko raksta. Pats es jau esmu viss apkrauts ar zariem un vēl jūtu, ka smird pēc benža. Šie tur beidz rakstīt un to aprakstīto lapeli pielīmē man pie pieres. Vēl pirms šie pielika sērci pie zariem zem manis, paspēju baznīcas loga atspulgā izlasīt to lapeli, kas man uz pieres. Grūti bija saprast, bet laikam bija rakstīts: „Es sadegu pīšļos, lai ar savu nāvi atbrīvotu jūs no slimības, kas miljardiem gadu plosījusies uz zemes virsas.” Kas par sūdu? Vēl paspēju nodomāt, pirms pielika uguni zariem. Labi, ka biju paņēmis šotiņus uz krūts. Viss likās vieglāk un nereālāk. Tagad sēžu un afigeju. Bišku temperatūra laikam. Imūnsistēma arī laikam sačakarēta vazājoties pa šito draņķa laiku. Uz skolu, no skolas, uz skolu no skolas, ļer, ļer, ļer. Ai, pofig. Ieņemšu tableti, lai cīnās pret slimību un nerādās tik tizli murgi. Davai.