Izdarot nelielu, analītisku ieskatu vidē, kurā nu jau vairākus gadus tiek veiktas zināmas, dzīvības uzturēšanai šķietami svarīgas darbības, neizbēgami ir jānonāk pie slēdziena, ka dzīvē nav nekā svarīgāka par sevis pierādīšanu līdzcilvēkiem, respektīvi, ja tevī ir pamodusies vēlme atslēgties no visa apkārtējā un doties avantūrā, kas pieliktu treknu punktu tavai sabiedriskajai dzīvei, tad esi drošs, ka punkts tiktu pielikts arī tavai garīgajai eksistencei un jebkādām, visas dzīves laikā krātajām, morālajām vērtībām vairs nebūtu nekādas jēgas. Vai tad dzīvē mēs nemitīgi necenšamies pārspēt viens otru, būt labāki par viens otru un beigās triumfēt pār visu galvām, bet, neveiksmes gadījumā nenovīdīgu aci bolamies uz tiem, kas ir mūs pārspējuši un meklējam dažādus attaisnojumus mūsu sagrāves iemeslam. Pat neapzināti mēs nemitīgi dzīvojam pilnīgas konkurences apstākļos, kas beigās padara mūs par nejūtīgiem radījumiem un apokalipses nesējiem. Ja mēs neiegūstam varu pār kādu citu dzīvu būtni, mēs zaudējam savu cilvēcību un kļūstam par žurkām. Mēs vērojam augstāk stāvošas personas un sapņojam par viņu varu, tajā pašā laikā liekulīgi noniecinot to.
Trāpīgi būtu teikt: „Filozofs, kas nokļuvis uz neapdzīvotas salas un ir spiests dalīties savās atklāsmēs un spriedumos ar kaijām vai vāverēm vairs nav filozofs, bet gan nožēlojams muļķis un Dieva neapžēlotais.”
Kādā no iepriekšējiem ierakstiem es rakstīju: "Visi cilvēki ir vienādi" tieši tā, pārākums ir tikai ilūzija un uzpūsts ziepju burbulis. Tas ir mūsu iedomu auglis.
Vai cilvēks rakstītu grāmatas, ja negaidītu, kad cilvēki tās lasīs un slavēs rakstnieku par viņa izcilo domu gājienu un apskaužamo meistarību?
Ja cilvēks negaidītu atzinīgus vārdus, pasaulē nebūtu mākslas, mūzikas, literatūras utt.
Bet tas ir tikai pašsaprotami un galu galā arī es šeit rakstu, lai kāds man pateiktu: „Tieši tā vecais, tev taisnība.” Un, ja kāds teiks: „Negvelz niekus, tu esi muļķis,” tad es piepūtīšos, kā krupis un indes pilnu muti filozofēšu par līdzilvēku tumsonību un muļķību!
Trāpīgi būtu teikt: „Filozofs, kas nokļuvis uz neapdzīvotas salas un ir spiests dalīties savās atklāsmēs un spriedumos ar kaijām vai vāverēm vairs nav filozofs, bet gan nožēlojams muļķis un Dieva neapžēlotais.”
Kādā no iepriekšējiem ierakstiem es rakstīju: "Visi cilvēki ir vienādi" tieši tā, pārākums ir tikai ilūzija un uzpūsts ziepju burbulis. Tas ir mūsu iedomu auglis.
Vai cilvēks rakstītu grāmatas, ja negaidītu, kad cilvēki tās lasīs un slavēs rakstnieku par viņa izcilo domu gājienu un apskaužamo meistarību?
Ja cilvēks negaidītu atzinīgus vārdus, pasaulē nebūtu mākslas, mūzikas, literatūras utt.
Bet tas ir tikai pašsaprotami un galu galā arī es šeit rakstu, lai kāds man pateiktu: „Tieši tā vecais, tev taisnība.” Un, ja kāds teiks: „Negvelz niekus, tu esi muļķis,” tad es piepūtīšos, kā krupis un indes pilnu muti filozofēšu par līdzilvēku tumsonību un muļķību!