Tā bija tāda ironija “Valda Krastiņa stilā” pie kuras pēc abu divu viņa grāmatu izlasīšanas piestrādāju... Bet, nu, tuvāk par grāmatu, ko apskatu tagad:
Kopsavelkot visu izlasīto, ir redzams, ka toreiz vēl pajaunā Didža Liepiņa vēstules Uldim Ģērmanim ir krietni izvērstākas un detalizētākas nekā atbildes, ko tas saņem, kā arī diezgan uzkrītošs ir Didža jaunības karstgalvības skubinātais rejošais tonis un brīžiem pat nesavaldība, kas rada priekšstatu, ka viņš nešķirojot, lamā visus un par visu. Tomēr tam pretī stājas tēvišķā Ulža Ģērmaņa balss, kas brīžiem gaužām lakoniskās un eksaltētās vēstulēs pavēsta biedram, kas ir patiesais “kas” un izlīdzina sarakstes temperamentu, kā arī noskrubina no tās subjektivitātes birkas. Protams, es tā saku tikai tāpēc, ka man tā šķiet, jo, goda vārds, vismaz puse no šajās vēstulēs aprakstītā man ir “tumša bilde”. Starp citu, šeit vietā brīdinājums cītīgākiem lasītājiem nekā es – pirms sāciet lasīt šo grāmatu, pajautājiet sev: cik labi Jūs pazīstat Latvijas politisko skatuvi, Latvijas un Padomju Latvijas vēsturi un vārdus/darbus, kas cirkulēja vadošos un ietekmīgos amatos pirms neatkarības atgūšanas un pēc tās. Ja arī īpašu zināšanu nav, tad vienmēr pie rokas ir labi turēt Vikipēdijas, gūgles un citus internetus un vajadzīgajā gadījumā viena vai otra vēstuļu biedra piesauktos vārdus un notikumus izzināt “uz vietas”. Lai neatbaidītu potenciālos lasītājus, kas, cerams, ir arī jaunieši, jāsaka, ka interesanti lasīt ir arī bez dziļākām zināšanām par visu iepriekš minēto. Kopaina izveidosies jebkurā gadījumā. Labs āķis lasīšanai, gadījumā, ja Ulža Ģērmaņa vārds nav panācis savu, ir diplomāta un profesionāla mūzikas teorētiķa Valda Krastiņa rakstītais priekšvārds, kur diplomāts teic šādus nedaudz intriģējošus, nedaudz provokatīvus, taču pietiekoši spēcīgus un patiesus vārdus:
“[...] pēc pirmās sajūsmības par atjaunoto Latviju kļuva skaidrs, ka varu esam nodevuši ne tiem, kuriem tā pienācās.”
Vēstulēs, ar ko apmainās Ģērmanis un Liepiņš tad tīri detalizēti un bargi tiek pierādīta šī Krastiņa tēze. Izrādās, ka teju katram, kas veidoja Latvijas politisko eliti pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmitajos, kaut kas bija aiz ādas. Repše, Jurkāns, Godmanis, Gorbunovs, Kalniņš (bijušais komponists), Podnieks un vēl daudzi citi šodien zināmi un mazāk zināmi politiķi tiek “aprunāti” un vērtēti sarakstē starp abiem intelektuāļiem. Jāpiebilst, ka Ģērmanis raksta no Stokholmas, tādēļ, vēl jo interesantāks ir viņa spriedums un, nereti, abu valstu sistēmu salīdzinājums, kā arī zināmā priekšrocība skatīties uz visu Latvijā notiekošo ar skaidrāku un eksaltētāku prātu, nekā cilvēkam, kas šo maiņu laiku piedzīvo uz savas ādas. Tomēr, sarakstei nav tikai sausa un politiska ievirze, jo bieži lasītājs var uzzināt šo to arī par praktiskām un sadzīviskām lietām: Kāpēc Didzim Liepiņam mūždien no pastkastes izzog avīzes un vēstules? Kādi laikraksti bija populēri Latvijā deviņdesmitajos? Kāds ir šī postpadomju cilvēka portrets? Vēstulēs ieskanas atbildes arī uz šādiem jautājumiem. Teiksim, lūk, viena no postpadomju pilsoņa sačakarētā psiholoģiskā portreta šķautnēm, ko piemin Dr. Ulafs Jāņsons (Ulža Ģērmaņa pseidonīms):
“[...] šis “ieperinātais baiļu gēns” vēl otrā neatkarības gadā neļauj cilvēkiem tiesā liecināt par “omona” noziedzībām Latvijā, neļauj dot konkrētu informāciju par okupācijas režīma asins darbiem attiecīgajai Augstākās Padomes komisijai un neļauj atbrīvoties no pārkrievošanās mēsliem, ar ko piegānīta sabiedriskā dzīve, valoda un izglītības sistēma.” [16. lpp]
Grāmata papildināta ar daudzām krāsainām un melnbaltām fotogrāfijām, kurās var sekot līdzi Ģērmanim un Liepiņam daudzos viņu mūža posmos un notikumos. Kā arī pati Ģērmaņa un Liepiņa rakstu valoda ir drīzāk mākslasdarbs, nevis vēstuļu teksts. Ar kādiem tik jaunvārdiem es nepapildināju savu leksikas bagāžu! Mankurti, sovjeti, bušmeņi, naķi, ziķerdienests un vēl daudzas citas ar krāšņu konotatīvo nozīmju spektru bagātinātas leksēmas. Tas viss padara šo grāmatu ļoti īpašu ne tikai kā materiālu, kur smelties patiesības par politisko skatuvi deviņdesmitajos Latvijā, bet arī kā literāru tekstu; kā paraugu un atgādinājumu tam, cik kvalitatīvi var uzrakstīt vēstuli. Pieļauju, ka redakcijas pirksts nav bijis nemaz tik liels...
Līdz ar šo grāmatu noteikti ir vērts izlasīt arī abas Valda Krastiņa grāmatas, kas izdotas apgādā “Mansards”: Ļoti personīgi. Latviešu diplomāta stāsts 1992-2008, (2013) un Gadu desmiti lāča ēnā, (2014). Tās nav tik smagnējas kā Maiņu laika zīmes un var kalpot kā noderīgs ievads tai.
Grāmata ir diezgan lēta un vēl ar 15% atlaidi to var iegādāties šeit ---> https://www.valtersunrapa.lv/lv/book/mainu-laika-zimes-sarakste-1990-1997.28305.html