Romānam „Bads” Knuta Hamsuna daiļradē ir ļoti nozīmīga loma, jo tieši šis darbs, iznākot 1890. gadā, nostiprināja Hamsuna pozīcijas rakstniecības pasaulē. Pamanīts un atzīts Hamsuns varēja ķerties pie savpatā rokraksta izkopšanas un pasaules literatūras klasiķa goda pelnīšanas.
Romāna tēma un stils bieži pielīdzināts Dostojevska daiļradei un, domāju, katrs, kas lasījis „Noziegums un sods” apzināti vai neapzināti tieksies satuvināt Hamsuna izbadējušos varoni ar Raskoļņikovu no slavenā Dostojevska romāna. Hamsuns arī pats atzinis, ka Fjodora Dostojevska daiļrade viņam ir tuva. Ietekme no slavenā krievu klasiķa lasītājam ir vairāk vai mazāk jūtama, tomēr Hamsuns pārsteidzoši ir spējis attīstīt arī savu individuālo rakstības stilu, kas, it īpaši, viņa vēlīnākajos darbos, izceļas ļoti spilgti. Nekautrēšos šo darbu ielikt vienā plauktiņā arī ar psihoanalīzes stiprināto Hermaņa Heses „Stepes vilks” un Franca Kafkas darbiem (šeit, protams, prātā nekavējoties ieskrien zināmais stāsts „Badošanās mākslinieks”.)Par laimi, romānā apdarinātā tēma visticamāk vairs nav aktuāla laikmetā, kurā dzīvojam mēs, jo grūti iedomāties, ka cilvēks, teiksim, Rīgas ielās varētu nomirt no bada. Pārtikas produkti tīri realizējamā veidā mētājas vai uz katra stūra, kā arī sabiedrības attieksme pret cilvēku, kas ir izsalcis (nevis pēc grādīgā)ir kļuvusi krietni vien saprotošāka. Tomēr, ja nedaudz pavariē ar iemesliem, kas romāna galveno varoni noveduši līdz afekta stāvoklim, nebūtu grūti padarīt šo darbu laikmetam atbilstošāku.
Romāna galvenais varonis ir jauns rakstnieks, kas nespēdams nodrošināt sev iztiku ar rakstīšanu, kā arī nespēdams iekārtoties jebkādā citā darbā, tiek pakļauts nežēlīgai eksekūcijai. Bads jauno vīrieti padarījis gandrīz vai ārprātīgu, liekot klīst pa ielām un meklēt kādu salmiņu pie kā pieķerties un izdzīvot vēl nākamo dienu. Galvenais varonis (Iespējams biju neuzmanīgs, bet pieļauju, ka viņa vārds nav minēts romānā)nemitīgi sastopas ar apkārtējās sabiedrības noraidījumu un neapzināto cietsirdību. Viņam tiek veltīti nosodoši skatieni, piedēvēts dzērāja statuss utt. Sabiedrība ir gatava izslēgt no sevis balto vārnu pat tad, ja par albīnu tā kļuvusi nevis dzeršanas, garīgās neveselības vai fiziskas kroplības dēļ, bet bada dēļ. Paradoksāli, bet rodas iespaids, ka sabiedrība labāk pieņemtu dzērāju, nevis bada izmocītu, neadekvātu cilvēku. Sieviete -, kuru varonis satiek parkā un sarunā tīri vai absurdas lietas, brīdinot viņu, ka tūliņ viņai nokritīs grāmata, kaut gan nekāds grāmatas sievietei pie rokas nav – tiek nodēvēta par Ilajali un viņu starpā rodas simpātijas. Tomēr, arī viņa, vēlāk uzzinot, ka viņš parkā nav bijis piedzēries novēršas un sabīstas. „”Vai jums patiktu, ja es būtu bijis piedzēries?” „Jā… Ak vai, tagad man no jums ir bail! Ak dievs, laidiet mani vaļā!”” [145.lpp] Ilajali gan neaizmirst nabaga nelaimīgo un atbalsta viņu finansiāli, kas gan izraisa sašutumu cietējā, bet savā ziņā arī atrisina romāna sarežģījumu.
Brīžiem galvenā varoņa rīcība un tās motīvi ir pilnībā nesaprotami. Te viņš iet klāt policistiem un nemitīgi prasa pareizu laiku, tūliņ pat apstrīdot to un dusmās kliedzot, ka ir desmit no rīta nevis četri pēcpusdienā, te lec iekšā ratos un liek kučierim triekties uz izdomātām adresēm, kur jautā pēc neeksistējošām personām, beigās aizbēg no kučiera nesamaksājis, te jaunais vīrietis parkā uzbrūk večukam ar paša izdomātiem meliem par it kā pazīstamām personām utt. Nemitīgi tiek piestaigāts arī pie augļotāja, kam jau atdotas visas mantas un drēbes, par ko varētu saņemt kaut dažas ēras. Līdz asarām aizkustinošs ir mēģinājums augļotājam pārdot žaketes pogas, kas, protams, neizdodas. Bada nomocīts galvenais varonis grauž atrastus kaulus, ēd samelnējušu, uz ielas atrastu apelsīna mizu, zelē skaidu un pat sūkā nelielu akmentiņu, ko paceļ no ielas, apslauka un tūliņ iebāž mutē.
Jāatzīst, ka galvenā varoņa problēmu tikai pastiprina viņa lepnība un fantastiskie meli, ko viņš bārsta pa labi un kreisi. Arī godīgums un nespēja pieņemt it kā netīru naudu nenāk par labu viņa stāvoklim, kaut gan tieši tas viņam ir svarīgi – vienmēr palikt godīgam. Neviļus rodas vēlme redzēt pasauli tā, kā to redz galvenais varonis. Izprast viņa psiholoģisko domu gājienu, ko diriģē vēders. Saprast kā ir būt neēdušam vairākas dienas, bez naudas kabatā, klīstam pa neviesmīlīgas pilsētas ielām, cenšoties paralēli tam visam strādāt pie filozofiskiem rakstiem. Tomēr, es domāju, ka autors ir vēlējies parādīt to, ka ne jau bads ir padarījis galveno varoni savādu, tas tikai darbojies kā katalizators atklājot to, kas apslēpts zemapziņā. Katrai muļķībai, ko teicis galvenais varonis, lai cik absurda tā neliktos, ir kāda nozīme, kāda simboliska nozīme. Hamsunam jau to labāk zināt, jo romānu balstījis uz savas personīgās pieredzes vaļiem.
„Izmeklēju baltu, neaprakstītu lapu – diezin kur man rodas šāda doma -, saritinu turziņā, rūpīgi ieloku malas, lai liktos, ka tajā kaut kas ir, un aizsviežu to tālu uz ielas bruģa; vējš to aiznes vēl mazliet tālāk, tad tā nokrīt un paliek guļam.
Izsalkums jau kļūst neizturams. Sēžu un raugos uz šo balto turziņu, tā ir piepūtusies, it kā būtu pilna ar sudraba naudu; man pašam sāk likties, ka tā tiešām nav tukša. Nopriecājos un pūlos uzminēt, cik tajā naudas, - ja uzminēšu pareizi, tad visa nauda piederēs man! Es iztēlojos, ka turzas dibenā ir mazās desmitēru monētas, bet virsū lielās, baltās kronas – vesels maisiņš pilnum pilns ar naudu. Sēžu un platām acīm raugos uz turziņu, un man kārojas to pacelt…” [76.lpp]