Vladimirs Visockis manā dzīvē ir vainojams pie divām lietām - tam, ka es protu spēlēt ģitāru un lasīt krieviski. Divpadsmit gadu vecumā, kaut kādā mistiskā veidā ticis pie Visocka platēm, es nolēmu, ka, Dievs mans liecinieks, ģitāru es reiz spēlēšu tikpat kruta kā tas kliedzošais onkulis platē. Sacīts darīts, kaut kur pa kaktiem mamma man sagādāja pagali ar stīgām un re, muzikants bija tapis. Protams, pēc mēneša, kad jēliem pirkstiem grasījos krāsnij skaliņu vietā izmantot to pašu nolādēto ģitāru, doma par muzikanta būšanu vairs nelikās tik spīdoša, tomēr ticis pāri pirmajām grūtībām, ģitārspēli iemīlēju, un tagad jau tā kļuvusi par daļu no manis. Savukārt lasīt krieviski iemācījos, kādā jaukā dienā, neilgi pēc tam, kad bija sadzijuši jēlie pirksti. Lasīt krievu valodā gribēju prast tāpēc, ka… gribēju prast lasīt krievu valodā. Tīri tāpat, garlaicības pēc. Kāds labs cilvēks man uzrakstīja krievu alfabētu ar burtu tulkojumiem un krieviski lasošs puika bija tapis. Kāpēc vainīgs Visockis? Tāpēc, ka mājās Visocka plates iepakojums bija vienīgā sakarīgā lieta, uz kuras rakstīts kaut kas krieviski un drukātiem burtiem. To es arī izmantoju un dēvēju par savu nozīmīgāko tulkojumu savā literāta karjerā. Tā, un Marina Vladi tikko iegrieza man ar savu augstpapēžu baseni pa pieri un uzkliedza, kāds vispār tam visam sakars ar viņas sarakstīto grāmatu un Vladimira Visocka dzīvi, tāpēc mīļā miera labad nemuldēšu tukšu un pievērsīšos apskatāmajai grāmatai.
Grāmatiņa izdotā lieliskajā Ķengurgrāmatu sērijā un izmēros ir tieši tik liela, lai to varētu bez pārmērīgām pūlēm ietūcīt bikšu kabatā un aizgādāt līdz, piemēram, ēdnīcai, kur mierīgi strebjot zupiņu, arī izlasīt. Grāmata rakstīta literatūrā ne visai bieži sastopamajā otrajā personā, kas rada tādu kā pastiprinātu klātesamības sajūtu. Brīžiem liekas, ka godājamā aktrise no tiesas runā nevis par mākslinieku Vladimiru Visocki, bet par tevi pašu, kas nekādā gadījumā nav nepatīkami. Grāmata arī ir ļoti interesanta, kā jau tas mēdz būt, ar daiļdarbiem, kas vēsta par svešām dzīvēm, attiecībām un problēmām. Izlasīt to mierīgi var vienā vakarā vai manā gadījumā – trīs gājienos uz kompleksajām pusdienām.
Marina Vladi kopā ar Visocki bija vairāk kā desmit gadus, no 1969. līdz 1980. Un, goda vārds, tik raibus desmit gadus es novēlētu piedzīvot katram, kas no dzīves izdomājis paņemt visu, ko tā sniedz. Marina Vladi krāšņi aprakstījusi šo ārkārtīgi interesanto un odiozo personību Visocki, kas bija apbrīnojami darbīga un produktīva personība. Savā ziņā man gribētos viņu salīdzināt ar Džeka Londona romānā „Mārtins Īdens” aprakstīto Mārtinu Īdenu. Visockis liedza sev miegu, rakstot dzeju augām naktīm, dienās spēlēja slavenajā Tagankas teātrī, koncertēja un dzīvoja. Šķiet, atpūta viņam neeksistēja. Reibinoši panākumi, Padomju cenzūras bieds, sistēmas absurditāte utt. Tas viss aprakstīts ar apbrīnojamu spēju aizraut lasītāju. Tomēr, lai cik produktīvs un tiešām izcils bija šis cilvēks, visiem zināms, cik neglābjami savā varā viņu bija sagrābis alkoholisms un vēlāk jau narkotikas. Autore nevairās no šī temata, tomēr neieslīgst vaimanāšanā un nomelnošanā. Viņa saprot un saprata Visocki arī tad.
Lieliska grāmata tiem, kas vēlas palasīt kaut ko vieglu, bet reizē izglītojošu un derīgu. No pasaules varenajiem mēs varam smelties pamatīgu iedvesmas devu. Palūkojieties, kā strādāja šis cilvēks, ar kādu sparu un mīlestību viņš darīja to, kas viņam ir mīlams. Nediskutējiet par to cik liels alkoholiķis viņš bija un cik liela bija viņa heroīna deva. Tas nav ne mazākajā mērā svarīgi.