Viņa vecvecāki Jānis un Anna Binderi dzimuši un dzīvojuši Liepājā līdz 1905. gada revolūcijas skarbie notikumi tiem lika doties trimdā uz Bergenu Norvēģijā. Viņi tā arī nekad neatgriezās atpakaļ. Atgriezies, lai atrastu savas saknes ir viņu mazdēls Terje, kas apceļo Latviju, izokšķerē Liepājas kapus, spītīgi iztaujā Liepājas iedzīvotājus un iestādes, pēta kādi mēs – latvieši esam, paveic neskaitāmus citus darbus, ko iedvesmot var tikai urdoša vēlme atbildēt uz jautājumu: “kas es esmu?” Terjes nodeva saviem latviešu senčiem un latviešiem kopumā ir viņa sarakstītā grāmata “Der vinden blefødt” (2013), kas šogad AS “Valters un Rapa” gādībā iznākusi arī latviešu valodā un tā nosaukums ir “Kur piedzimst vējš”. Tas ir kārtīgs romāns, man pat gribētos teikt – vēsturisks un biogrāfisks detektīvromāns, jo sižets tajā ir tikpat spraigs kā Beastie Boys dziesmas “Sabotage” videoklipā, tikai bez groteskā elementa. Un, kāda bauda lasīt romānu, kur aprakstīta tik labi pazīstamā latviešu sabiedrība... Pirmajā romāna daļā autors raksta pirmajā personā. Viņš vēro Rīgas un Liepājas ielas, un cilvēkus, spriež par to, kāda interesanta tauta mēs – latvieši esam, autors nekautrējas iemalkot kausu alus, kādā Liepājas āra terasē un vēlāk skriet cauri visai pilsētai, lai atrastu vientuļāku priedi, kur atvieglot urīnpūsli. Terje izstaigā kapus, atrod vecvecāku pieminētas vietas, meklē, meklē, meklē un domā un raksta un, ko Jūs domājat, - Savācis brangu faktu, atmiņu un citu materiālu kaudzi, grāmatas otrajā daļā uzraksta izcilu retrospekciju, kur daļēji fiktīvā, daļēji uz vēsturiskām liecībām un savāktajiem materiāliem balstītā stāstā, ieliek savus vecvecākus un atklāj lasītājam to, kāpēc Terje Binders ir Terje Binders, nevis Jānis Bērziņš, kas lamā saeimu, klusi purkšķ par nedienām, daudz strādā, fano par Dziesmu svētkiem un Imantu Ziedoni, un dzīvo... Latvijā, piemēram.
Tātad, grāmata sadalīta divās daļās. Pirmajā daļā ir sadzīve, filozofiskas pārdomas, spriedumi un pieļāvumi un tas viss mijās ar detektīva cienīgiem izgājieniem. Grāmatas otrā daļa ir īsta 20. gadsimta pirmās puses vēstures paraugstunda. Ja, iepriekš es praktiski neko nezināju par 1905. gada notikumiem Latvijā, tad tagad esmu tīri kompetents sakarīgi spriest par šo vēstures epizodi. Reālas personas ievietotas daļēji fiktīvā, daļēji uz vēsturiskām liecībām un savāktajiem materiāliem balstītā stāstā. Lasīt ir ārkārtīgi viegli, stāsts ir interesants un braukt prom uz Īriju pēc šīs grāmatas izlasīšanas vispār vairs negribas. Manas saknes ir šeit, Rīgu es mīlu stiprāk par naudu, esmu latvietis un, pie joda – laidiet uz arhīvu! Es tagad vēlos izpētīt pats savus senčus!
[86-87. lpp]
Rīga, 2011. gada novembris. Aizmirstā revolūcija
Sāku gūt lielāku skaidrību par savu vecvecāku izcelšanos. Glezna pamazām iegūst krāsas. Kontūras ir neskaidras, bet es tās aizpildu ar krāsām, kas tajās iederas. Es jau saprotu vairāk, no kurienes viņi ir cēlušies, mazliet no viņu pašu stāsta un plašā kultūrvēsturiskā fona, kas viņus aizvadīja līdz viņu pašu laikam. Bet viens liels jautājums tomēr paliek: kas īsti notika tajā liktenīgajā 1905. gadā? Kas noteica viņu izvēli pamest visu: saimniecību, vecākus, ģimeni un divus bērnus? Kas spieda viņus pamest mājas un doties uz zemi, par kuru viņi tik tikko bija dzirdējuši? Aizbraukšanas dzinējspēkam bija jābūt spēcīgam. Spēcīgākam nekā saites, kas viņus saistīja ar dzimto vietu. Mīklas atrisinājums droši vien meklējams revolūcijas notikumos, latviešu pavasarī, kas ilga no vienas ziemas līdz nākamajai. Tas droši vien meklējams arī notikumos, kas risinājās vietā, no kurienes viņi nāca: Purmsātu revolucionārajā pagastā, kur izauga tēvamāte, un “baptistu joslā” Pērkonē, kur uzauga tēvatēvs, un kur viņi nodzīvoja tos desmit gadus pēc kāzām, līdz vēsture viņus piemeklēja un viņu eksistence saira.
Tāpēc es atkal dodos atpakaļ. Es iereģistrējos viesnīcā “Kolonna” Rīgā. Ir savādi te atrasties novembrī. Pēdējoreiz mēs staigājām pa Rīgu dienu pirms Jāņiem. Tad te mutuļoja dzīvība. Ielas, laukumi un tirgus bija ļaužu pilni. Visur bija tirdzniecības stendi un kioski ar rotājumiem, ziediem un vainagiem. Tas atgādināja pēdējās dienas pirms Ziemassvētkiem mājās. Tas tikai bija cits gadalaiks. Mūsu vasaras saulgriežu svinēšana nobāl salīdzinājumā ar svētkiem, kādus gatavoja latvieši. Tagad ielas šķita tukšas. Āra restorāni pazuduši. Veikalu un bāru durvis aizvērtas. Tirgus slēpjas paviljonos. Atsevišķi preču stendi uzdrošinās strādāt ārā aukstumā. Ledains vējš liek ļaudīm uzcelt apkakles un ciešāk savilkt šalles ap kaklu. Iela ir pazīstama, tomēr sveša. Tā izmainījusi personību. Es lēnām dodos uz Kara muzeju.