Grāmatu lasīju laikā, kad aiz loga nekāds mīlīgais laiks nebija: pelēkas mākoņu gubas peldēja debesu dzīlēs, nemitīgi līņāja smalks lietutiņš, koki, lai gan jau salapojuši, raudzījās manā logā drūmi un bezcerīgi. Vējš dīdīja to zarus, kamēr tie atdeva tam savas lapu rotas vai sliktākajā gadījumā padevās pavisam un ar skaļu brīkšķi nolūza. Es laimīgā kārtā atrados mājās, satinies astoņās segās, ar divlitrīgo tējas termosu pie gultas, murrājošu kaķu puiku uz krūtīm un šo grāmatu rokās. Lieki teikt, ka trāpīju desmitniekā ar grāmatas izvēli un laiku, kad to lasīt, noskaņa bija ideāla – sērīga, bet patīkama melanholija. Ne miņas no depresīvām notīm garastāvoklī, tikai nostaļģiski skumja melanholija. Droši vien, daudzi sapratīs par ko es runāju, jo galu galā, arī bēdas un melanholiju var izbaudīt, ja vien tās tiek pasniegtas pareizā veidā un proporcijās. Labākajās Hičkoka filmu noskaņās pavadītas pāris stundas bija diezgan vērtīgs laika pavadīšanas veids, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka man šaujot galīgi uz dullo izdevās „nošaut” tieši šo grāmatu. Tieši tā, ar Dafnes di Morjē darbiem saskāros pirmo reizi, kaut gan, protams, par autori virspusēji zināju jau sen.
Stāsts vispār ir ļoti vienkāršs un tieši tāpēc brīžiem rodas neizpratne - kur gan tas suns aprakts? Kāpēc tas ir tik blīvs un sevī ievelkošs? Iespējams, ka tā ir ar izteiksmes līdzekļiem bagātā valoda, kas nepārspīlēti, bet gaumīgi atklāj mums gan stāsta darbības vietu, gan apstākļus. Varbūt spocīgā atmosfēra, kas visa stāsta garumā meistarīgi savaldzina lasītāju. Bet, varbūt tieši vienkāršībā un simbolismā slēpjas stāsta individuālisms un varenība. Šķiet stāstā simbolizēts tiek viss, sākot jau ar ābeli, mājas saimnieku un Midžu un beidzot ar meiteni, ko „viņš” tika iepazinis senā pagātnē un dārznieku Villiju. Stāsts jālasa starp rindiņām un jāprot no tā izvilkt kāda jēga. Sliktākajā gadījumā var beigās secināt banālu morāli, kura, izlasot darbu pati lec acīs, bet domāju, ka tas noteikti ir veikls autores triks un, tomēr ir jāparok dziļāk, lai uztaustītu to pērli, kas stāstā ir noglabāta. Kopumā mani mocīja pagalam divdomīgas emocijas attiecībā pret abiem galvenajiem stāsta personāžiem – Midžu un viņas vīru. Nevarēja tā īsti saprast, kuram pieder manas simpātijas. It kā jau loģiski būtu žēlot nelaiķa Midžu, bet tad atkal paliek žēl viņas vīra un Midža sāk kaitināt tikpat stipri kā viņam. Tāda mētāšanās no viena pie otra, kas galā atstāja mani ar dalītām simpātijām un antipātijām. Neierasti, bet tieši tāpēc ģeniāli.
Kopumā šis būtu no tiem darbiem, ko nedrīkst uztvert pārāk nenopietni, proti, tas ir kas vairāk par vienkāršu epizodi kāda cilvēka vai cilvēku dzīvēs, ko varētu izlasīt, izsecināt kādu pasaulīgu domu un aizmirst jau nākamajā dienā. Tas arī nav tik izklaidējošs, kā daži lasītāji varētu vēlēties un gaidīt, kaut gan, tad ir jādefinē vārda „izklaidējošs” nozīme. Man tas lika padomāt par daudzajiem simboliem literatūrā un dzīvē, sakairināt savas emocijas un sajūtas un attiecīgajās noskaņās pavadīt to brīdi, kas parasti – īsāks vai garāks – nepieciešams, lai „atkoptos” pēc jebkuras grāmatas izlasīšanas.
„Koks bija uzziedējis. Taču nevis uzziedējis skaists un dzīvības pilns, bet gan nezin kā aizgājis neceļos un pārvērties par izdzimteni. Izdzimteni, kas neapzinājās ne savu struktūru, ne formu, bet vēlējās izpatikt. Gandrīz kā pašapzinīgi, ar smīnu uz lūpām teikdams: „Skaties! Tas viss priekš tevis. [53.lpp]””