Pirms lasīt šo romānu, silti iesaku iepriekš iepazīties ar Ž. P. Sartra eseju „Eksistenciālisms ir humānisms”, jo tajā diezgan saprotamā valodā un ar vienkāršiem piemēriem papildinātajā darbā ir izskaidrots, kas tad īsti ir eksistenciālisms un, kāpēc tas ir iecelts pesimisma filozofijas godā, jo pašsaprotami, ka Padomju kolektīvisms un sociālisms, kā arī citas 20. gs valdošās uzskatu sistēmas, nevēlējās atzīt eksistenciālismu, kas, rupji sakot, propagandēja pilnīgi pretējas idejas un veicināja cilvēka kā indivīda apzināšanos. Tāpēc Sartrs savā esejā cenšas atspēkot pret šo filozofiju izvirzītos apgalvojumus un, apskaidrot apmulsušos un apmaldījušos prātus attiecībā uz eksistenciālismu.
Turpinot par eksistenciālismu, jāsaka esmu šo to palasījis un virspusēji iepazinies ar šo filozofiju un līdzīgi kā Sartrs, arī es vēlos atzīt, ka šī filozofija un pats vārds – eksistenciālisms mūsdienās ir kļuvis pārlieku moderns un cilvēku neziņas un diletantisma rezultātā zaudējis savu patieso nozīmi un ideju. Ļautiņi virtuālajā vidē aiz savas naivās nezināšanas mētājas ar šo jēdzienu kā ar ļaunāko lamuvārdu, vai gluži otrādi, cenšas izlikties zinošāki un erudītāki nekā patiesībā ir.
Runājot tuvāk par eksistenciālisma būtību, vēlos sākt ar pretēju uzskatu tam:
„Cilvēks ir iedzimtības un apkārtnes apstākļu produkts” respektīvi, cilvēkam ir tāds niķis - visas savas neveiksmes un netikumus novelt uz iedzimtības vai nelaimīgas apstākļu sakritības rēķina. Eksistenciālisms vēsta pavisam ko citu. Pretēji sabiedrībā pieņemtam uzskatam, ka cilvēks ir tas, par ko viņš ir piedzimis, eksistenciālisms liek pretēju uzskatu – cilvēks ir tas par ko viņš vēlas kļūt un tikai ar saviem centieniem un spēku, viņš var veidot savu personību. Mēs paši veidojam sevi, neatkarīgi no kādiem citiem faktoriem. Visa novelšana uz iedzimtības, vai neizdevušās dzīves pleciem ir tikai gļēvuma un nevēlēšanās atzīt sevi pazīme. Tātad nav iespējams ar ārējiem apstākļiem uzlabot cilvēka dabu.
Eksistenciālismā ļoti bieži dominē arī brīvības jēdziens, bet nevis tādas brīvības, kā mēs to iedomājamies, bet gan brīvības pašam no sevis; brīvības, kas mums uzliek pašu smagāko atbildības nastu – pilnīgu un galēju atbildību par saviem lēmumiem; brīvību, kurā mēs esam pavisam vientuļi un neatkarīgi no neviena. „Es esmu viens un brīvs, bet brīvība mazliet atgādina nāvi” (150.lpp)
Kā spilgts piemērs šādai brīvībai varētu kalpot stāsts (No Sartra lugas „Cilvēki bez ēnām” par gūstā nonākušiem partizāniem:
“Okupētā Francijā franču policijas iestādes, kas sadarbojas ar vāciešiem, ir saņēmušas gūstā grupu franču partizānu. Šīs grupas locekļus spīdzina, lai uzzinātu, kur palicis grupas vadonis, kam laimējies izvairīties no apcietināšanas. Cilvēks ir brīvs, kad viņam ir izvēle vismaz starp divām iespējām. Arēji šie partizāni nav brīvi – viņi nevar izvēlēties būt vai nebūt apcietinājumā, tikt vai netikt spīdzināti. Sartrs uzsveŗ, ka viņiem ir iekšējā jeb morāliskā brīvība, jo, kad viņi tiek spīdzināti, viņiem ir izvēle – runāt vai nerunāt. Ja viņi runā, tad viņi paši ir izvēlējusies momentu, kad viņi nevar vairs ilgāk paciest sāpes. Partizāns Sorbjē, ko spīdzina pirmo, atgriežoties pie pārējiem atzīstas – ja viņš būtu zinājis viņu vadoņa atrašanās vietu, viņš to savās lielajās sāpēs būtu pateicis. Starplaikā vadonis ir apcietināts un ievietots pie pārējiem, bet viņa īstā identitāte nav zināma, un ir cerības, ka viņu drīzumā atbrīvos. Sorbjē tiek vēlreiz spīdzināts, viņš saviem pratinātājiem apsolās runāt, tikai lūdz, lai viņam atļauj pieiet pie loga atvilkt elpu. Tā viņam rodas izdevība izdarīt pašnāvību, izlecot pa logu, un šādā veidā izvairīties no nodevības. Sartrs ir mēģinājis parādīt, ka pat šādā situācijā cilvēkam ir izvēle, un ja viņam ir izvēle, tad viņš ir brīvs.” (A. Medne)
Varat lasīt pilnu Ausmas Mednes rakstu par eksistenciālismu Jaunās gaitas arhīvā. Tas jums sniegs atbildes uz daudziem jautājumiem gan par eksistenciālisma filozofiju, gan par paša Sartra uzskatiem.
Nedaudz aizrunājos par eksistenciālismu, tāpēc vēlētos nedaudz pievērsties pašam romānam, jo šis raksts taču ir par to.
Tātad stāsts vēsta par jaunu vīrieti Rokantēnu, kas apceļojis visu pasauli atgriežas Francijā, lai nodotos darbam pie vēsturiska romāna, ko tas iecerējis uzrakstīt. Paralēli darbam Rokantēns raksta dienasgrāmatu (kas tad arī sastāda šo romānu), kurā nododas eksistenciālistiskām pārdomām un garos monologos pašam ar sevi izklāsta visus savus galēji antisociālos uzskatus un caur spējo „nelabumu”, kas viņu reizēm piemeklē, nonāk pie apgaismības attiecībā pret sevi un sabiedrību.
Nākas uzdot sev dažādus jautājumus, lasot par šo antisociālo būtni, piemēram, vai antisociālisms ir eksistenciālisma pamatā? Vai eksistenciālisms nav no sabiedrības izstumto indivīdu samierināšanās un „atriebības” filozofija? Utt. Atstāšu katra paša ziņā šos jautājumus, jo ir jāapzinās cik mēs paši esam tuvu šai filozofijai un vai mēs, galu galā, vēlamies kļūt brīvi.
Nav brīnums, ka sabiedrības domas par šo darbu un eksistenciālismu kopumā dalās, jo sabiedrībā tomēr krasi izdalās divas grupas – tie, kas patvērušies zem kolektīvā lietussarga bauda biedru siltos (mānīgi siltos) sānus un tie, kas klejo apkārt vienatnē un beidz sevi nost paši ar sevi un savu prātu. Iesaku kārtīgi padomāt par šo iedalījumu un cilvēka dabu kopumā.
Kā pretējs kontrasts Rokantēnam, romānā darbojas vēl kāda persona – autodidakts. Šādi viņš nodēvēts tāpēc, ka katru dienu slāj uz bibliotēku un nododas sevis izglītošanai alfabētiskā secībā, t.i. izvēlas grāmatas pēc alfabēta. Sistemātiski un vienkārši, lai uzņemtu visas pasaules gudrības. Romāna gaitā autodidakts bija nonācis pie burta N, ja nemaldos un kā viņš pats bija aprēķinājis, līdz izglītošanās beigām atlikuši vien nieka astoņi gadi. Tātad autodidakts ir galējs humānists un viņa sarunu ar Rokantēnu varat lasīt no 100. – 120. lpp. tāpēc sīkāk par to nestāstīšu.
Nobeigumā bildīšu, ka šis romāns ierosināja mani papētīt sīkāk eksistenciālisma filozofiju, jo esmu diezgan ieinteresēts radīt sevī konkrētāku priekšstatu par to.
Šeit citāts, kas visspilgtāk iespiedās atmiņā no ši romāna: „…viņi ieraudzīja krabi, kas atmuguriski rāpjas prom no tik cilvēciskās telpas” (Par Rokantēnu)