Lai atspoguļotu jums šī romāna nozīmi un kvalitāti lasītāju acīs, kā faktu minēšu to, ka 1947. gadā romāns tiek iekļauts skaidrojošajās vārdnīcās, lai uzskatāmi ilustrētu modernā jaunvārda „best-seller” nozīmi. Kaut gan mūsdienās vārds bestseller dažreiz liecina par diezgan triviālas un vienkāršas literatūras spēju iekarot patērētāju sirdis un makus, nereti pateicoties gan veiksmīgai reklāmai, gan cilvēku augošajām alkām pēc sencācijām, sazvērestības teorijām, nereālai un klišejiskai mīlestībai, šis noteikti nav no tiem darbiem, kas atspoguļotu vārda „bestseller” nožēlojamāko un novalkāto nozīmi. Nav grūti atskārst, kāpēc 20.gs vidū šis darbs kļuva tik populārs. Cilvēki kara nomocīti un vairums relatīvi sagrauti savos materiālistiskajos un individuālajos uzskatos, vēlējās ieraudzīt savu toreizējo apstākļu atspoguļojumu un varbūt justies saprasti un A. Kamī darbs „Mēris” spēja sniegt viņiem šo sajūtu, likumsakarīgi kļūstot par vienu no eksistenciālisma paraugiem un vārdu salikuma „best-seller” attīstības dzinuli.
Pirms A. Kamī daiļrades iepazīšanas, biju nodevies cita 20.gs eksistenciālisma pamatlicēja darbiem, un manas domas par tiem noteikti nav paslīdējušas jums garām šī bloga ietvaros. Ž. P. Sartrs bija tas, kas iepazīstināja mani ar eksistenciālisma filosofiju un tieši šī izcilā rakstnieka dēļ, es ieguvu vēlmi izprast eksistenciālismu kā filosofiju un tā lomu cilvēku savstarpējās attiecībās un attiecībās ar sevi, pie reizes salīdzinot 20.gs eksistenciālismu ar tā „propagandēto” filosofiju mūsdienās. Diemžēl esmu nācis pie tīri subjektīva slēdziena, kas būtu izsakāms dažos vārdos: 20.gs ir melns, bet 21. gs balts, protams neņemot vērā šo krāsu simbolisko nozīmi. Ar šiem vārdiem es vēlējos pateikt, ka atšķirība starp gadsimtiem, tāpat starp paaudzēm ir ļoti kontrasta, bet tas jau nav nekāds jaunums.
Atkal nedaudz novirzījos no tēmas. Tātad A. Kamī darbu „Mēris” izlasīju nekavējoties pēc iepazīšanās ar Ž. P. Sartra darbiem un, kā galvenajam kontrastam starp šiem diviem „it kā” eksistenciālisma filosofiju pārstāvošiem rakstniekiem (A. Kamī neuzskatīja sevi par eksistenciālistu) gribētu pievērst uzmanību tam, ka Ž. P. Sartrs rakstīja daudz personiskāk un subjektīvāk atšķirībā no A. Kamī, kas „Mērī” aptver veselas cilvēku masas un pretēji eksistenciālisma filosofijā paustajam uzskatam par individuālisma svarīgumu, Kamī raksta arī par cilvēku kā sabiedrības daļu un tā neizbēgamu kolektīvo darbību, kas noteikti ietekmē arī viņa paša sajūtas un uzskatus. Cilvēks, gluži kā vilks ir sabiedrisks dzīvnieks, un reiz mājojot sabiedrībā ir neizbēgama tā pārvēršanās par savu kaimiņu draugu vai durvju sargu un otrādi.
Šeit noteikti prasītos pēc kāda eksistenciālisma novirziena izgudrošanas, bet tas lai paliek filologu, literatūras pētnieku vai kāda cita ziņā.
Lai nu kā, laiks pievērsties nedaudz pašam darbam, atmetot, šīs juceklīgās pārdomas.
Jāsaka, ļoti aizkustinošs darbs, kas aizskāra visas dvēseles stīgas un, lai cik tas absurdi liktos, lasot šo darbu, pat bez praktiskas pieredzes un klātesamības tādās situācijās, ir iespējams uzjundīt sevī to drausmīgo sajūtu, kas iespējams plosīja gandrīz katru Orānas iedzīvotāja sirdi, kad sērgas pārņemtās pilsētas vārti tika aizslēgti liedzot cilvēkam brīvību. Izjūtas un apstākļi kādi valdīja tajā situācijā ir aprakstīti ļoti spilgti, izmantojot krāšņus izteiksmes līdzekļus un ļoti veiksmīgi uzbūvētus teikumus. Mani ļoti aizgrāba teiksim šis citāts, kas attēlo mēra kulmināciju:
„Mēra gaviļu ugunis krematorijas krāsnī dega aizvien līksmāk”
Vienā teikumā tiek parādīta situācija, kas valdīja pilsētā. Tik drūmu noskaņu radošais teikums, es domāju dziļākus paskaidrojumus neprasa.
Tiklīdz pilsētas vārti tiek slēgti, katrs nelaimīgais sastopas ar saviem dēmoniem – bailēm no nāves, skumjām pēc mīļotajiem, kas apstākļu sakritības dēļ palikuši otrpus mūrim (šīs emocijas romānā bija aprakstītas ļoti spilgti), bailes par saviem tuvajiem, kam jebkurā brīdī var uzbrukt baismā sērga utt. Vienvārd sakot, tiek spilgti attēlota katra indivīda nostāja un attieksme pret mēri – vai tas ir Dieva sods? Nelaimīga sakritība? Sātana darbs? Utt. Romāna gaitā tiek arīdzan tiek iztirzāta Dieva loma šajā sērgā un to lieliski atspoguļo šis citāts, kad tēvs Panlū noturēja Dievkalpojumu:
„Mēra laika ticība nevar būt ikdienas ticība, un ja Dievs pieļaujot un pat vēloties, lai dvēsele atpūšas un top iepriecināta laimes laikā, tad viņš arī prasot, lai tā pārspētu pati sevi nelaimes pārmērā. Dievam labpaticis šodien uzsūtīt savai radībai tādu nelaimi, ka tā nu esot nonākusi tiktāl, ka tai jāuzņemoties visaugstākais tikums, kas nozīmējot Visu vai Neko”
„Katrs grēks ir nāves grēks un katra vienaldzība – noziegums. Tas ir viss vai nekas.”
Nespēju jums atspoguļot visu tēva Panlū sprediķi, bet jāsaka, tas spēja izmainīt vismaz manu skatījumu uz nelaimēm, kas notiek pasaulē.
Būtībā, tas ir viss, ko īsumā vēlējos pateikt par šo darbu un jāpiekrīt, ka varētu vēlēties īsāku un konkrētāku grāmatas apskatu no manas puses, tāpēc varbūt lasītājam, kas šo darbu nav lasījis un nav pazīstams ar eksistenciālisma filosofiju kopumā būs grūti izmantot šo aprakstu kā dzinuli romāna izlasīšanā. Ceru uz apkārtējo sapratni attiecībā pret šo juceklīgo rakstu. Paldies.