Viens no pēdējiem izcilā franču domātāja un filozofa Ž. P. Sartra literārajiem sacerējumiem, kas atšķirībā no Sartra dzīvesbiedrenes Simonas de Bovuāras, kura publicējusi vairākus autobiogrāfiskus darbus, ir Sartra vienīgais darbs, kas veltīts viņa paša dzīves izpētei. Jāteic, „dzīves izpētei” vietā varētu likt „bērnības izpētei”, jo šajā darbā Sartrs pievēršas laikaposmam, kad viņš ir tikai septiņus līdz desmit gadus vecs, kas gan nav nekāds pārsteigums, jo tas, tomēr ir vecums, kad bērna prāts ir pretrunu pilns un, atmetot bērnišķības plīvuru, cilvēks sāk radoši un analītiski pievērsties visam apkārtējam un, protams, arī sev.
Mazais Sartrs aug kopā ar savu māti (Anna Marī), vecmāmiņu (Mammija) un nedaudz konservatīvo, tirānisko vectētiņu (Karls Šeicars), kas ir pārliecināts, ka viņa mazdēls ir debesu sūtīts brīnumbērns, tāpēc velta viņam visu savu kritisko, bet labvēlīgo uzmanību. Sartra tēvs Žans Batists miris, kad dēlam bijis vien viens gadiņš. Tēva neesamība Sartram veidojusi savu priekšstatu par dzīvi un attiecībām. Varam vērot Pulū (tā viņu mīļvārdiņā sauca māte) pirmos spertos soļus literatūras un mākslas pasaulē un vectēva neapzināto lomu Sartra kā rakstnieka un filosofa izaugsmē. Pretrunu mocītais, izlutinātais un apmulsušais bērns ar visdažādākajiem līdzekļiem cenšas izcīnīt savu vietu pasaulē un beidzot saprast to.
Romāns veidots no divām lielām nodaļām ar virsrakstiem „Lasīt” un „Rakstīt”, kas katrs ievada savu tēmu un savu laikaposmu Sartra dzīvē. Tātad zem virsraksta „lasīt” varam vērot Sartra iepazīšanos ar literatūru un kino. Vectēva centieni uzspiest Sartram literatūru, kas tīkama pašam nevainagojas ar panākumiem un Sartrs vairāk pievēršas piedzīvojumu grāmatām un kino. Otrā nodaļa „Rakstīt” veltīta Sartra pirmajiem soļiem rakstniecībā, pirmajiem mēģinājumiem radīt romānu un attaisnot savu es.
Sartrs šajā darbā bieži piemin, ka bērnībā juties kā bezbiļetnieks vilcienā, kad pie tā pienākusi kontroliere un pieprasa paskaidrojumu, kāpēc tam nav biļetes jeb interpretējot – kāda ir viņa eksistences jēga? Varam uzskatāmi vērot mazā Sartra spriedelējumos pirmos aizmetņus eksistenciālisma filozofijai, piemēram: „Vai tad cilvēks var piedzimt nolemts nelaimei?” (65.lpp) un ticības zaudēšana Dievam: „Kādu dienu nodevu skolotājam franču valodas sacerējumu par Kristus ciešanu tematu; ģimenē sacerējums tika apjūsmots, māte to pašrocīgi pārrakstīja. Taču ieguvu tikai sudraba medaļu. Šī vilšanās padarīja mani par neticīgo.” (80.lpp)
Romāna beigās Sartrs beidzot apzinās, ko teikt kontrolierim un atskārst savas eksistences jēgu – Sartrs nolemj kļūt par rakstnieku. Sartrs nāk pie atklāsmes, ka rakstot, viņš var būt brīvs un varens. Viņa spēkos ir radīt un arī sagraut pasauli un ar spalvu, gluži kā karaļa scepteri, viņš var valdīt pār to. Ar rakstīšanu Sartrs beidzot attaisno savu eksistenci.
Kopumā diezgan sarežģīts darbs un diezgan gausi un grūti lasāms, jo katrs teikums prasa divkāršu uzmanību un interpretāciju. Lasot nedrīkst aizmirst un izlaist nevienu lappusi – tas var izrādīties liktenīgi. 194. lappusē Sartrs piemin arī Rokantēnu no romāna „Nelabums”: „Rokantēnā bez jebkādas līdzjūtības radīju savas dzīves ikdienu”
Iesaku gan vispirms izlasīt „Nelabums” un tikai tad vērsties pie „Vārdi”, jo savādāk, var rasties dažas neskaidrības.