Kā izteicās Guntis Berelis savā recenzijā par šo darbu – pirms ēdienreizēm to labāk nelasīt – un tur nu tiešām būtu jāpiekrīt, jo, ja vien neesat kāds kaku fetišists vai sasvīdušu zeķu, apvemtu un apčurātu ķermeņu, vardarbības, amoralitātes visās dzīves jomās utt., mīļotājs, šis darbs jums labākajā gadījumā izraisīs saviebtu viepli un maigas tirpas, bet sliktākajā, nāksies atvadīties no kuņģa satura un vaigā skatīt šķidrumus, ko tik krāšņi un „bezkaunīgi” šajā romānā ir aprakstījis J. Einfelds. Man, kā izslavētam „bezjuteklim” un daktera amata cienīgam indivīdam, paveicās tikt cauri ar „labāko” variantu, riebuma izķēmotam vieplim vien pievienojot vēl skaļus smieklus un aplausu šaltis, kas kalpoja kā atzinības un sajūsmas zīmes Einfelda personai par sabiedrības tik precīzu un tiešu atmaskošanu, jo, ja kādam, pēc šī romāna izlasīšanas rodas vēlme nozākāt Einfeldu par rupekli un tumsoņu, tad, atvainojiet, jāsaka, tumsoņas esat jūs, kas nespēj ieraudzīt visas šīs preteklības sava deguna priekšā. Bet, neņemšos šeit sludināt sabiedrības deģenerācijas iemeslus vai zombiju estētiku, tas lai paliek kāda cita ziņā, vien varu, jau neskaitāmo reizi teikt, ka J. Einfelds ir viens no maniem iecienītākajiem un, jā, mīļākajiem rakstniekiem.
Tik daudz par sajūtām un noskaņu, kas vijas cauri romānam. Noteikti, nezinātāju kārdina, kāds tad ir romāna sižets, neba visā romāna gaitā tiek spriests par kaku un sviedru sajaukuma aromāta iedarbību uz kādu personu vai kanalizācijas ūdeņu ārstnieciskajām peldēm. Nē, tā nebūt nav! Romāna gaitā mēs varam iepazīt visai kolorītas personības – Dāvjonkuli (Dāvis Āfrika), kas dzīvo drausmīgā netīrībā – pirtiņā, sādžā pie savas māsas, un cīnās ar parazītiskiem tārpiem, kas iemājojuši viņa miesā (Tos katru rītu noknābā pieradināts putnelis) „Onkulis Dāvis izlaiž putniņu un izstiepjas uz lāvas. Putniņš no sapampušās onkuļa miesas noknābā visus tārpus, kuri nomoka tēvoci” [7.lpp], Doktoru Brīsniņu (arī netīrīgs), kas uzskata sevi par zinātnieku, jo jaunībā pārlasījies lētus krimiķus un lubu romānus, bet tagad, ārprāta lēkmēs klīst pa ciematiņu veicot dažādus zinātniskus eksperimentus un pētot, piemēram „sūdumušu” seksualitāti: „Tām vēl bija nelaba mode, ka tās dēja oliņas uz doktora sviestmaizes, kas bija domāta brokastīm. Protams, doktors to redzēja un ar knipjiem sita gaišās oliņas nost, taču apgrauztie nagi iebrauca sviestā, tā ka vajadzēja nagus aplaizīt, bet tiem īpaši patīkama garša nebija.” [20.lpp], dvīņus - meiteni un zēnu (Indra un zēns, kas ir stāstītājs), palaidnīgi divpadsmitgadnieki, kas vēlāk dodas līdzi Dāvjonkulim apskatīt pasauli, Pēteri – birokrātisks, vilciena biļešu konduktors, kas nīst bērnus, bet vēlāk satiek Dāvjonkuli, ar kuru sāk biedroties, Marianna, kas dzīvo mazpilsētā un cīnās ar kanalizācijas aizdambējumiem, bet vēlāk parāda sevi kā izvirtušu nimfomāni, Satelītu – 20 gadus vecs jauneklis (ūdensgalva), kas pārskatījies seriālus televīzijā, nožņaudz vienu no savas dzimšanas dienas ballītes apmeklētājām un dodas ielās, lai galinātu un, vienvārdsakot, nodarbotos ar vardarbību, u.c. Tātad, stāsts vēsta par jau minētajiem dvīņiem, kas dodas līdzi Dāvjonkulim uz pilsētu, kur tas nodomājis apciemot savu māsu Mariannu. Pa ceļam, trijotne iepazīstas ar konduktoru Pēteri, lai veiksmīgi „piezemētos” Mariannas dzīvoklī. Vēlāk uzrodas arī doktors Brīsniņš, kas, „iemīlas” Mariannā un sniedz tai neatkārtojamus brīžus. Varoņu piedzīvojumiem arīdzan cauri vijās narkodīleru netīrie darījumi, resp. kļūdas pēc Dāvjonkuļa rokās nonāk vairāki kilogrami kokaīna, ko tas notur par mannā biezputru un kopīgi ar „biedriem” izvāra vakariņās, nu un tālāko jau varat iedomāties paši. Vispārējai skaidrībai par romāna sižetu domājams līdzēju.
Kopumā ļoti interesants un „īpašs” darbs, kas, jau kārtējo reizi parāda Jāņa Einfelda rakstības stila un domas periferitāti un ģenialitāti.
Citāts noskaņai:
„Bet kriminālais kanāls vēl nebija beidzies, diktore ar smaidu tīksminādamās pastāstīja, kā viens sirms vīrs mežā ar korķu viļķi nodūris un uzšķērdis māmiņu piektā mēnesī un sešgadīgu meitiņu, kura bijusi līdzi. Pēc tam minētā persona ar korķu viļķi izrakājusi nodurtās vēdera dobumu tukšu.
-Dažreiz aborti notiek savādāk, tiem tiek dots visnotaļ oriģināls risinājums! –noteica diktore un apburoši uzsmaidīja.”