Atminos, kā tiku mocījies ar vēdera krampjiem un sausu muti, lasot „Trīs vīri laivā”(Three man in a boat) un neviltoti apbrīnojis stāsta nesamākslotību un tuvību dzīves realitātei, jo humors, kas šajā izcilajā satīrā ir sastopams nav vis parasts humors vai joks, tā ir mūsu pašu dzīve un skats no malas uz mums pašiem, kā dabas lielākajiem klauniem un neprašām. Lai nu kā tur bija, bet šoreiz esmu izlasījis, ilgi kāroto trīs vīru… turpinājumu „Trīs vīri uz vellapēda” (Three man on the bummel) un vēlos nedaudz pastāstīt par saviem iespaidiem, lasot to.
Ķeroties klāt šai grāmatai, biju pārliecināts, ka tā, sekojot Trīs vīriem laivā, būs ieturējusi to pašu nepārspējamo un oriģinālo noskaņu, kas sastopama, iepriekšējā darbā, bet ar nožēlu jāsaka, ka biju nedaudz vīlies un pārsteigts, jo, lasot „Trīs vīri uz vellapēda” neatstāja nojausma, ka autors ir centies pārspēt pats sevi, kā rezultātā ir iebraucis biezās auzās. Sākot jau ar autora šķietamajiem centieniem izsmalcināt un izkrāsot humoru, kas, šo centienu rezultātā ir pārvērties par samocītām džentlmeņu replikām un situāciju un vietu aprakstiem. Ja iekš Trīs vīriem laivā, mēs sastapām baudāmu satīru un trāpīgus jokus, tad šajā darbā mēs varam tikai lasīt sarežģītos teikumus un sapņot par „Trīs vīri laivā” atkārtotu pārlasīšanu. Varbūt pie vainas ir tulkojuma kvalitāte vai kāds cits apstāklis, bet, lasot šo grāmatu nebija iespējams atslēgties no visas apkārtējās pasaules un vienkārši pasmieties, kā tas bija, lasot „Trīs vīri laivā”, tieši dēļ sarežģītajiem un reizēm pat neloģiskajiem teikumiem, kas izplešoties gandrīz pus lapaspuses garumā, lika nevis atbrīvoti lasīt tekstu, bet gan brutāli skenēt to. Rupji sakot, stāsts sistemātiski sadalījās vairākās sadaļās, katrai reprezentējot sevi kā interesantu un trāpīgu vai bezjēdzīgu un mokošu. Stāsts iesākās labi un solīja patīkamu turpinājumu iepriekšējam gabalam, pieminot gan tēvoci Podžeru, kura izdarības nelika vilties arī šajā darbā, gan cilvēku muļķību un naivumu tīri sadzīviskās lietās, bet tālāk, es attapos, ka esmu iemidzis un bez saprašanas noskenējis jau vairākas lappuses. Nav īsti skaidrs vai autors, rakstot šo gabalu bija zaudējis saprašanu par to robežšķirtni, kas šķir smieklīgo un trāpīgo no saspīlēti smieklīgā un garlaicīgā, nevienu neinteresējošā. Tas gan attiecināms uz kopējo grāmatas kontekstu, jo, kā jau teicu grāmata ir sistemātiski sadalīta un tuvojoties nobeigumam varēja uzdurties ne vienai vien pērlei, konkrēti par Vāczemes iedzīvotājiem un to paradumiem, kā par piemēru ņemot vāciešu apsēstību ar zālājiem un nepārspējamo Džordža ārstēšanas metodi no vācu alus atkarības, kā arī, pašā nobeigumā sastopamo vācu studenta raksturojumu.
Bet skatoties kopumā, esmu tīri apmierināts, ka izlasīju šo darbu un savu smieklu devu arī saņēmu, bet jāsaka šis darbs krietni vien atpaliek no iepriekšējā un baidos pat domāt, kādi pārsteigumi būs sastopami trešajā, it kā turpinājumā „Trīs bērni un es”. Nevēlējos izklausīties tik briesmīgi kritisks un nosodošs un nosist jums pēdējo vēlmi izlasīt trīs vīru laivā turpinājumu, kas gan stipri pliekanāks un samocītās, tomēr spēja atmodināt iesīkstējušās dzīvnieciskās jūtas un lika svaigākās noskaņās izdzīvot trīs džentlmeņu piedzīvojumus un likstas, kas tos piemeklēja ceļojumā pa Vāciju.
Jā un starpcitu, pagājušo gadu pats biju ceļojumā uz Švarcvaldi un varēju izdzīvot pats uz savas ādas visus tās jaukumus.