Džordžs Orvels (Eriks Artūrs Blērs, 1903-1950) dzimis Indijā, bet 1904. gadā ar māti pārcēlies uz dzīvi Anglijā, kurā vecāku stingri uzraudzīts ar labām sekmēm, bet bez lieka entuziasma absolvējis Ītonas koledžu. Nevēlēdamies turpināt mācības Orvels devies uz Birmu un pavadījis tajā piecus gadus kā ierēdnis policijas iecirknī, bet pēc iesniegta atlūguma atgriezies Eiropā un iepazinis dzīves drūmāko pusi, dzīvodams kā klaidonis Anglijā un Francijā. Rezultātā pēc vairākiem neveiksmīgiem centieniem gūt sasniegumus rakstniecībā trīsdesmit gadu vecumā uzrakstījis savu pirmo izdoto autobiogrāfisko romānu „Posts Parīzē un Londonā”, kas dramatiski un nepārspīlēti atklāj klaidoņu skarbo dzīvi un sabiedrības maldinošo attieksmi pret tiem. Šajā darbā mēs varam sekot līdzi un iepazīties gan ar piespiedu badošanās mākslu, klaidoņa „budžeta” plānošanu, smalku viesnīcu aizkulisēm, no kurām vienā Orvels neilgi strādāja kā virtuves darbinieks, sabiedrības konservatīvajiem uzskatiem attiecībā pret klaidoņiem un milzīgo, šķietamo robežšķirtni starp bagātajiem un nabagajiem jeb bezdarbniekiem un cilvēkiem, kas veic algotu darbu, gan ar tik dažādajām klaidoņu patversmēm un nabagmājām Londonā, kā arī vērtēt nejēdzīgos un dažreiz absurdos Londonas likumus attiecībā pret klaiņošanu. Vietām līdzīgi kā rokasgrāmatā mēs varam iepazīties ar klaidoņu leksiku (XXXII nodaļā, 162.lpp) un tās izpēti, gandrīz vai tīri analītiski, bet nezaudējot dramatiskumu mums ir pasniegts Londonas nabagmāju raksturojums un doti neskaitāmi vērtīgi padomi, kas lieti noderētu gadījumā, ja nāktos pārlaist nakti uz ielas vai jāizdzīvo nedēļa ar dramatiski pieticīgu naudas summu. Protams, jāņem vērā, ka runa iet par divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un, kā Pīters Deivisons pēcvārdā jau minējis, sabiedrības doma un attieksme ir mainījusies uz labo pusi, bet, tomēr ir lietas, kas nekad nemainīsies, tāpēc jebkurā gadījumā, šī grāmata nebūs lietderīga tikai aizraujošas drāmas cienītājiem, bet arīdzan klaidoņa dzīves praktikantiem un ekscentriķiem gluži kā pats Orvels.
Man nezināmu iemeslu dēļ, daudzi uzskata šo Orvela darbu par diezgan vāju un sūdzās, ka vīlušies tajā par argumentu minot, ka „1984” vai „Dzīvnieku ferma” bijuši krietni vien labāki un kvalitatīvāki, tam par iemeslu noteikti varētu kalpot gan fakts, ka šis ir Orvela pirmais darbs un arīdzan pēcvārdā ir minēts, ka tas nav ideāls un bez trūkumiem, bet, kā savu artavu viedokļu čupiņā vēlos interpretējot citēt šajā pašā pēcvārdā minētos vārdus: „Varbūt ir grūti uzskatīt šo Orvela darbu par labāko viņa veikumu, bet nav nekādu šķēršļu, lai tas jums kļūtu par mīļāko. ”
Un tieši šis vārds „mīļākais” raksturotu manu attieksmi pret šo Orvela veikumu. Jau iepriekš mani bija apbūruši Viktora Igo sulīgie un apbrīnojamie Parīzes apraksti un Dostojevska nabadzības un konkrētās vides raksturojumi par piemēru ņemot slavenajā Dostojevska romānā „Noziegums un Sods” sastopamo Raskoļņikova dzīvesvietas aprakstu un pilsētas attēlojumu un Viktora Igo romānā „Nožēlojamie” lasītos krāšņos Parīzes skatus un detaļas. Orvelam izdevies radīt tādu pašu eksotisko un klātesošo noskaņu šajā darbā, kas tiecas radīt neapslāpējamu vēlmi ieraudzīt Parīzi un vispār, visu pasauli, deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta kontekstā.
Lieki piebilst, ka šis darbs lasījās ļoti viegli un tā „pievārēšana” man prasīja tikai vienu dienu, pretī dodot daudz eksistenciālistisku un drūmu pārdomu ilgam laikam. Šis darbs arīdzan deva iespēju saprast klaidoņu dzīves apstākļus un iemeslus, kāpēc viņi ir klaidoņi. Nav jāgaida pateicība no klaidoņa, kad esi tam iemetis cepurē monētu un ir jāizdzenā visi konservatīvie uzskati par viņu nevēlēšanos strādāt vai parazītisko dzīvesveidu. Izlasot šo grāmatu jūs gūsiet lielisku pieredzi un spēsiet pacelties kaut metru augstāk par notrulinātu un pelēko sabiedrību, lai atstātu to ar kaut nedaudz plašāku redzesloku. Orvelam tas bija izdevies un kā mūžīgais proletariāta aizstāvis un Anglijas šķiru nīdējs viņš mums dod iespēju iepazīt pasauli un izvērtēt tajā pastāvošo – gaužām netaisnīgo – kārtību.
Tālāk lasiet fragmentu, kas spilgti attēlo sabiedrības uzskatus attiecībā pret ubagiem un ubagošanu.
Fragments:
„Ir vērts kaut ko pateikt arī par ubagu sociālo stāvokli, jo, kad esi ar viņiem iepazinies un sapratis, ka tās ir parastas cilvēciskas būtnes, nav iespējams nebrīnīties par sabiedrības īpatnējo attieksmi pret viņiem. Man liekas cilvēkam šķiet, ka ir kāda būtiska atšķirība starp ubagiem un parastiem „strādājošiem” cilvēkiem. Viņi ir par rasi zemāki – izstumtie, līdzīgi noziedziniekiem un prostītūtām. Darba cilvēki „strādā”, ubagi „nestrādā”, tie ir parazīti un jau pēc savas dabas nevērtīgi. Kā pats par sevi saprotams tiek pieņemts tas, ka ubags „nenopelna” savu iztiku kā mūrnieks vai literatūras kritiķis. Viņš ir tikai sociāls augonis, ko pacieš tikai tāpēc, ka dzīvojam humānā laikā, taču būtībā viņš ir nicināms.
Un tomēr, ja ieskatās uzmanīgāk, tad ir skaidrs, ka nav būtiskas atšķirības starp ubagu un neskaitāmu cienījamu cilvēku dzīvi. Mēdz teikt, ka ubagi nestrādā, bet jājautā – kas tad ir darbs? Ogļracis strādā, vicinot cērti. Grāmatvedis strādā, saskaitot skaitļus. Ubags strādā, stāvot laukā jebkuros laika apstākļos un iegūstot vēnu varikozi, hronisku bronhītu u.tml. Tas ir tāds pats darbs kā citi, protams, gluži bezjēdzīgs, taču arī daudzi cienījami cilvēki ir bezjēdzīgi. Un arī kā sociāls tips ubags ir pat pārāks par citiem. Viņš ir godīgs salīdzinājumā ar daudziem patentēto medikamentu pārdevējiem, augstsirdīgs salīdzinājumā ar svētdienas avīzes īpašnieku, patīkams salīdzinājumā ar ceļojošu tirgotāju – īsāk sakot, parazīts, taču visai nekaitīgs. Viņš reti no sabiedrības paņem vairāk nekā nepieciešams izdzīvošanai, turklāt par to nemitīgi maksā ar savām ciešanām. Tam vajadzētu viņu attaisnot saskaņā ar mūsu ētiskajiem ideāliem. Es nedomāju, ka ubagos ir kas tāds, kas viņu nostādītu zemākā šķirā par citiem cilvēkiem vai dotu mums tiesības viņu nicināt.
Un tāpēc rodas jautājums: kāpēc ubagus nicina? – jo viņus nicina visur. Manuprāt, tas ir vienīgi tāpēc, ka viņi nespēj nopelnīt pienācīgu iztiku. Praksē nevienu neuztrauc, vai tavs darbs ir noderīgs vai bezjēdzīgs, produktīvs vai parazītisks, vienīgais, kas tiek pieprasīts, - lai tas nestu peļņu. Kāda ir galvenā doma visās modernajās runās par enerģiju, efektivitāti, sociālajiem pakalpojumiem un visu pārējo, ja ne „iegūt naudu, iegūt to likumīgi un pēc iespējas vairāk”? Nauda ir kļuvusi par galveno tikumības rādītāju. Ubagi šo pārbaudi neiztur, un tāpēc viņi tiek nicināti. Ja kāds ar ubagošanu spētu nopelnīt desmit mārciņas nedēļā, tā nekavējoties kļūtu par cienījamu profesiju. Ja uz ubagu palūkojas reālistiski, viņš ir uzņēmējs, kas pelna savu iztiku gluži tāpat kā citi uzņēmēji, tikai veidā, kas viņiem bijis pieejams. Viņš nav pārdevis savu godu vairāk kā citi mūsdienu cilvēki, viņš tikai pieļāvis kļūdu, izvēloties amatu, ar kuru nav iespējams kļūt bagātam.”