Līdzīgi kā ar Winstona Grūma „Forests Gamps” arī Heinriha Harera „Septiņi gadi Tibetā” darba nosaukumu izdzirdot, pirmās asociācijas veidojas ar tā ekranizējumu resp. Franču režisora Žana Žaka Anno pēc grāmatas motīviem veidoto filmu „Septiņi gadi Tibetā”, kurā Heinriha Harera tēlu atveido amerikāņu smukulītis Breds Pits. Nenoliegšu, ka filma man patika un estētiski tā bija ļoti baudāma, taču kā jau parasti grāmata un tās ekranizējums ir stipri dalāmi jēdzieni un nereti ekranizējums veido pavisam citu stāstu, nemaz nerunājot par noskaņu. Tāpēc nedrīkst paļauties tikai uz ekranizējumiem un vajadzētu tomēr nebūt slinkiem un vienmēr iepazīties arī ar tā avotu, no kā tas cēlies. Atļaušos šīs grāmatas un vairumu citu grāmatu ekranizējumus nosaukt par nedaudz greiziem „ieskatiem” tajās un joprojām būšu diezgan skeptisks pret tiem, jo man personīgi vēl nav nācies skatīt ekranizējumu, kas būtu līdzvērtīgs grāmatai, protams šeit atkal var runāt par divu pilnīgi atšķirīgu mākslas formu nesalīdzināmo dabu utt., bet šoreiz runa galu galā nav par to, bet gan par Heinriha Harera memuāriem, ko mēs varam lasīt grāmatā ar nosaukumu „Septiņi gadi Tibetā”
Heinriha Harera otrs plašāka lasītāju lokam zināmais darbs ir „Baltais zirneklis”, kurā aprakstīta viņa pirmā uzkāpšana Eigera kalnā. Šis darbs kļuvis par alpīnistu literāro klasiku. Pēc uzkāpšanas Eigera virsotnē Harers kā Nacistu oficieris pat iemūžināts fotogrāfijā, stāvot blakus Ādolfam Hitleram, taču, lai arī Harers bijis nacistiskās partijas biedrs, viņa saistība ar nacistu pastrādātajiem noziegumiem ir absurda.
Tātad izbēgot no koncentrācijas nometnes Harers 1944. gadā nokļūst Tibetā. Pārsteidzošā kārtā ticis ielaists Tibetas galvaspilsētā Lhasā piedzīvo Tibetiešu viesmīlību, Kultūras greznību un tradīciju nozīmīgumu to dzīvē, kā arī sastopas ar Tibetiešu ārkārtīgo konservatīvismu attiecībā pret tehnoloģijām un inovatīviem risinājumiem to dzīves līmeņa celšanas labā un zemo izglītības līmeni hierarhijas apakšējo slāņu vidū. Harers ar savu draugu un biedru Aufšnaiteru, pateicoties savām modernajā pasaulē iegūtajām zināšanām un apbrīnojamo spēju adaptēties, ātri iegūst Lhasas iedzīvotāju cieņu un spēj pilnvērtīgi piedalīties pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Harera draudzība ar Dalailamu ir savā ziņā apbrīnojama un dramatiska tieši šķietamās neiespējamības dēl.
Nevienu vien reizi, lasot šo darbu, nākas nopūsties par kultūras vērtībām, tradīcijām un mantojumu, kas zudis pateicoties cilvēka varaskārajai un nenovīdīgajai rokai. Sarkano ķīniešu izpostīta, izzagta, okupēta un komercializēta Tibeta joprojām gaida savu atbrīvošanu. Savukārt Dalailama kopš 1959. gada atrodas trimdā Daramsalā, Ziemeļindijā.
Paralēli izglītojošajam, interesantajam un estētiski ļoti baudāmajam saturam, šī grāmata liek aizdomāties arī par to, cik neatkarīgai valstij ir svarīga pašreklāma un sakari ar citām valstīm. Tibetu daļēji iegāza tās lepnība un nošķirtība no apkārtējās dzīves. Harers ir paveicis ļoti nozīmīgu darbu un ir svarīgi, lai šo grāmatu izlasītu katrs, kas ieinteresēts Tibetas kultūrā un tās tagadējās problēmās. Šī grāmata aizraujošā un vienkāršā ceļā palīdz kaut nedaudz iepazīt valsti uz pasaules jumta – Tibetu.
„Katru dienu es sāku ar ziņu klausīšanos un nereti jau rīta agrumā šūpoju galvu un brīnījos, kas viss cilvēkiem gan šķiet svarīgs. Kāda mašīna par dažiem zirgspēkiem ir jaudīgāka nekā iepriekšējais modelis, kāds šķērsojis okeānu par divām minūtēm ātrāk nekā cits pirms mēneša…cik tas bija nenozīmīgi! Attieksme pret lietām mainās atkarībā no vērotāja viedokļa. Tibetā katra ātruma mērs ir jaks, un tā tas bijis jau pirms tūkstoš gadiem! Nav šaubu, ka jau autoceļš vien uz Indiju ievērojami celtu tautas dzīves līmeni, taču tad valstī ielauztos mūsdienu temps, kas cilvēkiem laupītu viņu nesteidzību un mieru. Tautai nedrīkst uzspiest izgudrojumus, kuri tās attīstības pakāpei vēl galīgi sveši. Tibetā ir jauks sakāmvārds: „Nevar uzkāpt Potalas sestajā stāvā, ja nesāk ar pirmo!””