Pieminot Oskara Vailda vārdu, daudziem noteikti prātā nekavējoties „ieskrien” mistiskais stāsts par Doriana Greja ģīmetni, savdabīgās pasakas, izcilās, komiskās un nopietnās lugas un esejas, varbūt kādam konservatīvākam prātam Oskara Vailda vārds asociējas vien ar skandalozo homoseksuālista un snoba slavu, bet nešauboties varu teikt, ka lielākajai daļai cilvēku, kas kaut nedaudz ir pazīstami ar Oskara Vailda dzīvi, darbiem un uzskatiem viņa vārds acu priekšā krāšņi projecē labsirdīgu, izsmalcinātu un inteliģentu personību, pavisam noteikti frantu un dendiju, protams šo vārdu labākajā nozīmē, lielisku oratoru un, protams rakstnieku, vienā vārdā ģēniju, kas atvēra logu uz jaunu pasauli, tomēr sabiedrības nesaprasts, iesviests mocekļa tēlā, tika pazemots un nonāvēts. Neilgi pēc ciešanu pilnajiem, cietumā pavadītajiem diviem gadiem, Oskars Vailds 1900. gadā mirst, sev līdzi paraujot savu ģenialitāti un visu, kas vēl būtu radīts, pateicoties tai.
De Profundis jeb „Iz Bezdibeņa” ir ciešanu un skarbu pārmetumu pilna vēstule veltīta O. Vailda draugam lordam Arturam Duglasam, pateicoties kura skaudrajām attiecībām ar savu despotisko un „ļauno” tēvu lordu Džonu Duglasu un savu naivo un bezatbildīgo personību, Vailds tiek sodīts par homoseksuālismu un sabiedrības pārprasts un „apspļaudīts” tiek iemests cietumā. Apjomīgajā vēstulē, kuru O. Vailds stingrā cietuma režīma dēļ vairs nevarēja pārlasīt vai izdarīt kādus labojumus ietver skarbus un emocionālus pārmetumus A. Duglasam, kas, atklāj viņa parazītisko un snobisko dzīvesveidu, neskaitāmos pāridarījumus pret O. Vaildu un muļķīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem un pasauli kopumā. Nepārprotiet mani, O. Vailds neizliek savu žulti un brutāli neapvaino A. Duglasu, bet gan skaidri nolasa tam spriedumu un liek Duglasam jaunākajam palūkoties uz sevi no malas. Jāsaka, varen liels riebeklis, parazīts un snobs bijis šis Arturs Duglass un nākas apbrīnot Vailda pacietību un smalkjūtību attiecībā pret Duglasu pat pēc tik drausmīgiem pāridarījumiem. „Duglass vēl ir bērns, kas nav vainīgs pie tā, ka mantojis sava tēva raksturu”, raksta O. Vailds, kādā vēstules nodaļā. Vēstules tekstam cauri vijās skaudru ciešanu un vilšanās noskaņa, kas vēl šķiet maigi, pēc tā, ko pārdzīvojis Vailds savas pazīšanās laikā ar A. Duglasu. Lasot šo darbu, nav grūti iedomāties izmisušo džentelmeni un inteliģentu O. Vaildu sēžam savā kamerā ar cietumnieka numuru uz krūtīm un skūtu galvu, nododamies šīs vēstules tapšanai. O. Vailds zaudēja visu – sievu, bērnus, kurus neprātīgi mīlēja, vietu sabiedrībā, labo tēlu cilvēku acīs, veselību utt., lai gan nepareizi būtu teikt „zaudēja visu”, jo pēc Oskara Vailda vārdiem, viņš ieguva daudz vairāk nekā zaudēja šajos cietumā pavadītajos gados.
O. Vailda ģenialitāti un inteliģenci mēs varam saskatīt ne tikai viņa agrākajos darbos un darbībās, bet arī šajā vēstulē, jo kā jau minēju, Vaildam nebija ļauts izdarīt kādus labojumus vai pārlasīt to, jo katru dienu viņam tika izsniegta viens papīra gabals, kurš bija jānodod pēc noteikta laika uzraugam, tāpēc Vailds savu sacerējumu vairs nekad netika redzējis. Neskatoties uz to, vēstule ir apbrīnojami labi uzrakstīta un pateicoties neskaitāmajām atsaucēm uz vēsturi, citātiem latīņu valodā un intelektuālajiem spriedelējumiem, mēs varam vien pabrīnīties, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu, kad tavā rīcībā ir tikai papīra lapa, zīmulis un dažas stundas laika dienā.
Lieki piebilst, ka Arturs Duglass vēstulē knapi iemetis skatienu, centās to iznīcināt, bet pateicoties Vailda labam draugam Robijam, vēstule tika nodota muzejam ar noteikumu, ka to drīkst atvērt tikai pēc sešdesmit gadiem, kad visām tajā pieminētajām personām vajadzētu būt mirušām.
Ir atrodama arīdzan mākslas filma par Oskara Vailda dzīvi, bet tā ir salīdzinoši vāja un krietni vien sagrozīta un apgraizīta, tāpēc ieteiktu sākumā izlasīt grāmatu.