Apmēram pirms gada manās rokās nonāca Viktora Peļevina savdabīgais romāns „Šausmu ķivere” (2005), kas pārsteidza ar savu interesanto un oriģinālo struktūru (romāns sarakstīts kā čats starp vairākiem lietotājiem) un lika iepazīt Peļevina neatkārtojamo rakstības stilu un ideju, kas savijoties ar dažādiem misticisma elementiem, narkotiku iespaidā pieredzētajiem murgiem, sarežģītām, sirreālistiskām mīklām un darbībām, manipulē ar lasītāja prātu gluži tādā pašā veidā, kā tas tiek darīts starp rakstnieka radītajiem personāžiem viņa darbos. Peļevina pārsteidzošais vārdu krājums un izglītotība vēsturē, mitoloģijā, tehnoloģijās un cilvēka prāta sarežģītajos procesos, neļauj lasītājam atslābt ne mirkli, nemitīgi liekot „prātuļot” un censties saskaldīt Peļevina pasviestos cietos riekstus, lasīšanu pietuvinot sarežģīta matemātiskā uzdevuma risināšanai. Arī romāns „Generation P” pārsteidzoši un pat nedaudz šausminoši prata ieurbties manā prātā, domājams, lai pēc iespējas precīzāk un „taustāmāk” attēlotu galvenā varoņa Vavilena „murgus” un atskārsmes, kas jau ierasti dažādu mitoloģisku būtņu formā šaudījās starp realitāti un kādu paralēlo pasauli, mulsinot gan pašu Vavilenu, gan mani.
Romāna darbība norisinās deviņdesmito gadu beigās, kad vienkāršs cigarešu kioska darbinieks, kas apveltīts ar radošām un literārām spējām tiek iesaistīts reklāmas biznesā, kas tikko sācis attīstīties paver lielisku iespēju un zelta bedri attapīgiem un radošiem ļautiņiem. Vavilens tiek nodarbināts kā kopiraiteris, tātad pati radošākā un varētu teikt galvenā persona šajā biznesā. Visa romāna garumā mēs varam lasīt Vavilena reklāmas scenārijus uzmetumu formā, dažādām ārzemju precēm (Coca Cola, Parlament, Pantene Pro-v, Sprait utt.) un sekot līdzi viņa karjeras attīstībai, kas kulmināciju sasniedz romāna beigās, visai dīvainā veidā. Bet, tas nebūtu Viktora Peļevina darbs, ja viss rādītos tik vienkāršās krāsās, proti, romāna kodols un esence ir Vavilena murgi un vīzijas narkotiku (mušmires un LSD) iespaidā, kad viņu sāk piemeklēt dažādas mitoloģiskas būtnes un „gļuki”, kuriem ir sava loma Vavilena scenāriju tapšanā un reklāmas biznesa izprašanā. Tāpat, romānā parādās dažas pavisam mistiskas un absurdas lietas, piemēram, pēc savāda garu izsaukšanas galdiņa iegādes un Če Gevaras spoka veiksmīgas izsaukšanas, vesela nodaļa tiek veltīta šī gara monologam par identiālismu kā duālisma augstāko pakāpi. Atzīšos monologs bija tik nenormāli sarežģīts un garš, ka līdz galam man to izprast neizdevās, kaut vai milzīgā svešvārdu un profesionālismu kvantuma dēļ, bet pietiks, ja jūs sapratīsiet kas ir „Identity”, anālais, orālais un izstumtais „vau” tips, „rīkļdirsa” un vēl dažus šausminošus jēdzienus. Romānā, arīdzan, netrūkst trāpīga melnā humora, kaut vai, brīdī pēc kārtējās „sarīšanās”, kad Vavilens lūdzot dievu, lai aizdzen visus „gļukus” no kurienes nākuši, izdomā dieva reklāmu:
Plakāts (klipa sižets): uz Kristus Glābēja Katedrāles
fona garš balts limuzīns. Tā aizmugurējās durvis atvērtas,
un no tām plūst gaisma. No gaismas, gandrīz pieskaroties
asfaltam, parādās sandale un roka, kas satvērusi burvju rokturi.
Vaigs neredzams. Tikai gaisma, mašīna, roka un kāja.
Teksts:
KRISTUS GLĀBĒJS
SOLĪDS KUNGS SOLĪDIEM KUNGIEM
Lieki piebilst, ka katram, kas nodarbojas vai vienkārši interesējas par reklāmu un manipulācijām, kas caur televizoru tiek veiktas ar parastajiem ļautiņiem [Krematoriju vietā ir lielveikali un televizori…lpp.], kā arī par sazvērestības teorijām, derētu izlasīt šo grāmatu, bet protams sekojot līdzi tam, „ko uztvert” un „ko neuztvert” nopietni, jo grāmata tomēr ir pilnīga fantāzija un „netieši” uztverama. Prātoju noteikti iegādāties šo brīnišķīgo lasāmvielu (ņēmu bibliotēkā), kaut vai tikai tāpēc, lai vēlreiz rūpīgi pārlasītu visus monologus un „gļukus” pilnīgākai sapratnei.